— Labs suns. — Viņa pacēla bumbiņu, neliekoties zinis par briesmoņa staipīgajām slienām.
Anabeta atskatījās uz mums. — Tagad ejiet. Pa Caurlaides taku — tur ies ātrāk.
— Bet… — es ieteicos.
— Uz karstām pēdām! — viņa noskaldīja tajā pašā tonī, kādā sarunājās ar suni.
Mēs ar Groveru piesardzīgi spērām soli uz priekšu.
Cerbers ierūcās.
— Vietā! — Anabeta nezvēram uzsauca. — Ja gribi bumbiņu, paliec vietā!
Cerbers gan iesmilkstējās, tomēr palika, kur bijis.
— Un tu? — noprasīju Anabetai, kad gājām viņai garām.
— Es zinu, ko daru, Persij, — viņa paklusām atteica. — Vismaz visai droši…
Mēs ar Groveru pagājām zvēram zem vēdera.
Lūdzu, Anabeta, es domās daudzināju, tikai neliec viņam atkal sēsties!
Tad jau bijām tikuši cauri. No mugurpuses Cerbers izskatījās ne mazāk baismīgs.
Anabeta sauca: — Labs suns!
Pacēlusi sapostīto sarkano bumbiņu, viņa acīmredzot iedomājās to pašu, ko es: ka, Cerberu atalgojusi, paliks tukšām rokām.
Tomēr bumbiņu viņa aizsvieda tik un tā. To acumirklī sakampa briesmoņa kreisā galva, kam tūliņ klupa virsū vidējā, kamēr labējā sašutusi iekaucās.
Izmantojusi mirkli, kad Cerbers bija novērsies, Anabeta žigli izsoļoja viņam pa vēderapakšu un panāca mūs pie metāla detektora.
— Kā tev tas izdevās? — es, apbrīnas pilns, vaicāju.
— Suņu skola, — Anabeta izdvesa, un es pārsteigts ieraudzīju viņai acīs asaras. — Kad biju maza un dzīvoju pie tēta, mums bija dobermanis…
— Lai nu paliek, — Grovers parāva mani aiz stērbeles. — Ejam!
Jau grasījāmies šauties cauri vārtiem, kad Cerbers žēli iekaucās ar visām rīklēm reizē. Anabeta apstājās.
Viņa pagriezās atpakaļ — arī suns bija apcirties par simt astoņdesmit grādiem, lai noskatītos mums pakaļ.
Cerbers cerīgi elsa — sīkās, sarkanās bumbiņas driskas gulēja slienu peļķē viņam pie kājām.
— Labs suns, — Anabeta nosaucās, taču nu jau skumīgi un nedroši.
Briesmoņa galvas raizīgi piešķiebās.
— Es tev drīz atnesīšu citu bumbiņu, — Anabeta tikko sadzirdami solīja. — Vai gribēsi tādu?
Milzu suns iesmilkstējās. Katram, kurš neprata suņu valodu, bija skaidrs, ka Cerbers vēl grib paspēlēties.
— Labs suns. Es drīz atnākšu tevi apraudzīt. Es… es apsolu. — Anabeta pagriezās pret mums. — Ejam.
Mēs ar Groveru stūmāmies cauri metāla detektorvārtiem, kas acumirklī iekaucās un sāka žibināt sarkanas gaismas. — Neatļauti piederumi! Brīnumpriekšmeti!
Cerbers ierējās.
Izsprukuši pa Caurlaides vārtiem un aiz, muguras iegaudojoties vēl citām sirēnām, ieskrējām Pazemē.
Necik ilgi, bez elpas gulējām kā milzu melnkoka satrunējuša celma aizsegā — drošībnieki mantijās pajoza garām, saucot palīgā fūrijas.
Grovers iečukstējās: — Nu, Persij, un ko mēs šodien esam iemācījušies?
— Ka trīsgalvainiem suņiem sarkanas gumijas bumbiņas patīk labāk nekā sprunguļi?
— Nē, — Grovers atteica. — Esam iemācījušies to, ka tavi plāni galīgi nekur neder.
Nu, varbūt tomēr tik traki nebija. Manuprāt, mēs abi ar Anabetu bijām uz pareizā ceļa. Pat te, Pazemē, kurš katrs — lai kāds briesmonis — reizumis cerēja uz kādu nieciņu uzmanības.
Tā es prātoju, kamēr slēpnī nogaidījām, lai rēgainie drošībnieki aizlēkšo garām. Izlikos neredzam asaru, ko Anabeta notrauca no vaiga, klausīdamās, kā tālē ilgās pēc jaunās draudzenes sēri gaudo Cerbers.
DEVIŅPADSMIT ATKLĀJAM PATIESĪBU VISMAZ KAUT KO UZ TO PUSI
Iedomājieties vislielāko pūli, ko esat redzējuši sanākam uz koncertu, — futbola stadionu, kurā saspiedušies miljons līdzjutēju.
Tagad iedomājieties tādu pašu stadionu, tikai miljonreiz lielāku, stāvgrūdām piebāztu, un elektrības nav, ne skaņas, ne gaismas, neviens nemētā piepūšamās bumbas virs galvas. Aizkulisēs notikusi kāda traģēdija. Visi vienkārši sačukstēdamies pārvietojas, gaidot koncertu, kas tā ari nekad nesāksies.
Ja spējat ko tādu iztēloties, varēsiet diezgan labi iedomāties to, kā izskatījās Asfodeļu pļavas. Melno zāli bija nobradājuši miljardiem miroņu. Kā purva dvaša visam pāri vēdīja silts, mikls vējš. Šur tur vidēja melnu koku puduri — Grovers teica, tās esot papeles.
Alas griesti te bija tik augsti, ka tikpat labi noturami par negaisa mākoņiem, ja lejup nestldzētu stalaktlti, kas vizmoja pelēcīgā gaismā un izskatījās bīstami smaili.
Centos nedomāt par to, ka tie kuru katru bridi var krist lejā, bet dažs labs jau rēgojās, iecirties melnajā zālē. Miroņiem par tādiem sīkumiem kā krītoši stalaktlti, tik lieliem kā nesējraķetes, galva laikam gan nesāpēja.
Mēs ar Anabetu un Groveru lūkojām iejukt pūli, neuzkrītoši paturot acīs apsardzes nešķīsteņus. Gluži neviļus Asfodeļu pļavas garu pulkā raudzījos pēc kādas pazīstamas sejas, bet uz miroņiem nav viegli raudzīties. Sejas izplūst ņirbā. Visi izskatās mazliet pikti vai apjukuši. Nāk klāt runāties, bet dzirdama tikai tāda čala — kā sikspārņu čirkstināšanās. Sapratuši, ka neko nesaproti, miroņi sapīkuši dodas projām.
No miroņiem nav ko bīties. Viņi vienkārši ir skumji.
Lavljāmies tālāk, turoties līdzi jaunpienācējiem, kas, izkārtojušies virknē, no lielajiem vārtiem vienkopus virzījās uz melnu, segtu nojumi, ko rotāja uzraksts:
Nosūtījumi uz Elisiju un mūžīgām mokām Sveicam jaunpienākušos nelaiķus!
No telts viņpuses tālāk aizvijās divas retākas garu virknes.
Tie, kas pa kreisi, apsargu pavadībā pa akmeņainu taku soļoja uz Soda laukiem, kas gailēja un kūpēja pie apvāršņa: tā bija nedzīva, saplaisājusi zeme ar lavas upēm, minu laukiem un kilometriem gariem dzeloņstiepļu žogiem, kas nošķīra moku vietas. Pat pa gabalu varēja redzēt, kā miroņus tur trenkā elles suņi, citur cilvēki dega uz sārta, dažiem vajadzēja kailiem skriet cauri kaktusu biežņai, vēl citiem — klausīties opermūziku. Niecīgs, tikko saskatāms tālē vidēja kalns, kurā akmeni kā sīka skudriņa vēla Sīzifs. Un redzēju vēl ļaunākas mokas — negribas pat stāstīt.
Tiem, kas no melnās nojumes izgāja pa labi, klājās daudz vieglāk. Šie gari devās uz nelielu, mūriem ieskautu ieleju — tādu kā nožogotu mikrorajonu, kas izskatījās pēc vienīgās jaukās vietas visā Pazemē. Aiz slēdzamiem vārtiem slējās skaisti nami, būvēti vai visos laikmetos — romiešu villas, viduslaiku pilis un viktoriāņu savrupmājas. Mauriņus greznoja sudraba un zelta ziedi. Zāle laistījās visās varavīksnes krāsās. Skanēja smiekli, un gaisā vēdīja ceptas gaļas smarža.
Elisijs.
Ielejas vidū vizēja zils ezers ar trim saliņām — tur izskatījās pēc kāda kūrorta Bahamu salās. Svētlaimīgo salas — tiem, kas kā izredzētie trīskārt atdzimuši un trīskārt izpelnījušies vietu Elisijā. Man uzreiz bija skaidrs, kur gribu nonākt pēc nāves.
— Tam jau tās paredzētas, — it kā lasīdama manas domas, ierunājās Anabeta. — Tā ir vieta hērojiem.
Bet man bija prātā, ka Elisijā cilvēku tik maz — ka tas ir tik sīciņš salīdzinājumā ar Asfodeļu pļavām un pat Soda laukiem. Tātad nebija daudz to, kas mūžā darījuši labu. Drūmi.
Nosūtījumu nojumi atstājuši aiz muguras, bridām dziļāk Asfodeļu pļavās. Sabiezēja tumsa. Vairs nebija izšķirams, kādā krāsā mums drēbes. Čirpstinošo garu biežņa kļuva retāka.
Nomērojuši vairākus kilometrus, tālē padzirdējām jau pazīstamos kliedzienus. Pie apvāršņa spoža iznira melna obsidiāna pils. Virs torņiem lokus meta trīs melniem sikspārņiem līdzīgi kustoņi — fūrijas. Nojautu, ka viņas mūs jau gaida.