— Nē, nauda mums ir. — Uzliku uz galda trīs zelta drahmas — no tām, ko atradu Krustiņa veikalā.
— Ak tā… — Hārons aplaizīja lūpas. — īstas drahmas. īstas zelta drahmas. Tādas nav redzētas kopš…
Pirksti jau alkatīgi stiepās pēc monētām.
Gandrīz jau tām pieskārās.
Tad Hārons pašāva galvu uz manu pusi. Stindzinošais skats man gluži vai izurba krūtīs caurumu. — Paga, paga, — viņš ierunājās. — Tu nevarēji salasīt manu vārdu. Vai sirgsti ar disleksiju, puis?
— Nē, — atteicu. — Esmu beigts.
Pieliecies tuvāk, Hārons ierāva nāsis gaisu. — Beigts tu neesi. To es saostu. Tu esi no padieviem.
— Mums jātiek Pazemē, — es neatkāpos.
Hāronam rīklē kaut kas dobji nogurguļoja.
Visi uzgaidāmajā telpā acumirklī pietrūkās kājās, sāka nervozi soļot šurpu turpu, cits aizkūpināja cigareti, cits pieglauda matus, cits bažīgi vērās rokaspulkstenī.
— Ejiet projām, kamēr vēl var, — Hārons ieteica. — Šīs te es paņemšu, un pieņemsim, ka neesmu jūs ne acīs redzējis.
Roka jau stiepās pēc drahmām, bet es tās žigli savācu.
— Nav darbiņa, nav dzeramnaudas. — Centos runāt bravūrīgāk, nekā pats jutos.
Hārons atkal norūcās — tik dobji, ka vai asinis stinga dzīslās. Miroņu gari ņēmās vālēt pa lifta durvīm.
— Un gaužām žēl, — es nopūtos. — Jo bijām gatavi piedāvāt vēl vairāk.
Izcēlu visu Krustiņa zuteni, izgrābu riekšavu drahmu un ļāvu tām slidināties caur pirkstiem.
Hārona rūciens vērtās klusāks — nupat viņš gandrīz vai murrāja kā lauva. — Tu ko, padieviņ, domā, ka esmu piekukuļojams? Ek… tīri ziņkāres pēc — cik tad tev tur ir?
— Daudz, — attraucu. — Varu saderēt, ka Aīds tev par tik grūtu darbu maksā nieka grašus.
— Vai, tas vēl maigi teikts! Vai tev patiktu augām dienām auklēties ar tiem gariem? Mūžam viens un tas pats: "lūdzu, dariet kaut ko, lai es nebūtu beigts" un "lūdzu, aizceliet mani pāri tāpat, pa kluso". Pēdējoreiz algas pielikumu pieredzēju pirms trim tūkstošiem gadu. Vai tu domā, ka šādus uzvalkus kāds dala par brīvu?
— Tu esi pelnījis ko labāku, — es piekritu. — Drusku vairāk atzinības. Cieņas. Lielāku atalgojumu.
Ik pēc vārda nokrāvu uz galda pa monētai.
Hārons pablenza uz savu smalko itāļu žaketi, laikam iztēlodamies pašam mugurā kaut ko vēl smalkāku. — Es teikšu, puis, ka tagad tu runā jau prātīgāk. Gandrīz.
Piesviedu vēl pāris naudas gabalu. — Kad tikšu pie Aīda, varu aizbilst kādu vārdu, lai tu tiec pie algas pielikuma.
Viņš nopūtās. — Laiva tik un tā jau gandrīz pilna. Var jau ari jūs trīs piesviest un laisties.
Piecēlies viņš nogrāba no galda naudu un noteica:
— Nāciet līdzi.
Spraucāmies cauri gaidošo garu burzmai — tie ķerstīja mūs aiz drānām kā vējš un čukstēja kaut ko nesaklausāmu. Hārons pūli pašķīra kā krūmus, zem deguna noburkšķējis: — Liekēži tādi.
Mūs viņš iestūma kabīnē, kur tāpat jau spiedās mirušo gari, tikai te katram rokā bija zaļa biļete. Divus garus, kas par katru cenu gribēja iespraukties mums līdzi, Hārons izgrūda atpakaļ vestibilā.
— Tā. Lai te būtu miers un kārtība, kamēr esmu projām! — viņš nokliedzās pāri uzgaidāmajai telpai.
— Un, ja kādam atkal ienāks prātā aizgriezt projām manu vieglās mūzikas kanālu, tupēsiet tepat vēl tūkstoš gadu. Skaidrs?
Viņš aizcirta durvis, iebāza atslēgas karti lifta vadības paneļa ligzdā, un kabīne laidās lejup.
— Kas notiek ar tiem gariem, kas gaida vestibilā? — apvaicājās Anabeta.
— Nekas, — Hārons attrauca.
— Cik ilgi?
— Mūžīgi, ja negadās tā, ka man atmaigst sirds.
— Ak tā, — viņa novilka. — Tas nu ir… taisnīgi.
Hārons parāva uz augšu uzaci. — Kurš teicis, ka
nāve ir taisnīga, jaunkundzīt? Nogaidi vien pati savu kārtu. Tur, kurp gribat doties, gals jums pienāks visai drīz.
— Mēs tiksim laukā dzīvi, — teicu.
— Hā!
Piepeši man sareiba galva. Nupat jau braucām nevis uz leju, bet līmeniski. Gaiss metās valgs. Gari visapkārt sāka pārveidoties. Mūslaiku drēbes zibsnīdamas pārtapa pelēkās kapučmantijās. Lifta kabīnes grīda salīgojās.
Cieši aizmiedzu acis. Kad tās atkal pavēru, Hārona gaišais itāļu uzvalks bija pārvērties garā, melnā mantijā. Arī brilles bruņurupuča čaulas ietvaros bija pagaisušas. Acu vietā rēgojās tukši dobuļi — tādi paši kā Arējam, tikai piķa melni, pilni tumsas, nāves un izmisuma.
Notvēris manu skatienu, viņš ievaicājās: — Nu?
— Nekas, — izmocīju.
Pirmajā mirklī nospriedu, ka viņš smaida, bet nē — miesa Hārona sejā vērtās caurspīdīga, un pēc brīža acu priekšā vīdēja vien pliki kauli.
Kabīnes grīda joprojām šūpojās.
Grovers iekunkstējās: — Man laikam nāk virsū jūrasslimība.
Kad nākamreiz pavēru plakstus, lifta kabīne vairs nebija nekāda lifta kabīne. Stāvējām lielā koka laivā. Hārons ar kārti stūmās pāri melnai, eļļaini spīdošai upei, kuras ūdeņos līgojās kauli, sprāgušas zivis un vēl jo dīvainākas lietas — plastmasas lelles, salauzītas neļķes, izmirkuši zeltīti diplomi.
— Stiksa, — Anabeta nomurmināja. — Tik ļoti…
— Piesārņota, — Hārons piepalīdzēja. — Jau tūkstošiem gadu jūs, cilvēki, te pāri braukdami, sviežat ūdenī visu, kas bijis: nepiepildītās cerības, sapņus un alkas. Manuprāt, gaužām bezatbildīgas atkritumu apsaimniekošanas paraugs.
Virs piedraņķētā ūdens pašķīrās miglas vāli. Augstu virs galvas, pagaisdami krēslā, slējās stalaktītiem rotāti griesti. Tālu priekšā šķebīgi zaļgans vizēja krasts.
Man rīkli aizžņaudza neprātīgas bailes. Ko es te meklēju? Visi te apkārt bija… miruši.
Anabeta pieķērās man pie rokas. Citkārt es tāpēc sajustos neomulīgi, bet tagad zināju, kā viņai ir, — gribējās just, ka blakus ir vēl kāds, kas dzīvs.
Attapos, ka pie sevis skaitu lūgšanu, lai gan grūti teikt — kam. Te, lejā, bija tikai viens dievs, un tieši viņam man pienācās stāties pretim.
Pazemes krasts slīdēja tuvāk. Aiz metrus simt platas, klintsbluķu un melnas vulkāniskas smilts klātas pludmales augšup slējās augsts akmens mūris, kas stiepās tik garš, ciktāl vien sniedzās skats. Kaut kur netālu zaļganajā krēslā iegaudojās kāds milzu zvērs, balsij pret akmens mūriem sašķīstot atbalsīs.
— Vecais Trejgalvis izbadējies, — sacīja Hārons. Zaļganajā gaismā ģindeņa sejā vīdēja smaids. — Jums, padieviņi, tas nesola neko labu.
Laivas dibens atdūrās pret smilšaino krastu. Miroņi kāpa laukā. Kāda sieviete ar mazu meitenīti pie rokas. Sirms kungs un kundze, kas steberēja, cieši sadevušies rokās. Puika apmēram manā vecumā, kas mēmi vilka kājas, pīdamies pelēkajā mantijā.
Hārons teica: — Es tev, draugs, labprāt novēlētu labu veiksmi, bet te uz tādu nav ko cerēt. Tikai neaizmirsti pieminēt to manu algas pielikumu.
Pārskaitījis mūsu zelta naudiņas savā makā, viņš ņēma rokā kārti. Stumdams tukšo laivu atpakaļ uz upes viņu krastu, pārcēlājs pie sevis trallināja kaut ko Berija Manilova garā.
Mēs pa labi iemīto taku devāmies nopakaļ gariem.
Nezinu, ko tādu cerēju ieraudzīt — pērļotus vārtus, lielu melnu nolaižamo vārtu režģi vai tamlīdzīgi. Bet ieeja Pazemē izskatījās pēc lidostas drošības kontroles posteņa un Džersijas maksas ātrgaitas maģistrāles krustojuma.
Zem milzu arkas, ko rotāja uzraksts: "Tu ienāc Ereba valstībā", bija iekārtotas trīs ieejas, katra ar metāldetektora vārtiem, aprīkotiem ar novērošanas kamerām. Aiz tiem — kabīnes, kurās sēdēja pa Hāronam līdzīgam, melnā mantijā tērptam nešķīstenim.