— Ja gribam iesēsties zvērudārza ekspresī, — Grovers bilda, — labāk pasteigsimies.
Doma tiešām nebija no patīkamajām, bet citas izejas nebija. Turklāt Denvera man jau bija apriebusies.
Pārskrējuši pāri ielai, ierāpāmies kravas furgonā un aizcirtām durvis.
Acumirklī nāsīs iecirtās apdullinoša smaka. It kā mēs būtu iekāpuši pasaulē lielākajā kaķu šmuckastē.
Iekšā bija galīgi tumšs, bet tad es izvilku Anaklusmu. Asmens zeltainajā gaismā bēdu leja atklājās visā krāšņumā. Netīros metāla krātiņos neredzēti šausmīgā paskatā kluknēja trīs zvēri: zebra, albīns lauvu tēviņš un kaut kāda jocīga antilope — ej nu sazini, kā tāda saucās.
Lauvam kāds bija iegrūdis maisu rāceņu, ko tas, protams, neatzina par neko ēdamu. Zebrai un antilopei bija noliktas polistirola paplātes ar hamburgergaļu. Zebras krēpes bija pieķepušas ar košļājamās gumijas klunkučiem, it kā dažs labs izklaidēdamies būtu tās piespļaudījis. Antilopei pie raga piesiets ligojās sudrabains dzimšandienas balons ar uzrakstu: "Augstas laimes!"
Pēc visa spriežot, lauvam iet klāt neviens nebija kārojis, bet tas nabadziņš par daudz šaurajā krātiņā soļoja šurpu turpu pa pieķepušo paklāju, smacigajā gaisā elsdams un kārstīdams mēli. Sasārtušajās acīs līda mušas, un zem baltā kažoka izspīlējās ribas.
— Labā sirds? — Grovers iebrēcās. — Humānie zvēru pārvadājumi?
Viņš bija gatavs uz līdzenas vietas sprukt laukā un noslānīt tos pārvadātājus ar savu Pāna flautu, un arī man bija prātā tas pats, bet tad kravenes motors ierūcinājās, mašīna iedrebējās, un mums atlika vai nu apsēsties, vai gāzties nost no kājām.
Ietrausāmies kaktā uz puspelējuša siena maisiem, cenzdamies nedomāt ne par smaku, ne karstumu, ne mušām. Grovers sarunādamies uzblēja zvēriem, bet tie tikai saskumuši vērās pretim. Anabeta grasījās krātiņus uzlauzt un dzīvniekus atsvabināt uz līdzenas vietas, bet es iebildu, ka no tā nebūs nekādas jēgas, kamēr mašīna nav kur nekur apstājusies. Turklāt neatstājās sajūta, ka mēs paši lauvam ietu pie sirds daudz labāk par tiem rāceņiem.
Atradu muciņu ūdens un ielēju zvēriem, ko padzerties, tad ar Anaklusma palīdzību pārvietoju ēsmu. Gaļu iegrūdu lauvam, bet rāceņus — zebrai un antilopei.
Grovers mierināja antilopi, kamēr Anabeta ar nazi atbrīvoja viņu no balona. Anabeta bija gatava izcirpt arī košļenes zebrai no krēpēm, bet vienojāmies, ka, kravenei kratoties pa grambām, tas būtu par daudz riskanti.
Teicām, lai Grovers apsola zvēriem, ka rīt palīdzēsim kā nebūt vēl, un tad ierīkojāmies uz naktsguļu.
Grovers saritinājās uz rāceņu maisa. Anabeta, atplēsusi cepumu paku, šo to noskribināja gariem zobiem, un es centos pats sevi uzmundrināt ar domu, ka nupat jau esam pusceļā uz Losandželosu. Pusceļā uz mērķi. Bija tikai četrpadsmitais jūnijs. Saulgrieži — divdesmit pirmajā. Laika, cik uziet.
Tomēr man nebija ne jausmas, kas vispār būs. Dievi joprojām ar mani spēlējās. Vismaz Hēfaists izrādījās gana godavīrs, kad, izlicis kameras, mani pataisīja par reklāmas zvaigzni. Bet pat tad, kad kameru nebija klāt, neatstājās sajūta, ka mūs kāds vēro. Dievi mani izmantoja kā pašiem sev pagādātu izklaidi.
— Dzirdi? — ierunājās Anabeta. — Piedod, Persij, ka akvaparkā tā sapsihojos.
— Tas nekas.
— Vienkārši… — Viņa paraustīja plecus. — Zirnekļi.
— Tas Arahnes dēļ, ja? — es minēju. — Tava mamma viņu pārvērta par zirnekli — jo pati gribēja būt vislieliskākā audēja, vai ne?
Anabeta pamāja ar galvu. — Arahnes bērni kopš tās reizes to vien domā, kā atriebties Atēnas atvasēm. Ja kilometra rādiusā būs kāds zirneklis, noteikti rāpsies man klāt. Man tie kustoņi riebj. Lai nu kā, esmu tava parādniece.
— Mēs taču esam komanda, vai ne? — teicu. — Turklāt Grovers arī palidinājās, kā nākas.
Man jau likās, ka viņš guļ, bet tad no kakta atskanēja: — Biju labais, ko?
Mēs ar Anabetu sasmējāmies.
Pārplēsusi kārtaino cepumu, viņa pasniedza man pusi. — Tai īrisas sakaru reizē — vai Lūka tiešām neko tādu nepateica?
Gremoju cepumu un gudroju, ko lai saka. Ar domām par to, ko redzēju varavīksnē, jau nokāvos visu vakaru. — Lūka teica, ka jūs pazīstoties kopš laika gala. Un cerot, ka Grovers šoreiz nepievilšot. Ka neviens nepalikšot par priedi.
Bronzas asmens zeltainajā gaismā bija grūti saredzēt, ko kurš domā.
Grovers izgrūda sērīgu brēcienu.
— Vajadzēja tev visu izstāstīt uzreiz, — viņš noblēja. — Bet būtu tu zinājis, kas es par duraku, tu mani nebūtu ņēmis līdzi.
— Tu biji tas satīrs, kam vajadzēja pasargāt Zeva meitu Taliju?
Viņš drūmi pamāja ar galvu.
— Un tie divi pusdievi, Talijas draugi, kam vajadzēja tikt līdz nometnei… — Paskatījos uz Anabetu. — Tie bijāt jūs ar Lūku, vai ne?
Viņa nolika neapēsto cepumu. — Tu, Persij, pats teici — septiņgadīgs pusdievs viens necik tālu netiktu. Atēna mani vadīja pie tiem, kas var palīdzēt. Talijai bija divpadsmit. Lūkam — četrpadsmit. Abi, tāpat kā es, bija aizbēguši no mājām. Ar prieku mani paņēma ceļabiedros. Viņi abi bija… pret briesmoņiem cīnījās kā lauvas, pat neko tādu nemācījušies. No Virdžīnijas devāmies uz ziemeļiem vienkārši tāpat un atkāvāmies no briesmoņiem nedēļas divas, iekams Grovers mūs uzgāja.
— Man bija uzdots Taliju aizvadīt līdz nometnei, — Grovers šņaukādamies piebilda. — Tikai Taliju. Hīrons man strikti noteica: nepasāc neko, kas ceļu uz nometni varētu aizšķērsot. Zinājām, ka Aīds viņai ir uz pēdām, bet es taču nevarēju atstāt Anabetu un Lūku plikus un neaizsargātus! Iedomājos… iedomājos, ka spēšu drošībā aizgādāt visus trīs. Manas vainas dēļ Laipnīgās mūs panāca. Es gluži vai pārakmeņojos. Pusceļā uz nometni tā pārbijos, ka nošāvu greizi. Būtu es bijis drusku veiklāks…
— Beidz, — ieteicās Anabeta. — Neviens tevi nevaino. Arī Talija tevi nevaino.
— Viņa upurējās mūsu labā, — Grovers novaidējās.
— Viņa mira manis dēļ. Tā atzina Šķeltnadžu vecajo padome.
— Jo tu gādāji par tiem abiem pārējiem pusdieviem? — es noprasīju. — Tas nu nav godīgi.
— Persijam taisnība, — Anabeta piebalsoja. — Nebūtu tevis, Grover, arī manis te šodien nebūtu. Un Lūkas arī ne. Lai tā padome saka, ko grib.
Grovers pustumsā šņaukājās kā šņaukājies. — Man vienkārši tāds liktenis. Tizlāks satīrs nav redzēts, un tieši man iznāk darīšana ar diviem šā gadsimta pusdieviem — Taliju un Persiju.
— Tu neesi nekāds tizlenis, — Anabeta iekarsa.
— Tik dūšīgu satīru mūžā neesmu redzējusi. Saki — vai zini vēl kādu, kurš būtu uzdrīkstējies doties uz Pazemi? Deru, ka Persijs tikai priecājas, ka tu esi tepat blakus.
Viņa iebelza man pa apakšstilbu.
— Jā, jā, — atsaucos, un to pašu es būtu teicis arī nebikstīts. — Ne jau liktenis tevi, Grover, savedis kopā ar Taliju un mani. Tev sirds tik liela kā nevienam satīram! Tu esi dzimis meklētājs. Tieši tāpēc tu būsi tas, kurš uzmeklēs Pānu.
Padzirdu smagu, apmierinājuma pilnu nopūtu. Gaidīju, ka Grovers ko teiks, bet viņa elpa iešņācās tikai smagāka un smagāka. Kad šņākoņa vērtās krācienos, es nopratu, ka viņš iemidzis.
— Kā tas viņam izdodas? — es nobrīnījos.
— Nezinu, — Anabeta attrauca, — bet tu viņam pateici labus vārdus.
— Es jau no sirds.
Labu gabalu nobraucām klusēdami, kratīdamies uz siena maisiem. Zebra gremoja rāceni. Lauva, nolaizījis no lūpām pēdējās hamburgergaļas drupačas, cerīgi pievērsās man.