Izbadušā zvēra kaukoņa te skanēja jau apdullinoši skaļa, tomēr man nekādi neizdevās saskatīt, no kurienes tā nāk. Trīsgalvainais suns Cerbers, Aīda valstības vārtu sargs, nekur nebija manāms.
Miroņi izkārtojās trijās rindās — pie diviem vārtiem bija rakstīts: "Dežūrpostenis", pie trešajiem: "Caurlaide". "Caurlaides" rinda kustējās raiti. Abas pārējās uz priekšu vilkās gliemeža ātrumā.
— Ko teiksi? — apvaicājos Anabetai.
— Ātrā laikam iet taisnā ceļā uz Asfodeļu pļavām, — viņa atteica. — Nekādas stīvēšanās. Kurš gan no laba prāta ies uz tiesu — spriedums piepeši var izrādīties nelabvēlīgs.
— Miroņus vēl arī tiesā?
— Nūja. Trīs tiesneši. Tiesā pa kārtai. Ķēniņš Mīnojs, Tomass Džefersons un Šekspīrs — tādi ļaudis. Dažkārt paskatās, kāds tas mūžs, un nospriež, ka cilvēks ir pelnīti atalgojams, — lai mīt Elisija laukos. Dažkārt piespriež sodu. Bet lielākā daļa jau ir tādu, kas, nu, vienkārši dzīvojuši. Nav pastrādājuši neko ne īpaši labu, ne ļaunu. Tie tad arī dodas uz Asfodeļu pļavām.
— Un ko tur?
Ierunājās Grovers: — Iedomājies, ka stāvi Kanzasas kviešu lauka vidū. Mūžīgi mūžos.
— Skarbi, — noteicu.
— Ne jau tik skarbi kā te, — Grovers nomurmināja. — Re!
Divi no tiem, kas melnajās mantijās, vienu garu bija parāvuši malā un pārmeklēja viņu no galvas līdz kājām. Mironis šķita kaut kur jau redzēts.
— Tas skandalozais sludinātājs, atceries? — Grovers atgādināja.
— Ā, tiešām. — Tagad atcerējos. Kad vēl bijām Jensija specskolā, viņu pāris reižu rādīja ziņās. Tas pats derdzīgais TV evaņģēlists no Ņujorkas štata ziemeļiem, kas, savācis no ziedotājiem miljoniem dolāru it kā bāreņu namiem, pēcāk tika pieķerts, saziedotos līdzekļus šķiežot par visādām ekstrām paša savrupmājā — apzeltītiem tualetes podiem, pārjumtu minigolfa laukumu un tā.
Viņš gāja bojā, kad, mūkot no policijas, savā "Tā Kunga lamborgīni" mašīnā nogāzās no klints.
Apvaicājos: — Un kas viņam draud?
— Varbūt īpašs, Aīda piespriests sods, — Grovers minēja. — Caurcaurēm samaitātie uzreiz pēc ierašanās izpelnās viņa sevišķu uzmanību. Gan fūr… Laipnīgās nokārtos, lai viņš cieš mūžīgas mokas.
Doma par fūrijām man lika nodrebēt. Atskārtu, ka nupat esam ieklīduši viņu likumīgajā teritorijā. Vecā misis Dodsa jau droši vien labpatikā laizījās vien.
— Bet, ja reiz viņš ir sludinātājs, — ieteicos, — un tic pavisam citai ellei…
Grovers paraustīja plecus. — Neviens jau neapgalvo, ka viņš šo vietu redz tādu pašu kā mēs. Cilvēki redz to, ko grib redzēt. Šajā ziņā jūs esat ļoti stūrgalvīgi… nu, neatlaidīgi.
Virzījāmies tuvāk vārtiem. Kaukoņa nupat jau plēsa ausis pušu un drebināja zemi zem kājām, bet es joprojām netiku skaidrībā, no kurienes tā nāk.
Tad metrus piecpadsmit tālāk zaļā dūmaka sakustējās. Tieši tur, kur taka sadalījās trijās, skatam atklājās milzīga briesmoņa apveids.
Līdz šim tas nebija saskatāms, jo tāpat kā miroņi bija caurredzams. Kad nekustējās, saplūda ar fonu. Saredzami bija tikai redzokļi un zobi. Un redzokļi vērās tieši uz mani.
Paliku ar muti vaļā. Prātā iešāvās tikai viens: — Viņš ir no rotveileriem.
Allaž biju Cerberu iztēlojies kā mastifu. Tomēr viņš neapšaubāmi bija tīrasiņu rotveilers, tikai tāds, kurš augumā divkārt lielāks par aizvēsturisko mamutu, gandriz neredzams un ar trim galvām.
Miroņi bez baiļu devās viņam tieši klāt. Dežūrposteņu rindas pašķīrušās aizlocījās sunim abpus sāniem. Caurlaides gari aizsoļoja pa vidu, starp ķepām un pa vēderapakšu — nevajadzēja pat galvu pieliekt.
— Tagad viņš jau skaidrāk saredzams, — es izstomīju. — Diez kāpēc tā?
— Manuprāt… — Anabeta aplaizīja lūpas. — Vai tikai nav tā, ka mēs tuvojamies nāvei.
Suņa vidējā galva piešķiebās uz mūsu pusi. Ierāvis gaisu nāsīs, zvērs ierūcās.
— Viņš saož dzīvos, — es atskārtu.
— Bet tas nekas, — Grovers trīcēdams atsaucās turpat blakus. — Jo mums taču ir plāns.
— Nūjā, — Anabeta nopīkstēja tik vārgi, kā nebija pīkstējusi savu mūžu. — Plāns.
Kāpāmies nezvēram tuvāk.
Vidējā galva mums uzrūca un tad ierējās tik skaļi, ka man vai acis izkrita no pieres.
— Vai tu saproti, ko viņš saka? — apjautājos Groveram.
— Jā, jā, — viņš noteica. — Saprotu.
— Un ko saka?
— Vispār diez vai cilvēku valodā atradīsies kāds atbilstošs lamuvārds.
No mugursomas izvilku pamatīgu koku — no Krustiņa izsmalcinātā safari salonmodeļa gultas nolauztu stabu. Paslējis to gaisā, centos Cerberam raidīt visādas suņiem patīkamas domas — iztēlojos suņu barības reklāmas, mīļus kucentiņus, ūdens šļūtenes. Savilku seju smaidā, it kā mirt man nebūtu ne prātā.
— Sveiks, lamzak! — es viņam uzsaucu. — Deru, ka te neviens ar tevi daudz vis nespēlējas.
— Rhrhrhrhrhrrr!
— Labs sunītis, — es izspiedu pār lūpām.
Novēcināju koku. Suņa vidējā galva nokustējās līdzi.
Abas pārējās pievērsās man, par gariem vairs nelikdamās zinis. Biju izpelnījies Cerbera nedalītu uzmanību. Vai tas uz labu, ej nu sazini.
— Atnes! — Aizlidināju koku puskrēslā — visai tālu. Dzirdēju, kā tas ar plunkšķi iekrīt Stiksas ūdeņos.
Cerbers mani paturēja acīs un pat nedomāja kustēties. Skatiens bija drūms un salts.
Plāniņš nu bija izgāzies.
Cerbers ierūcās jau citādi — dobji un ar visām rīklēm reizē.
— Mmm… — ierunājās Grovers. —• Persij?
— Nu?
— Iedomājos, ka varbūt gribēsi zināt.
— Nu?
— Cerbers! Viņš teica, ka dodot mums desmit sekundes, lai pielūdzam, kādu dievu nu gribam. Un tad… nu… viņam griboties ēst.
— Pagaidiet! — iesaucās Anabeta un ņēmās rakņāties pa somu.
Vai, vai, es nodomāju.
— Piecas sekundes, — Grovers atgādināja. — Vai tagad muksim?
Anabeta izrāva no somas sarkanu gumijas bumbiņu greipfrūta lielumā. Uz tās vīdēja uzraksts: Denveras akvaparks, Kolorādo. Iekams paspēju ko bilst, viņa pacēla bumbiņu augstu gaisā un spērās Cerberam klāt.
Tikmēr viņa sauca: — Bumbiņu redzi? Gribi bumbiņu, Cerber? Sēdi!
Cerbers izskatījās tikpat pārsteigts kā mēs ar Groveru.
Visas trīs galvas piešķiebās. Sešas nāsis papletās.
— Sēdi! — Anabeta atkārtoja.
Man uzmācās pārliecība, ka tūliņ viņa pārvērtīsies par pasaulē lielāko Milkbone suņu cepumu.
Taču Cerbers, aplaizījis visus trīs lūpu komplektus, sašūpoja pēcpusi un apsēdās, saplacinādams savu duci garu, kas tieši tobrīd viņam pa apakšu virzījās pa Caurlaides taku. Ar apslāpētu šņākoņu, kas atsauca atmiņā no riepas izlaistu gaisu, tie aizspruka uz visām pusēm.
Anabeta uzsauca: — Labs suns!
Un pasvieda Cerberam bumbiņu.
Bumbiņu zobos noķēra vidējā galva. Lai cik mazu, tā ņēmās to košļāt, un abas pārējās galvas tūliņ klupa vidējai virsū, lūkodamas tai atņemt jauno mantiņu.
— Atdod! — Anabeta pavēlēja.
Mitējušās plūkties, Cerbera galvas pagriezās uz viņas pusi. Iesprūdusi starp diviem zobiem, bumbiņa atgādināja košļājamās gumijas pikuci. Izgrūdis skaļu, baisu smilkstu, suns noslienāto un gandrīz uz pusēm pārkosto mantiņu izlaida no mutes turpat Anabetai pie kājām.