Выбрать главу

Viņš ievilka gaisu nāsīs. — Nē, nekā.

—   Nekā — tā kā Vārtu arkā, kad nesaodi Ehidnu, vai tiešām nekā?

Grovers saviebās kā nabadziņš. — Es taču teicu — tas bija zem zemes!

—   Labi, piedod. — Ievilku plaušās kārtīgu malku gaisa. — Kāpšu lejā.

—   Es tev līdzi. — Necik sajūsmināts Grovers gan neizklausījās, bet, pēc visa spriežot, gribēja kompensēt to, kas notika Sentluisā.

—  Nē, — atcirtu. — Paliec tepat augšā ar visām lidkedām. Tu taču mums esi visu pilotu pilots, vai ne? Ceru, ka nāksi palīgā, ja kas noiet greizi.

Grovers izgāza krūti. — Skaidra lieta. Bet kas gan varētu nojukt?

—  Nezinu. Vienkārši ir tāda sajūta. Anabeta, ejam…

—   Tu ko, smejies? — Viņa uz mani paskatījās kā tādu, kas nupat nokritis no Mēness. Vaigi kaisa koši sar­kani.

—   Kas tad nu? — noprasīju.

—   Lai es ar tevi ietu… kur tas mīlas aizrāviens? Tur jau no kauna vai zemē jālien! Un ja nu kāds to visu redz?

—    Kas tevi redzēs? — Bet ari man nupat vaigos iesvēlās karstums. Kur meitenes, tur problēmas. — Labi, — teicu. — Iešu viens pats. — Bet, kolīdz sāku rāpties lejā, viņa ņēmās rāpties pakaļ, burkšķēdama kaut ko par pui­kām, kas mūžam visu salaižot dēlī.

Tikām līdz laiviņai. Vairogs stāvēja atsliets pret at­zveltni, turpat blakus gulēja smalka zīda šalle. Mēģināju iztēloties, kā divi dievi — Arējs un Afrodīte — tikušies šeit, caurkrituša akvaparka baseinā. Kāpēc? Tad pama­nīju kaut ko, ko no augšas nemaz nevarēja redzēt: ba­seina malu viscaur klāja spoguļi. Skaties, uz kuru pusi gribi, visur tavs atspulgs. Nūja, laikam tāpēc. Kad Arējs un Afrodīte bučojās, abi varēja noskatīties uz to, kas pa­šiem patīk vislabāk: paši uz sevi.

Paķēru šalli. Tā ievizējās sārtena, un smarža bija ne­aprakstāma — rozes vai laurkoks. Kaut kas labs. Aizsapņojies pasmaidīju un jau grasījos piespiest šalli pie vaiga, kad Anabeta, izrāvusi drānu man no rokas, ietūcīja to kabatā. — Tikai ne to! No mīlas burvības labāk turies pa gabalu.

—   Ko?

—  Nem taču ciet to vairogu, burbuļpauri, un taisā­mies, ka tiekam!

Kolīdz pieskāros vairogam, bija skaidrs, ka nu ir ķeza. Neviļus pārrāvu kaut kādu pavedienu. Likās — zir­nekļa tīmeklis, bet, kad paskatījos uz saujā ielipušo stīdziņu, redzēju, ka tā kalta no metāla, kaut gan bija tik smalka, ka gandrīz acīm nesaredzama. Slazds.

—   Pagaidi, — Anabeta ieteicās.

—   Par vēlu.

—  Uz laivas sāniem uzkrāsots vēl viens grieķu burts. Vēl viena eta. Lamatas.

Visapkārt kaut kas iežņerkstējās — iegriezās vai mil­jons zobratu, it kā baseins nupat pārtaptu milzu ma­šīnā.

Grovers ieaurojās: — Ei! Kas ir?

Kupidoni visgarām baseina malai tēmēdami pagrie­zās, gatavi šaut. Iekams paguvu ierosināt kur nekur no­bēgt, viņi izšāva, bet ne gluži mums virsū. Cits citam — pāri baseinam. Bultām lidzi un baseinam pāri aizstiepās zīdaini pavedieni, kas visur, kur piezemējās, iesakņojās zelta zvaigznītē. Tad starp pavedieniem sāka krustu šķērsu austies tādi paši, tikai smalkāki, sapīdamies tīmeklī.

—   Mums jātiek laukā, — teicu.

—  Un kā vēl, — Anabeta izmeta.

Pagrābu vairogu, un jozām, bet augšā pa slīpumu tikt bija grūtāk nekā pirmīt, kad vajadzēja šļūkt lejā.

—   Ātrāk! — Grovers iebrēcās.

Viņš pūlējās turēt vaļā tīklā izplēstu caurumu, bet tīmeklis, kolīdz aiztikts, uzreiz ņēmās tīstīt pavedienos viņa rokas.

Kupidonu galvas atsprāga vaļā. Izbāzās videokameras.

Visapkārt baseinam iešķīlās starmeši, tā ka nožilba acis, un skaļrunī iedārdējās balss: — Tiešraide īpaši Olimpam pēc vienas minūtes… Piecdesmit deviņas, piecdesmit as­toņas sekundes…

—    Hēfaists! — iekliedzās Anabeta. — Kas es par muļķi! Eta ir H! Viņš ierīkojis slazdu, lai pieķertu sievu un Arēju. Tagad Olimpā visi uz mums noskatīsies kā uz galīgiem idiotiem!

Jau gandrīz bijām uzrāpušies līdz malai, kad spoguļi atvāzās kā lūkas un no tām izvirda tūkstošiem sīku, me­tālisku… ķiņķēziņu.

Anabeta iekliedzās.

Tā bija tādu kā uzvelkamu pretekļu armija: bronzas zobrati, posmainas kājas, kustīgas spīļu mutes — tas viss mums gāzās virsū kā žvadzošs, žņerkstošs vilnis.

—  Zirnekļi! — Anabeta brēca. — Vē-ē-ēēēē!

Pirmoreiz redzēju viņu tādu. Anabeta šausmās kār­pījās atpakaļ un gandrīz jau krita par upuri zirnekļveidī­gajiem robotiem, kad paspēju viņu saķert un aizvilkt at­kal uz laivu.

Tie ķēmi jau tagad gāzās miljoniem, klādamies ņu­dzošā kārtā baseina vidū, mums visapkārt. Veselais sa­prāts man teica, ka diez vai viņi ieprogrammēti mūs no­galināt, drīzāk — aplenkt, kost un nodrošināt, lai izskatāmies pēc muļķiem. Tomēr lamatas bija ierīkotas dieviem. Un mēs nebijām nekādi dievi.

Abi ar Anabetu ierāpāmies laivā. Ņēmos spert, lai atvairītu zirnekļus, kas mācās virsū. Pakliedzu, lai Ana­beta nāk palīgā, bet viņa pārakmeņojusies tikai brēca vien.

—   Trīsdesmit, divdesmit deviņas… — vēstīja skaļ­runis.

Zirnekļi sāka izspļaut metāla stīdziņas, lūkodami mūs sagūstīt. Pa vienai tās pārraut nebija grūti, taču stīdziņu bija pārāk daudz, un zirnekļi skaitā tikai vairojās. Aizspēru projām vienu, kas bija uztupis Anabetai uz kā­jas, un kustonis tikām izkampa gabalu no manas pavi­sam jaunās sērfotāju botas. Grovers lidkedās planēja virs baseina, velti pūlēdamies saraut tīklu.

Domā, es pats sev teicu. Domā!

Mīlas tuneļa mute bija apakš tīkla. To mēs varētu izmantot kā izeju, nebūtu priekšā miljoniem zirnekļu robotu…

—   Piecpadsmit, četrpadsmit, — skaļrunis skaitīja.

Man iešāvās prātā ūdens. No kurienes akvaparkā

ūdens?

Tad ieraudzīju — resnas caurules aiz spoguļiem, no kuriem izvirda zirnekļi. Un tur, virs tīkla, līdzās vienam kupidonam — stiklota kabīne, laikam taču pārraugam.

—   Grover! — noaurojos. — Mudīgi — kabīnē! Sa­meklē un ieslēdz slēdzi!

—   Bet…

—   Mudīgi! — Cerība bija vāja, bet citas izejas ne­bija. Zirnekļi jau ņudzēja ap laivas priekšgalu. Anabeta spiedza kā aptrakusi. Kaut kā taču vajadzēja izkulties.

Grovers jau tupēja stiklotajā kabīnē un blieza pa visām pogām pēc kārtas.

—  Piecas, četras…

Uzmetis man izmisušu skatienu, Grovers pacirta gaisā rokas. Ar to viņš gribēja darīt zināmu, ka visas po­gas izspaidījis, bet efekta nekāda.

Aizmiedzu acis un iedomājos viļņus, trakojošu straumi, Misisipi upi. Pavēderē savilkās pazīstamais mezgls. Pūlējos iztēloties, ka uz Denveru esmu atvilcis visu okeānu.

— Divi, viens, nullei

No caurulēm izšļācās ūdens. Rēkdams tas gāzās ba­seinā, aizskalodams visus tos zirnekļus. Kolīdz iesprādzēju Anabetu blakus sēdeklī, pāri gāzās vilnis, kas aiz­rāva līdzi zirnekļus un mūs izmērcēja līdz kaulam, tomēr laivu gluži neapgāza. Tā izkustējās no vietas, pacēlās un sagriezās līdzi ūdens virpulim.

Visapkārt sprakšķēja no īssavienojuma cietuši zir­nekļi — viens otrs pret baseina betona sienu triecās ar tādu spēku, ka uzsprāga.

Starmeši spieda acīs. Kupidonu kameras sīca — Olimps skatījās tiešraidi.

Bet es domāju tikai par to, kā novaldīt laivu. Liku tai turēties līdzi straumei, patālāk no baseina malas. Varbūt tikai iedomājos, bet tiešām šķita, ka laiva klausa. Vismaz gabalos nesašķīda. Vēlreiz apgriezāmies ap savu asi — ūdens līmenis nupat jau bija gana augsts, lai gar pakausi strīķētos metāla siets. Tad laivas priekšgals pavērsās pret tuneli, un mēs brāzāmies tumsā.