Tad kaut kas ievizējās lejāk, tumsā, un, augšup celdamies, auga augumā un iesvēlās arvien gaišāks. Atskanēja sievietes balss — tāda pati kā manai māte: — Persij Džekson!
Jo tuvāk, jo viņas apveids iezīmējās skaidrāks. Vilnījoši, tumši mati, zaļa zīda tērps. Stāvs tinās šaudīgā gaismā, un acis bija tik mulsinoši skaistas, ka gandrīz nemanīju jūraszirdziņu kārtīga rumaka augumā, kam viņa sēdēja mugurā.
Viņa nokāpa no zirga. Jūraszirdziņš un mako haizivs aizslīdēja nostāk un sāka viens otru dzenāt, spēlēdami tādus kā sunīšus. Zemūdens kundze man uzsmaidīja. — Esi nomērojis tālu ceļu, Persij Džekson. Malacis.
īsti nezināju, kā uzvesties, tāpēc paklanījos. — Tu esi tā, kas mani uzrunāja Misisipi upē.
— Jā, bērns. Es esmu nereīda, jūras gars. Nebija viegli aizkļūt tik tālu upes augštecē, bet manas saldūdens māsīcas najādas man palīdzēja uzturēt spēkus. Viņas tur godā valdnieku Poseidonu, lai gan galmā gluži nekalpo.
— Un… tu esi Poseidona galmadāma?
Viņa pamāja. — Jūras dievam bērnu nav bijis jau kur tie gadi. Mēs tevi vērojam ar dziļu interesi.
Piepeši man atmiņā atausa sejas Montokas piekrastes viļņos, ko redzēju, mazs būdams, — smaidošas sievietes. Tāpat kā daudz kam, ko mūžā biju pieredzējis tik savādu, es par to nemaz netiku aizdomājies.
— Ja reiz tēvs par mani tur tādu rūpi, — es ieteicos, — kāpēc viņa te nav? Kāpēc viņš ar mani nerunā?
No dzelmes augšup atvilnīja salta straume.
— Netiesā nu Jūras valdnieku tik bargi, — nereīda man sacīja. — Viņam stāv priekšā nevēlams karš. Rūpju pilnas rokas. Turklāt viņam noliegts tev palīdzēt tiešā ceļā. Dieviem nedrikst būt izredzētu mīluļu.
— Pat ja tie ir pašu bērni?
— Jo sevišķi, ja tie ir pašu bērni. Dievi drīkst iet tikai aplinku ceļus. Tieši tāpēc es pie tevis nāku ar brīdinājumu un dāvanu.
Viņa pastiepa roku. Saujā vizēja trīs baltas pērles.
— Zinu par tavu ceļu uz Alda valstību, — viņa turpināja. — Retam no mirstīgajiem izdevies no turienes pārrasties dzīvam: Orfejam, kas bija tik apdāvināts mūziķis, Hēraklam, kas bija dižs stiprinieks, un Hudīni, kas pamanījās izkļūt pat no Tartara dzīlēm. Vai tev ir tādas spējas?
— Mm… nē, kundze.
— A, bet tev, Persij, ir kas cits. Tev ir spējas, ko tu tikai tagad sāc sevī iepazīt. Orākuli tev pareģojuši diženu un šausmīgu likteni, ja vien neaiziesi bojā vēl zēna gados. Poseidons nedomā pieļaut, ka mirsti pirms laika. Tāpēc ņem šīs te un, kad pienāks īstais brīdis, svied zem kājām.
— Kas notiks?
— Tas, — viņa sacīja, — atkarīgs no tā, cik spiedīga būs vajadzība. Tikai ielāgo: kas jūrai pieder, tas jūrā atgriezīsies.
— Un kā ar brīdinājumu?
Viņas acīs iešķīlās zaļa gaisma. — Klausi savai sirdij, citādi pazaudēsi visu līdz pēdējam. Aīds barojas no šaubām un bezcerības, ja vien spēs, viņš tevi piekrāps — izdarīs tā, ka tu vairs nepaļausies pats uz savu skaidro saprātu. Kolīdz būsi viņa valstībā, ar labu viņš tevi projām vis nelaidīs. Nezaudē ticību. Lai tev veicas, Persij Džekson.
Piesaukusi klāt jūraszirdziņu, viņa laidās uz bezdibeņa pusi.
— Pagaidi! — es iekliedzos. — Upē tu man teici, lai nepaļaujos uz to, kas dāvināts. Kas ir tas, kas dāvināts?
— Visu labu, hēroju jaunekli! — viņa atsaucās, balsij pagaistot dzelmē. — Klausi savai sirdij! — Pārtapusi tālīnā, zaļganā vizmā, viņa pagaisa.
Gribējās laisties līdzi tumsā. Gribējās redzēt Poseidona pili. Bet, galvu atgāzis, redzēju ūdens virsmā dziestam rieta blāzmu. Draugi gaidīja krastā. Laika mums bija tik maz…
Atspēries pret gultni, šāvos augšup un uz krasta pusi.
Kolīdz izkāpu no ūdens, drēbes man acumirklī izrādījās sausas. Izstāstījis Groveram un Anabetai, ko pieredzēju, parādīju abiem pērles.
Anabeta saviebās. — Katrai veltei sava cena.
— Šīs nāk par brīvu.
— Nu nē. — Viņa pakratīja galvu. — "Par brīvu neviens tevi barot neies." Tas ir sens grieķu sakāmvārds, kas arī šodien skan tikpat labi. Maksāt vajadzēs. Gan redzēsi.
Ar tik līksmām domām prātā jūrai griezām muguru.
Arēja mugursomā sačamdījuši cik necik naudas, iekāpām autobusā, kas brauca uz Holivudas rietumgalu. Parādīju šoferim pavadzīmi ar adresi, ko atradu tantes Emmas dārza rūķu tirgotavā, bet viņš par tādu PM ierakstu studiju dzirdēja pirmoreiz mūžā.
— Tu izskaties redzēts televīzijā, — viņš piebilda. — Būsi no mazgadīgajiem kinoaktieriem, vai?
— Ēē… kaskadieris… esmu izlīdzējis daudziem mazgadīgiem aktieriem.
— Ā, tad skaidrs.
Patencinājuši steigšus izkāpām nākamajā pieturā.
Noklīdām sazin cik kilometru, meklēdami to PM. Neviens nezināja, kur tāda atrodas. Ari telefonu grāmatā tādas nebija.
Divreiz sprukām sānieliņās, lai izvairītos no policijas mašīnām.
Pie kāda sadzīves tehnikas veikala skatloga apstājos kā iemiets, jo televīzijā rādīja interviju ar kādu, kas izskatījās ļoti pazīstams, — ar manu patēvu, smerdeli Gabi. Viņš runājās ar Barbaru Voltersu — vārdu sakot, it kā būtu nez kāda slavenība. Voltersa viņu intervēja mūsu dzīvoklī, kur gāja vaļā pokera mačs, un Gabem blakus, glaudīdama viņa roku, sēdēja gados jauna gaišmataina dāmiņa.
Gabem uz vaiga vizēja ar pūlēm izspiesta asara. Viņš klāstīja: — Goda vārds, mis Voltersa, nebūtu līdzās Saldumiņa, manas psiholoģes, es būtu pagalam. Padēls laupījis visu, kas man dārgs. Sievu… Camaro… Es… es atvainojos. Man grūti par to runāt.
— Lūk, Amerika! — Barbara Voltersa pievērsās kamerai. — Cilvēks, kas pārvērsts par pilnīgu vraku. Pusaudzis ar nopietnām psihiskām problēmām. Ar jūsu atļauju vēlreiz jums parādīsim pēdējo mums zināmo fotouzņēmumu, kurā bēguļojošais, traumētais pusaudzis pirms nedēļas iemūžināts Denverā.
Ekrānā parādījās graudaina bilde — mēs ar Anabetu un Groveru stāvējām pie Kolorādo ēstuves, runādamies ar Arēju.
— Kas ir abi pārējie fotogrāfijā redzamie bērni? — Barbara Voltersa teatrāli vaicāja. — Kas tas par vīrieti, ar ko viņi runā? Kas ir Persijs Džeksons — noziedznieks, terorists vai varbūt nepilngadīgais, kurš kritis par upuri kādam jaunam, baismīgam kultam? Pēc brīža patērzēsim ar plaši pazīstamu bērnu psihologu. Turpini skatīties mūsu kanālu, Amerika!
— Beidz, — Grovers noteica un aizrāva mani projām, iekams paguvu izsist caurumu veikala skatloga stiklā.
Jau metās tumšs, un, meklēdami kādu izklaidi, ielās parādījās visādi dūres varoņi. Tikai nepārprotiet. Es esmu ņujorkietis. Mani tik viegli vis neiebiedēsi. Bet Losandželosā sajūta bija pavisam citāda nekā Ņujorkā. Tur, mājās, viss likās vai ar roku sasniedzams. Lai cik pilsēta liela, tur varēja nokļūt visur, kur vajag, un neapmaldīties. Ielas un metro ceļi — plānojums skaidrs un saprotams. Tur viss darbojās pēc sistēmas. Bērns, kam galva kaut cik strādā, tur varēja justies drošībā.