Losandželosā — cita lieta. Tā pletās juceklīga, tā ka bija grūti pārvietoties. Prātā uzreiz nāca Arējs. Nepietika ar to, ka Losandželosa bija liela, pilsētai vēl katrā ziņā vajadzēja pierādīt savu dižumu caur to, ka tā bija trokšņaina, svešāda un tāda, kurā grūti orientēties. Nudien nesapratu, kā lai atrod ieeju Pazemē līdz rītam, līdz vasaras saulgriežiem.
Klimtām garām huligānu bariņiem, dīkdieņiem un apkārtklīstošiem tirgoņiem, kas uz mums skatījās tā, it kā prātā pārliktu, vai būtu vērts mums ko atņemt.
Vienubrīd, kad steidzāmies garām kādai sānielai, no tumsas atskanēja sauciens: — Ei, jūs tur!
Es kā muļķis apstājos.
Acumirkli attapāmies ielenkumā. Pusaudžu banda. Pavisam seši — visi kā viens no baltajiem dārgās drēbēs un cietsirdīgi savilktiem ģīmjiem. Tādi paši kā Jensija skolā — bagāti knēveļi, kas tēlo skarbos čaļus.
Instinktīvi norāvu Pretstraumem uzgali.
Kolīdz no zila gaisa uzradās zobens, puišeļi atsprāga atpakaļ, bet barvedis izrādījās vai nu galīgi stulbs, vai neparasti drosmīgs, jo turpināja man nākt virsū ar atspernazi rokā.
Kļūdas pēc šķēlu ar zobenu.
Puišelis ieķilkstējās. Bet laikam jau bija simtprocentīgs mirstīgais, jo asmens izgāja viņam cauri krūtīm, neatstājis ne pēdu. Barvedis pablenza lejup. — Kas te…
Lēsu, ka pēc sekundēm trim apjukums pāraugs dusmās. — Skrienam! — pakliedzu Anabetai un Groveram.
Divus knauķus pagrūduši nost no ceļa, sprukām projām pa ielu, paši nezinādami — kurp. Apsviedāmies ap stūri.
— Re, turp! — Anabeta nosaucās.
Izskatījās, ka visā kvartālā vaļā bija tikai viens veikals, kam logi bija izgaismoti ar neona lampām. Uzraksts virs durvīm vēstīja kaut ko tādu: ruksņita lugūtensdu nolass.
— "Krustiņa ūdensgultu salons", — Grovers pārtulkoja.
Neizklausījās pēc vietas, kur es labprāt ielūkotos no brīva prāta, bet šādā reizē tai noteikti nebija ne vainas.
Iesprukām pa durvīm, aizšmaucām aiz ūdensgultām un nolldām aizsegā. Nākamajā acumirklī uzbrucēji pajoza garām pa ielu.
— Būsim atrāvušies, — Grovers noelsās.
Aiz muguras nodimdēja balss: — No kā?
Mēs visi salēcāmies.
Aiz muguras stāvēja pajauns virietis, kas izskatījās pēc mājas drēbes uzvilkuša plēsējputna. Augumā vairāk nekā divmetrīgs, galva pilnīgi kaila. Āda viņam bija pelēka un sažuvusi kā pergaments, acis klāja smagi plaksti, un lūpas savilktas saltā rāpuļa smaidā. Tuvojās viņš lēnām, bet bija skaidrs, ka vajadzības gadījumā viņš var kustēties strauji.
Drēbes viņam bija gluži vai Lotosa kazino stilā, ziedu laikus pieredzējušas septiņdesmitajos. Apdrukāta zīda krekls, tikai pa pusei aizpogāts, skatam atklāja kailo krūtežu. Samta žaketes atloki pletās tik plati kā lidostas skrejceļš. Sudraba ķēdites ap kaklu nebija ne saskaitāmas.
— Es esmu Krustiņš, — viņš pavēstīja, smaidā atklājis dzeltenu zobakmeni.
Apvaldīju vēlmi atsaukties: jā, kā tad.
— Piedošanu, ka tā ielauzāmies, — teicu. — Mēs tikai tā, mmm, paskatīties.
— Tu domā — pamukt no tiem slkaļām, kam nav nekas labs padomā, — viņš norūca. — Tie te vazājas katru mīļu vakaru. Lai viņiem paldies — tamdēļ pie manis ienāk daudz pircēju. Tu saki — gribat apskatīt kādu ūdensgultu?
Jau grasījos teikt: nē, paldies, kad viņš, uzkrāvis man uz pleca milzu ķepu, ņēmās stumt mani dziļāk salonā.
Tur bija visvisādas ūdensgultas visādām gaumēm: no visvisāda koka, visādiem rakstiem rotātiem palagiem, vidēja izmēra, liela izmēra, milzum lielas.
— Šis ir pats iecienītākais modelis. — Krustiņš lepni paplēta rokas virs gultas ar melniem satina palagiem un galvgaļa panelī iestrādātām lavas lampām. Matracis trīsēja un tālab izskatījās pēc labi ieeļļotas želejkonfektes.
— Miljons roku masāža, — Krustiņš mums vēstīja. — Aiziet — pamēģiniet! Ai, lai iet — nosnaudieties. Man nav iebildumu. Šodien tik un tā pircējus vairs nesagaidīšu.
— Mmm, — ieteicos, — diez vai…
— Miljons roku masāža! — Grovers izsaucās un metās gultā. — Ei, paklau! Superīgi.
— Nu re, — Krustiņš atsaucās, ieskādams sažuvušo zodu. — Gandrīz, gandrīz.
— Gandrīz kas? — es painteresējos.
Viņš uzmeta skatu Anabetai. — Esi tik laba, mīļā, un izmēģini vēl šo te. Varētu derēt.
Anabeta iesāka: — Bet kas…
Uzmundrinoši uzplājis Anabetai pa plecu, Krustiņš aizvadīja viņu pie Safari Deluxe gultas ar rāmī grebtiem tīkkoka lauvām un leopardādas rakstiem rotāta pārklāja. Anabeta gan liedzās gulties, bet Krustiņš viņu pagrūda.
— Ei! — viņa protestēja.
Krustiņš uzsita knipi. — Ergol
No gultas sāniem izšāvās virves, apvijās Anabetai apkārt un piespieda viņu pie matrača.
Grovers tūliņ leca kājās, bet virves izšāvās arī no melnās satīna gultas, viņu tai cieši piesaistīdamas.
— N-nav s-s-superīg-gi, — Grovers ieaurojās, balsij trīsot miljons roku masāžas dēļ. — N-nemaz-z n-nav s-s-superīg-gi!
Milzis noskatīja Anabetu, tad smīnēdams pievērsās man. — Ak, tu posts, gandrīz.
Mēģināju atkāpties, bet milzu roka, pašāvusies uz priekšu, cieši sakampa mani aiz čupra. — Nu, nu, puika. Nekreņķējies. Gan tūliņ kādu piemeklēsim arī tev.
— Laid manus draugus vaļā.
— Kā nu ne! Skaidra lieta. Taču vispirms viņus pielāgosim.
— Tas ir — kā?
— Redz, visas gultas ir uz metru astoņdesmit. Tavi draugi ir drusku par īsiem. Vajag salāgot.
Anabeta un Grovers spirinājās, cik spēka.
— Neciešu nepareizus mērus, — Krustiņš nomurmināja. — Ergol
Gultām no galvgaļa un kājgaļa izšāvās vēl citas virves, kas Groveram un Anabetai apsviedās ap potītēm un padusēm. Virves nostiepās, manus draugus stiepdamas garumā.
— Nesatraucies, — Krustiņš mani mierināja. — Te ir runa par stiepšanu. Pastiepsim muguru kādus centimetrus garāku. Varbūt pat izdzīvos. Un nu piemeklēsim gultu pēc tavas gaumes, ko?
— Persij! — Grovers brēca.
Es drudžaini prātoju. Vienam man pievārēt šo milzu ūdensgultu tirgoni nebija ko cerēt. Viņš pārlauztu man sprandu, iekams es maz pagūtu izraut zobenu.
— Krustiņš nemaz nav tavs īstais vārds, vai ne? — es ieprasījos.
— Oficiāli — Prokrusts, — viņš piekrita.
— Stiepējs, — piebildu. To stāstu es atcerējos — par pārspīlēti viesmīlīgo milzi, kas centās nomaitāt Tēsēju ceļā uz Atēnām.
— Nūja, — pārdevējs atteica. — Bet kurš gan tādu Prokrustu maz var izrunāt? Veikalam tas nenāk par labu. "Krustiņš" — cita lieta, nevienam nenākas mežģīt mēli.
— Taisnība gan. Tādam vārdam ir laba pieskaņa.
Viņam iedegās acis. — Tu domā?
— Bet protams! — es turpināju. — Un tās gultas ir tīrais mākslasdarbs! Pasakainas!
Prokrusts atplauka platā smaidā, bet tvēriens man ap sprandu neatslāba ne par matu. — To es teikšu pircējiem. Katru mīļu dienu. Uz to, cik darbs ir smalks, neviens jau neskatās. Vai bieži esi redzējis tādas iebūvētas lavas lampas?
— Ne īpaši.
— Nu re!
— Persij! — iekliedzās Anabeta. — Ko tu dari?
— Neliecies zinis, — teicu Prokrustam. — Viņa ir neciešama.
Milzis iesmējās. — Man jau visi klienti tādi. Neviens nav tieši uz metru astoņdesmit. Tik neapdomīgi. Un tad vēl sūdzas, kad ņemos vainu labot.
— Un ja gadās kāds, kas garāks par metru astoņdesmit?