Mēs ar Anabetu turējāmies, cik spēka, un kliedzām vienā mutē — laiva šāvās līkumu līkumiem, ap stūriem četrdesmit piecu grādu leņķī, garām aizņirbēja Romeo un Džuljetas noģīmji un vēl sazin kas no Valentīndienas sērijas.
Tad tunelis beidzās — naksnīgais gaiss pluinīja matus, laiva brāzās uz izeju.
Būtu viss kārtībā, mēs, nobraukuši pa zelta Mīlas vārtu rampu, droši ieplunkšķinātos nākamajā baseinā. Bet bija viena problēma. Mīlas vārti bija ciet. Pie tiem jau šūpojās divas laivas, turp aizskalotas pirms mums: viena piesmēlusies ar ūdeni, otra pārlauzta uz pusēm.
— Atsprādzē drošības jostu! — es pakliedzu Anabetai.
— Tu ko — jūc prātā?
— Vai tad gribi nosisties? — Uzvilku rokā Arēja vairogu. — Lēksim. — Mana doma bija vienkārša un traka. Kad laiva ietrieksies vārtos, mēs triecienspēku izmantosim kā tramplīnu, lai pārlēktu tiem pāri. Biju dzirdējis, ka vienam otram tā izdevies izdzīvot autoavārijā — kad izrādies aizsviests pārdesmit metru no notikuma vietas. Ja laimēsies, iekritīsim baseinā.
Anabeta domu, pēc visa spriežot, saprata. Jo vārti nāca tuvāk, jo ciešāk viņa spieda manu roku.
— Uzmanību, gatavību… — teicu.
— Nē! Es teikšu!
— Ko?
— Elementāra fizika! — viņa sauca. — Spēks nosaka trajektorijas leņķi…
— Labi jau, labi! Saki tu\parViņa klusēja… klusēja… un tad iekliedzās: — Aiziet!
Brakš!
Anabetai bija taisnība. Būtu mēs lēkuši, kad es iedomājos, būtu ietriekušies vārtos. Viņa nogaidīja līdz brīdim, kad pasviedāmies visaugstāk.
Diemžēl izrādijās drusku par augstu. Mūsu laiviņa ietriecās drazu barikādē, pasviedāmās gaisā, pāri vārtiem, pāri baseinam, un lejup — kur plājās ciets asfalts.
Kaut kas mani sagrāba no mugurpuses.
Anabeta iekaucās: — Oi!
Grovers!
Paķēris mani aiz krekla un Anabetu aiz rokas, viņš centās novērst to, ka triecamies pret zemi, bet inerce mums ar Anabetu bija visai ievērojama.
— Jūs esat par smagu! — Grovers izdvesa. — Šļūcam uz leju!
Virpuļiem vien laidāmies lejup, Groveram visiem spēkiem bremzējot kritienu.
Ietriecāmies fotosalona dēlī: Grovera galva ietrāpīja tieši caurumā, kur tūristi mēdza pozēt, izlikdamies par draudzīgo vaļa mazuli. Mēs ar Anabetu piezemējāmies uz grīdas — sasitāmies, tomēr dzīvi. Arēja vairogs man bija rokā.
Kolīdz atelsāmies, mēs ar Anabetu izvilkām Groveru no fotodēļa un patencinājām viņu kā mūsu dzīvības glābēju. Atskatījos uz mīlas aizrāvienu. Ūdens plaka. Mūsu laiva pret vārtiem bija sašķīdusi šķēpelēs.
Metrus simt tālāk, kur pirmais baseins, kupidoni joprojām darbināja kameras. Statujas bija sagriezušās šurp, starmeši spiedās mums acīs.
— Izrāde galā! — es nokliedzos. — Paldies! Arlabunakti!
Kupidoni sastājās kā ieraduši. Gaismas nodzisa. Parks atkal bija tumšs un kluss — vienīgi mīlas aizrāviena otrajā baseinā mīlīgi urdza ūdentiņš. Iedomājos, ka Olimpā varbūt reklāmas pauze. Nez, kādi bijuši mūsu reitingi?
Nevarēju ciest, ka mani ķircina. Nevarēju ciest, ka mani muļķo. Un nez cik reižu bija iznācis pārmācīt tādus, kas bija gribējuši ar mani ko tādu nostrādāt. Paslējis vairogu, uzlūkoju draugus: — Vajadzēs ar Arēju drusku aprunāties.
SEŠPADSMIT VEDAM ZEBRU UZ LASVEGASU
Kara dievs mūs gaidīja ēstuves autostāvvietā.
— Nu re, — viņš bilda, — beigti neesat.
— Tu zināji, ka tur ir lamatas, — teicu.
Arējs nešpetni novīpsnāja. — Varu saderēt, ka tas kroplis kalējs krietni izbrīnījās, kad tīklā iespruka tādi sīkaļas. TV ekrānā izskatījās labi.
Pagrūdu tuvāk to vairogu. — Mūlāps tāds.
Anabetai un Groveram aizrāvās elpa.
Paķēris vairogu, Arējs to sagrieza gaisā kā picas mīklas ripuļi. Acu priekšā tas pārtapa ložudrošā vestē. To viņš uzrāva mugurā.
— Kravas mašīnu redzi? — Viņš norādīja uz milzu mašīnu ar astoņpadsmit riteņiem, kas bija noparkojusies iepretim ēstuvei. — Ar to arī brauksiet. Pa taisno uz Losandželosu — ar vienu pieturu: Lasvegasā.
Kravenes aizmuguri rotāja uzraksts, ko varēju salasīt tikai tāpēc, ka tur bija balti burti uz melna fona un spoguļrakstā — dislektiķim ideāla kombinācija: "Pasaules labā sirds: humānie zvēru pārvadājumi. Uzmanību — dzīvi savvaļas zvēri".
Teicu: — Tu ko — joko?
Arējs uzsita knipi. Kravenes pakaļdurvim aizšautnis atsitās vaļā. — Brauc par brīvu, šmurguli. Beidz reiz gausties. Un te tev būs maza balva par to, ka darbiņu nodarīji godam.
Nokabinājis no stūres neilona mugursomu, viņš iegrūda to man.
Somā bija tīru drēbju kārta mums visiem, divdesmit dolāru skaidrā naudā, zutenis ar zelta drahmām un paciņa cepumu.
Teicu: — Mums nevajag to stulbo…
— Paldies, Arēja kungs, — pa vidu iespraucās Grovers, uz mani noblisinājies tik brīdinoši kā nekad. — Sirsnīgs paldies!
Nošņirkstināju zobus. Atraidīt dieva dāvanu droši vien skaitījās šausmīgi nepieklājīgi, bet man riebās itin viss, kam Arējs skāries klāt. Negribīgi uzsviedu mugursomu plecā. Apzinājos, ka dusmas nāk tāpēc, ka tepat līdzās ir kara dievs, bet tik un tā gribējās iekraut viņam pa degunu. Arējs man atgādināja visus tos riebekļus, ko bija gadījies sastapt —: Nensiju Bobofitu, Klarisu, smerdeli Gabi, uz ņirgām kāros učukus, — visus tos ķēmus, kas skolā mani apsaukāja par stulbeni un smējās, kad tiku izsperts laukā.
Atskatījos uz ēstuvi, kur nupat bija ieklīduši pāris klientu. Viesmīle, kas mūs pirmīt apkalpoja, satraukusies blenza šurp, it kā bīdamās, ka Arējs mums ko nebūt varētu nodarīt. Izrāva no virtuves pavāru — lai paskatās. Kaut ko viņam teica. Pavārs piekrītoši pamāja, pacēla pie acīm lētu vienreiz lietojamu fotoaparātiņu un mūs noknipsēja.
Super, es nodomāju. Rit atkal visas avīzes būs pilnas.
Jau iztēlojos virsrakstus: "Meklēšanā izsludināts divpadsmitgadīgs puika piekauj bezpalīdzīgu motociklistu."
— Tu man vēl šo to esi parādā, — teicu Arējam, cenzdamies runāt savaldīgi. — Tu man solīji ziņas par manu māti.
— Varēsi ko tādu sagremot? — Arējs iespēra mocim pa pedāli. — Viņa nav mirusi.
Zeme zem kājām sagriezās. — Tas ir — kā?
— Tas ir tā, ka viņu aizrāva projām, iekams Mīnotaurs ko paguva nodarīt. Viņa pārtapa zelta lietū, vai ne? Tā ir metamorfoze. Nevis nāve. Viņa tiek uzglabāta.
— Uzglabāta. Kāpēc?
— Tev, šmurguli, der pastudēt kara zinātni. Par ķīlniekiem. Vienu savāc, lai savā varā dabūtu kādu citu.
— Es neesmu nekam pakļauts.
Arējs iesmējās. — Ak tā? Nu ko, gan jau vēl tiksimies.
Sažņaudzu dūres. — Ko tad tāds valdnieks Arējs slien degunu gaisā, ja pats mūk no akmens kupidoniem?
Aiz saulesbrillēm acīs iesvēlās uguns. Matus man sapluinlja svelmains vējš. — Gan mēs vēl tiksimies, Persij Džekson. Nākamreiz, kad iznāks kauties, piesedz aizmuguri.
Ierūcinājis hārliju, viņš aiztraucās projām pa Delansijstrltu.
Ierunājās Anabeta: — Tas nu nebija gudri, Persij.
— Man vienalga.
— Kam tev vajag dievu par ienaidnieku? jo sevišķi šo te.
— Tā,visi tagad klausās! — izsaucās Grovers. — Negribu jaukties pa vidu, bet…
Viņš norādīja uz ēstuvi. Pie letes divi patlaban norēķinājās — abi melnos kombinezonos, kam uz muguras vīdēja tieši tas pats uzraksts, kas rotāja kraveni: "Pasaules labā sirds."