Anabeta čamdīja kaklarotu, it kā iegrimusi dziļos, stratēģiski nozīmīgos apsvērumos.
— Priedes zīle, — es ieminējos. — To tu dabūji pirmajā gadā?
Viņa paskatījās pretim. Pati nemaz nebija apjautuši, ko dara.
— Nūjā, — viņa atteica. — Ik gadu augustā vecākie izraugās, kas bijis tas svarīgākais, un uzkrāso uz gada krelles. Man tika Talijas priede, aizsvilināta grieķu trirēma, kentaurs balles tērpā… tā nu gan bija viena traka vasara!
— Un koledžas gredzens — tas no tēva?
— Ej tu… — viņa aprāvās. — Nūjā. Jā.
— Ja negribi — nesaki.
— Nē, nekas… — Viņa ievilka trīsošu elpu. — Tētis aizpagājšvasar to man atsūtīja, ielocītu vēstulē. Esot tāds kā Atēnas dots talismans. Bez viņas viņš doktoru Hārvardā nebūtu dabūjis. Garš stāsts. Lai nu kā, viņš teica, ka grib, lai tas ir pie manis. Atvainojās, ka bijis tāds mūlāps, teica, ka mani mīlot un pēc manis ilgojoties. Gribēja, lai braucu mājās un dzīvoju tur.
— Izklausās neslikti.
— Jā, nūjā… Nelaime tāda, ka es viņam noticēju. Togad pamēģināju braukt mājās, bet pamāte ne par matu nebija mainījusies. Negribēja savus sīkos pakļaut briesmām, kad līdzās tāds ķēms. Briesmoņi bruka virsū. Plēsāmies. Briesmoņi atkal bruka virsū. Plēsāmies atkal. Neizvilkām ne līdz Ziemassvētku brīvlaika beigām. Sazinājos ar Hironu un braucu atpakaļ uz Pusdievu nometni.
— Tu domā vēl kādreiz mēģināt padzīvot pie tēta?
Viņa izvairījās no mana skatiena. — Lūdzu. Negribu
nodarboties ar paššaustišanos.
— Nepadodies! — teicu. — Aizraksti viņam vai ko tādu.
— Paldies par padomu, — Anabeta salti atcirta, — bet mans tēvs jau izvēlējies, ar ko kopā dzīvot.
Nobraucām vēl labu gabalu, nebilzdami ne vārda.
— Tātad, ja dievi sāk karu, — es ieteicos, — būs tāpat kā Trojas karā? Atēna pret Poseidonu?
Atslējusi galvu pret Arēja doto mugursomu, viņa aizmiedza acis. — Nezinu, kas mammai padomā. Zinu tikai to, ka cinīšos kopā ar tevi.
— Kāpēc?
— Jo tu esi mans draugs, burbuļgalva! Vai būs vēl citi stulbi jautājumi?
Atbilde uz ko tādu man nenāca prātā. Par laimi, kas tāds izpalika. Anabeta jau šņāca.
Man pašam bija grūti iemigt — Grovers krāca, albīnais lauvu tēviņš uz mani lūrēja kā izbadis, bet beidzot acis tomēr aizkrita.
Murgs sākās ar to, kas sapņos bija rādījies vai miljons reižu: mugurā man bija trakokrekls, un vajadzēja kārtot eksāmenu. Visi pārējie devās laukā, jo bija jau starpbrīdis, un skolotājs skandināja: — Nu taču, Persij! Vai tad tu kāds stulbenis, vai? Ņem ciet zīmuli!
Un tad sapnis aizgriezās šķērsām, ne kā parasti.
Paskatījos uz blakus solu, un tur sēdēja meitene, arī ieģērbta trakokreklā. Apmēram manos gados, tīši sapinkātiem matiem, koši zaļās acis apvilktas ar melnu zīmuli, deguns klāts vasarraibumiem. Pats nezinu teikt — kā, bet man bija skaidrs, ka tā ir Zeva meita Talija.
Viņa stīvējās, lai atbrīvotos no trakokrekla, tad uzmeta man izmisušu skatu un izgrūda: nu, burbuļgalva? Vienam no mums jātiek projām.
Taisnība, es sapnī nodomāju. Došos atpakaļ pie tās bedres. Sadošu tam Aīdām pa mici.
Trakokrekls pagaisa kā nebijis. Izkritu cauri klases grīdai. Skolotāja balss pārmainījās, līdz skanēja salta un ļaunīga un tagad nāca no lielā bezdibeņa dzīlēm.
Persijs Džeksons, tā teica. Nu, re, maiņa, kā noprotu, izdevusies godam.
Atkal stāvēju tumšajā alā, kur visapkārt vērpās miroņu gari. Briesmonis bedres dibenā nebija saskatāms, taču šoreiz runāja ne jau ar mani. Balss stindzinošais spēks cirtās uz citu pusi.
Un viņš neko nenojauš? — balss prasīja.
Otra, gandrīz tāda kā pazīstama balss man turpat blakus atsaucās: Neko, valdniek. Ne viņš pats, ne tie citi.
Pagriezu galvu, bet tur neviena nebija. Runātājs bija neredzams.
Divkārša viltība, tas tur, bedrē, domīgs novilka. Lieliski.
Nudien, pavēlniek, noteica neredzamais man blakus, ne velti tevi dēvē par Visu Blēžu Blēdi. Bet vai tas tiešām bija nepieciešams? Es pats būtu varējis tev nozagto atgādāt…
Tu? briesmonis nicīgi izsaucās. Tu jau esi parādījis, cik maz iespēj. Nebūtu es iejaucies, tu visu būtu galīgi salaidis grīstē.
Bet, pavēlniek…
Paliec mierā, tu, sīkais gariņ. Tie seši mēneši mums jau atmaksājušies. Zeva dusmas augušas augumā. Poseidons izmisumā izspēlējis savu pēdējo kārti. Tagad mēs to izmantosim pret viņu pašu. Pavisam drīz tu dabūsi kāroto atalgojumu un atriebsies. Kolīdz abas mantas būs man rokā… Bet, paga! Viņš ir tepat.
Ko? Neredzamais kalps piepeši saspringa. Vai tu, pavēlniek, viņu šurp sauci?
Nē. Nupat briesmonis vērsa pret mani visu stindzinošo spēku, tā ka uz vietas pārakmeņojos. Lai nolādēta viņa tēva asins — viņš ir par daudz mainīgs, par daudz neparedzams. Puika pats atkūlies šurp.
Tas nav iespējams! kalps izsaucās.
Tādam vārgulim kā tu — droši vien ne, balss noskaldīja. Tad tās saltais spēks atkal gāzās man pāri. Tātad… gribi pasapņot par to, kas tev darāms, pusdievu jaunekli? Nu, dzirdu un paklausu.
Aina pārmainījās.
Stāvēju plašā troņa zālē ar melna marmora sienām un bronzas grīdu. Tukšais, baisais tronis bija taisīts no vienkopus sakausētiem cilvēku kauliem. Paaugstinājuma pakājē, iestingusi vizošā zelta gaismā, izplestām rokām stāvēja mana māte.
Grasījos mesties viņai klāt, bet kājas neklausīja. Sniedzos viņai pretim un ieraudzīju, ka rokas man izdēdējušas līdz plikiem kauliem. Mani apstāja sengrieķu bruņās tērpti ņirdzoši skeleti — ieģērba mani zīda mantijā un galvā uzsprauda lauru vainagu, piesūcinātu ar Himēras kūpošo indi, kas kodīga ēdās man ādā.
Ļaunīgā balss dārdoši iesmējās. Esi sveicināts, nesatriecamais hēroj!
Uztrūkos ar joni.
Grovers mani purināja aiz pleca. — Esam apstājušies, — viņš vēstīja. — Domājam, ka šie nāks apraudzīt zvērus.
— Slēpjamies! — nošņācās Anabeta.
Kas tad šai! Vienkārši uzrāva galvā savu brīnumcepuri un izčibēja. Mums ar Groveru vajadzēja sprukt aiz barības maisiem un cerēt, ka izskatīsimies pēc rāceņiem.
Kravenes durvis ar čīkstoņu pavērās. Pa spraugu iesitās saules gaisma un svelme.
— Vecīt! — viens no vīriem izgrūda, vēcinot plaukstu zem nesmukā deguna. — Būtu labāk vadājis kaut kādas pariktes. — Ierāpies furgonā, viņš ielēja pa druskai ūdens zvēriem bļodās.
— Karsti, ko, makans tāds? — viņš uzrunāja lauvu un visu, kas spaini atlicis, iešļāca zvēram purnā.
Lauva sašutis ierēcās.
— Jā, jā, jā, — vīrs noteica.
Grovers man blakus zem rāceņu maisiem saspringa. Tik miermīlīgs zālēdājs, bet nupat viņš izskatījās pēc tīrā slepkavnieka.
Pasviedis antilopei krietni samīcītu ātrās ēstuves bērnu komplektu, vīrs smīkņādams pievērsās zebrai:
— Kā sviežas, strīpainā? Vismaz no tevis tūliņ atkratīsimies. Tev patīk cirka izrādes, ko? Šitā tev patiks. Tur tevi zāģēs uz pusēm!
Zebra, neprātīgās bailēs iepletusi acis, paskatījās tieši uz mani.
Skaņas nebija nekādas, tomēr es skaidrāk par skaidru sadzirdēju viņu sakām: atbrīvo mani, valdniek. Lūdzu!
Pārsteigumā apstulbu.
Tad pie kravas kastes kāds skaļi pieklauvēja: tuk, tuk,
tuk.
Šoferis, kas bija iekāpis pie mums, noaurojās: — Ko tu gribi, Edij?