Laukā kāds — acīmredzot Edijs — atkliedza pretim:
— Moris? Ko tu saki?
— Ko tu klapējies? Tuk, tuk, tuk.
Edijs laukā nosaucās: — Kas klapējas?
Mūsējais Moriss novaikstījies rāpās laukā, pa ceļam Ediju nogodādams par stulbeni.
Nākamajā mirklī man blakus parādījās Anabeta. Laikam bija klauvējusies, lai aizvilinātu Morisu projām.
— Tādi pārvadājumi nevar būt likumīgi, — viņa bilda.
— Tu ko, smejies? — Grovers atsaucās un ieklausījās. — Lauva saka — šie nodarbojoties ar dzīvnieku kontrabandu!
Tieši tā, man galvā ieskanējās zebras balss.
— Vajag viņus atsvabināt, — teica Grovers. Abi ar Anabetu paskatījās uz mani — lai uzņemos vadību.
Dzirdēju, ko saka zebra, bet lauvu gan ne. Kā tad tā? Varbūt biju apdalīts vēl kādā citā ziņā… Spēju saprasties ar zebrām vien? Tad attapos — zirgi. Vai Anabeta netika kaut ko minējusi par Poseidonu, kas radījis zirgus? Vai zebra zirgam nebija gana tuva rada? Varbūt tāpēc spēju ar viņu sarunāties?
Zebra turpināja: atver manu krātiņu, valdniek. Lūdzu! Ar visu citu pati tikšu galā.
Laukā Edijs un Moriss joprojām lamājās, bet bija skaidrs, abi kuru katru brīdi atkal būs klāt, lai mocītu zvērus. Paķēris Pretstraumi, nošķēlu piekaramo slēdzeni no zebras krātiņa durvīm.
Izlauzusies laukā, zebra pagriezās pret mani un paklanījās. Pateicos, valdniek.
Grovers, pacēlis rokas, zebrai kaut ko noblēja — kā dodams savu svētību.
Kolīdz Moriss pabāza galvu durvis, lai paskatītos, kas te par kņadu, zebra, pārlēkusi viņam pāri, piezemējās uz ielas. Sacēlās skaļa brēka, iekaucās auto taures. Piesprukām pie durvīm tieši laikus, lai redzētu zebru aulekšojam projām pa platu bulvāri, kam abās pusēs rindojās viesnīcas, spēļu zāles un neona izkārtnes. Nupat bijām palaiduši zebru Lasvegasas ielās.
Moriss un Edijs joza bēglei pakaļ, savukārt pašiem uz pēdām mina vairāki policisti, kas klaigāja: — Ei! Atļauja ir?
— Tagad būtu īstais bridis laisties lapās, — ieteicās Anabeta.
— Tikai pēc zvēriem, — Grovers atgādināja.
Nošķēlu slēdzenes ar zobenu. Grovers, pasitis gaisā
rokas, vēlreiz noblēja tos pašus laba ceļa vēlējumus.
— Lai veicas! — teicu zvēriem. Antilope un lauva izspruka no krātiņiem un plecu pie pleca aizlēkšoja pa ielu.
Tūristi spiedza. Vairums vienkārši pakāpās atpakaļ un ņēmās knipsēt — laikam iedomājās, ka tādu triku sarīkojis kāds spēļu nams.
— Kā viņiem klāsies? — es jautāju Groveram. — Nu, te taču tuksnesis un tā…
— Neuztraucies, — viņš atteica. — Es visus ņēmu satīra aizgādībā.
— Tas ir — kā?
— Tas ir tā, ka visi trīs laimīgi tiks līdz savvaļai, — viņš paskaidroja. — Atradīs, ko dzert, ko ēst, kur paglābties no saules, un visu, ko vajag, līdz uzies drošu dzīves vietu.
— Kāpēc tad tu tādu aizgādību nevarētu piešķirt mums? — es izbrīnījos.
— Tādā var ņemt tikai savvaļas zvērus.
— Tātad tikai Persiju, — secināja Anabeta.
— Ei! — es protestēju.
— Joks, — viņa noteica. — Beidzam! Tinamies projām no tās piesmirdušās kravenes.
Izrāpāmies laukā — pēcpusdienas tuksnesī. Tur valdīja vismaz četrdesmit grādu liels karstums, un mēs droši vien izskatījāmies pēc eļļā izvārītiem bezpajumtniekiem, taču visi tā bija aizrāvušies ar izbēgušajiem zvēriem, ka uz mums nemaz neskatījās.
Gājām garām Montekarlo un MGM spēļu namiem. Gājām garām piramīdām, pirātu kuģim un Brīvības statujai, kas, lai cik sīka kopija, man tomēr lika sailgoties pēc mājām.
Man nebija ne jausmas, ko mēs īsti meklējam. Varbūt tikai vietu, kur uz pāris minūtēm paglābties no svelmes, tikt pie kādas sviestmaizes un glāzes limonādes un apspriest, kā lai tiek tālāk uz rietumiem.
Laikam bijām kaut kur nepareizi nogriezušies, jo attapāmies nonākuši strupceļā — priekšā slējās Lotosa viesnīca un spēļu zāle. Ieeja bija veidota kā milzīgs neona zieds ar mirguļojošām ziedlapām. Nebija neviena, kas ietu iekšā vai nāktu laukā, bet spožās, hromētās durvis stāvēja plati vaļā, un pa tām laukā plūda kondicionēts, pēc ziediem — varbūt lotosiem — smaržojošs gaiss. Lotosus man vēl nekad nebija iznācis ostīt, tāpēc nezināju teikt.
Šveicars mums uzsmaidīja. — Sveiki, bērniņi! Izskatāties sanīkuši. Varbūt ienāksiet atsēsties?
Pēdējās nedēļas laikā biju iemācījies nevienam tik lēti neuzticēties. Nupat man jau visur rādījās briesmoņi un dievi. Ko var zināt! Bet šis puisis izskatījās gluži parasts. Pietika uzmest viņam skatu, un bija skaidrs. Turklāt jutos tik atvieglots, padzirdot līdzjūtīgu balsi, ka piekrītoši pamāju un teicu, ka mēs ļoti labprāt iegrieztos. Tikuši pāri slieksnim, pavērāmies visapkārt, un Grovers noelsās: — Oho!
Vestibils bija viena vienīga milzu spēļu istaba. Un ar to es nedomāju nekādas mūžvecās pekmenspēlītes vai vienroča bandītus. Ap stikloto liftu savu četrdesmit stāvu augstumā vijās ūdens rene. Vienā galā slējās kāpjamā siena un gumijlēkšanas tramplīns. Netrūka simulatortērpu ar lāzerpistolēm. Un simtiem videospēļu — katra platekrāna televizora lielumā. Vārdu sakot — te bija pilnīgi viss, ko varēja kārot sirds. Te jau spēlējās bērni, lai gan ne sevišķi lielā skaitā. Nekur nebija jāgaida rindā. Pa to vidu rosījās viesmīles, visās malās stāvēja bāra letes, nokrautas visvisādiem gardumiem.
— Sveiki! — mums uzsauca kāds izsūtāmais zēns. Vismaz pēc tāda viņš izskatījās — balti dzeltenā, lotosa ziediem izrakstītā havajiešu kreklā, šortos un gumijas sandalēs. — Laipni lūgti Lotosa kazino! Te būs jūsu numura atslēga.
Es saminstinājos. — Mmm… bet…
— Nē, nē, — viņš smējās. — Rēķins jau nokārtots. Nekāda uzrēķina, nekādas dzeramnaudas. Vienkārši brauciet uz pašu augšstāvu, 4001. numurs. Ja ko vajag — piemēram, vairāk putu karstā vannā vai lidojošos šķīvjus šaušanai, vai vēl ko tādu, zvaniet uz reģistratūru.
Te jums būs lotosnaudas kartes. Tādas der gan restorānos, gan visām spēlēm un atrakcijām.
Viņš mums katram iedeva pa zaļai plastmasas kredītkartei.
Man bija skaidrs, ka te būs kāds pārpratums. Acīmredzot viņš mūs iedomājās par kaut kādiem miljonāra bērniem. Tomēr karti es paņēmu un pavaicāju: — Cik te ir?
Puisis savilka uzacis. — Kādā ziņā?
— Es prasu — cik drīz aptrūksies naudas?
Viņš iesmējās. — Ak tā — plēšam jokus? Nu, labais! Jūtieties kā mājās.
Ar liftu uzbraukuši augšā, apraudzījām numuru. Tur bija trīs atsevišķas guļamistabas un ar saldumiem, limonādi un čipsiem piekrauts bāra skapis. Tiešie sakari ar reģistratūru. Pūkoti dvieļi un ūdensgultas ar dūnu spilveniem. Platekrāna televizors ar satelītkanāliem un ātrgaitas internets. Uz balkona bija īpaša vanna un — tiešām! — šaušanas automāts ar pistoli, tā ka sašaujamos šķīvjus varēja lidināt un šķaidīt pāri visai Lasvegasai. Nesapratu, kā ko tādu drīkst, bet likās visai forši. Skats pāri Dienvidu bulvārim un tuksnesim bija grandiozs, lai gan man trūka pārliecības, ka, dzīvojot tādā istabā, mums atliks laika skatīties laukā pa logu.
— Augstā debess, — Anabeta izdvesa. — Te jau ir…
— Superīgi, — piebalsoja Grovers. — Vienkārši superīgi.
Skapī bija drēbes, un tās man derēja. Saraucu pieri, jo nospriedu, ka tas tomēr ir dīvaini.
Arēja mugursomu ielidināju atkritumu kurvī. Pēc tās vairs nebija nekādas vajadzibas. Kad dosimies projām, viesnīcas veikalā vienkārši nopirkšu jaunu.