Lotosa kazino bijām notērējuši piecas dienas.
Līdz vasaras saulgriežiem bija atlikusi vairs tikai viena. Vienā dienā vajadzēja paveikt visu, kas darāms.
SEPTIŅPADSMIT IEGĀDĀJAMIES ŪDENSGULTAS
Tā bija Anabetas ideja.
Viņa mūs iegrūda Lasvegasas taksī, it kā naudas mums būtu kā spaļu, un šoferim uzsauca: — Uz Losandželosu, lūdzu!
Viļādams zobos cigāru, taksists mūs noskatīja no galvas līdz kājām. — Gandrīz piecsimt kilometru. Pienāktos norēķināties avansā.
— Kazino debetkartes ņemat pretī? — Anabeta noprasīja.
Viņš paraustīja plecus. — Kā nu kuras. Tāpat kā kredītkartes. Man vispirms jāpaskatās.
Anabeta pastiepa zaļo lotosnaudas karti.
To viņš skeptiski nopētīja.
— Apskatieties, — Anabeta mudināja.
Taksists noskenēja karti kases aparātā.
Skaitītājs iedrebējās. Iezibsnījās cipari. Pēdīgi līdzās dolāra simbolam iedegās bezgalības zīme.
Cigārs izvēlās taksistam no mutes. Viņš atskatījās uz mums ieplestām acīm. — Losandželosā — tieši kur… ūū, jūsu augstība?
— Uz Santamonikas krastmalu. — Anabeta sēdeklī saslējās drusku staltāka. Varēja noprast, ka tā "jūsu augstība" viņai gājusi pie sirds. — Ja brauksim ātri, atlikumu varēsiet paturēt.
Varbūt tā gluži nevajadzēja teikt.
Mohaves tuksnesim šāvāmies cauri tā, ka taksometra spidometra bultiņa ne uz brīdi nerādīja mazāk par simt piecdesmit kilometriem stundā.
Pa ceļam paguvām izrunāties pēc sirds patikas. Izstāstīju Anabetai un Groveram to pēdējo sapni, bet, jo ciešāk pūlējos atminēties visus sīkumus, jo miglaināks tas vērtās. Lotosa kazino atmiņu it kā bija salaidis uz īso. Vairs nespēju atcerēties, kāda bija neredzamā kalpa balss, lai gan droši zināju, ka tādu jau esmu kaut kur dzirdējis. Kalps bezdibeņa briesmoni bija saucis vēl kaut kā, nevis par "valdnieku" vien… minēja kaut kādu īpašu vārdu vai titulu…
— Mēmais? — Anabeta pūlējās nākt talkā. — Bagātais? Tā Aīdu mēdz dēvēt.
— Varbūt… — atsaucos, lai gan ne tas viens, ne otrs ne pēc kā neizklausījās.
— Troņa zāle ir tāda kā Aīdām, — sacīja Grovers. — Tieši tāda tā parasti tiek aprakstīta.
Nogrozīju galvu. — Kaut kas nav pareizi. Troņa zāle sapnī nemaz nebija tā svarīgākā. Un tā balss no bedres… Nezinu. Vispār nemaz neizklausījās pēc dieva balss.
Anabetai iepletās acis.
— Kas ir? — noprasīju.
— Ai… nekas. Es tikai… Nē, bet tam jābūt Aīdām.
Varbūt viņš sūtījis to zagli, to neredzamo, lai tas nočiepj valdnieka šautru, bet kaut kas nogājis greizi…
— Piemēram, kas?
— Es… es nezinu, — viņa atzinās. — Bet ja tu Olimpā nolaupi Zeva varas zīmi un dievi tev dzen pēdas, daudz kas var noiet greizi. Zaglim vajadzētu šautru kaut kur nobēdzināt vai arī viņš to pazaudējis. Lai kā, Aīdām viņš to nav nogādājis. To balss sapnī taču teica, vai ne? Ka ir pievīlies. Tad ir skaidrs, ko meklēja fūrijas, kad uzbruka mums busā. Varbūt iedomājās, ka šautra ir pie mums.
Bija grūti pateikt, kas viņai kaiš. No vaiga galīgi bāla.
— Bet, ja šautru es jau būtu dabūjis, — iebildu, — kādēļ gan es dzītos uz Pazemi?
— Lai Aīdu iebiedētu, — minēja Grovers. — Lai viņu piekukuļotu vai šantažētu — lai viņš atdod tev mammu.
Es iesvilpos. — Kur vienam kazlēnam tik negantas domas!
— Nu, tencinu.
— Bet tas tur, bedrē, apgalvoja, ka gaidot divas mantas, — es turpināju. — Ja valdnieka šautra ir tā viena, kas ir otra?
Grovers mulsi papurināja galvu.
Anabeta uz mani skatījās tā, it kā jau zinātu, ko tūliņ prasīšu un klusībā vēlētos, kaut es neprasītu vis.
— Tu nojaut, kas tup tajā bedrē, ja? — es prasīju gan. — Nu, ja ne Aīds?
— Persij… par to nerunāsim. Jo, ja tas nav Aīds… Nē. Noteikti ir.
Aiz loga garām slīdēja klaji lauki. Pašāvāmies garām uzrakstam, kas vēstīja, ka līdz Kalifornijas pavalsts robežai mērojami 20 kilometri.
Nevarēju atkauties no sajūtas, ka visā bildē trūkst kāda nieka — vienkāršas, bet būtiskas informācijas. It kā es skatītos uz parastu vārdu, ko noteikti zinu, bet nespēju salasīt, jo burts vai divi lidinās apkārt. Jo vairāk es gudroju par to, kas man veicams, jo skaidrāk nopratu, ka ne jau Aīdām man īstenībā būs jāstājas pretim. Te darbojās vēl kāds vai kaut kas — vēl bīstamāks.
Nelaime bija, lūk, kāda: mēs traucāmies uz Pazemi, ik stundu mērojot simt piecdesmit kilometru, jo paļāvāmies, ka valdnieka šautra ir pie Aīda. Ja, tikuši galā, noskaidrosim, ka esam kļūdījušies, misēkli labot vairs nebūs laika. Saulgrieži jau būs klāt, un karš sāksies, kā nolikts.
— Atbilde meklējama Pazemē, — Anabeta apgalvoja. — Persij, tu taču redzēji mirušo garus. Nekur citur tādu nav. Mēs esam uz pareizā ceļa.
Viņa lūkoja stiprināt mūsu dūšu, klāstot visādas viltīgas stratēģijas, kas mums ļautu iekļūt Mirušo valstībā, bet man domas griezās pavisam uz citu pusi. Te vienkārši bija par daudz nezināmo. Bija tā, it kā es grasītos rakstīt kontroldarbu priekšmetā, kas man ir tumša bilde. Un ticiet man, ko tādu es biju pieredzējis ne reizi vien.
Taksometrs šāvās uz rietumiem. Ik vēja brāzma, kas pāršalca Nāves ieleju, izklausījās pēc miroņa gara. Ikreiz, kad piebremzēdams nošņācās kāds lielais kraviniekš, man ausīs ieskanējās Ehidnas rāpuļa balss.
Saulrietā taksists mūs izlaida Santamonikas pludmalē. Tā izskatījās mats matā tāda pati kā Losandželosas pludmales kinofilmās, tikai nelāgi oda. Gar estakādi rindojās karuseļi, gar promenādēm — palmas, kāpās gulēja bezpajumtnieki, un smalki sērfotāji gaidīja nākam īsto vilni.
Mēs ar Groveru un Anabetu aizgājām līdz ūdensmalai.
— Un ko nu? — ieteicās Anabeta.
Klusais okeāns saulrietā krāsojās zeltains. Iedomājos, cik sen tas bija, kad valsts otrā krastā stāvēju Montokas pludmalē, vērdamies uz pavisam citiem ūdeņiem.
Kā viens dievs varēja valdīt pār tiem visiem? Kā reiz stāstīja mana dabaszinību skolotāja — ūdens klāj divas trešdaļas sauszemes? Kā bija iespējams, ka esmu dēls kaut kam tik varenam?
Iekāpu ūdenī.
— Persij? — Anabeta izsaucās. — Ko tu dari?
Turpināju brist dziļāk — līdz vidum, tad līdz krūtīm.
Viņa sauca nopakaļ: — Vai tu apjēdz, cik ūdens te netīrs? Visvisādi toksiskie…
Tobrīd man ūdens sakļāvās pāri galvai.
Pirmajā brīdī aizturēju elpu. Tīšuprāt ieelpot ūdeni ir grūti. Beidzot vairs nespēju izturēt. Pavēru muti. Un tiešām varēju paelpot.
Virzījos tālāk selgā. Puskrēslā neko daudz nevarēja saskatīt, bet es sazin kā mācēju noteikt, kur kas atrodas. Nomanīju, kur jūras dibens ceļas augšup, kur laižas lejup. Zināju, kur sēkļus izraibinājušas smilšu dolāru kolonijas. Varēju pat noprast, kur vienkopus savijas siltās un aukstās straumes.
Kaut kas noslīdēja gar stilbu. Pavēries lejup, gandrīz izsprāgu laukā no ūdens kā ballistiskā raķete. Man līdzās peldēja sešmetrīga mako haizivs.
Tomēr tā pat negrasījās uzbrukt. Tikai glaudās gar kājām, piebikstīdama ar purnu. Sekoja uz pēdām kā suns. Piesardzīgi pieskāros muguras spurai. Haizivs saknosījās, it kā mudinātu, lai pieķeros stingrāk. Pieķēros pie spuras ar abām rokām. Zivs rāvās uz priekšu, mani vilkdama līdzi, arvien dziļāk dzelmes tumsā, līdz es paliku stāvam vietā, kur tālāk sākās īstais okeāns, — kur lēzenā smilšu gultne stāvus laidās lejā, milzu bezdibenī. Jutos kā nakts vidū nostājies pie Lielā kanjona — saredzēt neko daudz nevar, tomēr zini, ka bezdibenis ir tepat zem kājām. Ūdens virsma vizēja metrus četrdesmit piecus virs galvas. Zināju — vajadzētu būt tā, ka šādā dziļumā ūdens mani saspiež plakanu. Tomēr nevajadzēja būt tā, ka es varu paelpot. Aizdomājos, cik dziļi, diez, es spētu ienirt, ja laistos taisnā ceļā līdz Klusā okeāna dibenam.