Выбрать главу

Pašā dārza vidū slējās granātkoku birzs — oranžie ziedi tumsā spīdēja neonzilā gaismā. — Persefones dārzs, — Anabeta vēstīja. — Neapstājies.

Tad es sapratu, kāpēc nedrīkst apstāties. Granātābolu sūrā smarža bija tik spēcīga, ka man piepeši ne­valdāmi iekārojās tos nobaudīt, bet es uzreiz atcerējos stāstu par Persefoni. ja nobaudīsi kaut kumosu Pazemes ēdiena, projām vairs netiksi. Parāvu Groveru nostāk, pirms viņš norāvis kādu sulīgo augli.

Uzkāpām pa melnu kolonnu ieskautām kāpnēm, izsoļojām cauri melna marmora portikam un iegājām Aīda pilī. Ieejas zālei bija pulēta bronzas grīda, kas šķita kūsājam lāpu gaismas atspulgos. Griestu te nebija — tikai alas griesti augstu virs galvas. Laikam jau te nebija ko bīties, ka varētu uznākt lietus.

Abpus visām sāndurvīm stāvēja ģindeņi pilnā bru­ņojumā. Dažs bija ietērpies sengrieķu bruņās, cits sarka­najā britu mundierī, vēl kāds maskēšanās tērpā ar no­driskātu amerikāņu karogu uzpleču vietā. Citam bija šķēps, citam muskete, citam M16 šautene. Neviens no viņiem par mums nelikās zinis, mūs pavadīja vienīgi tukšo acu skatiens, kad pāri zālei devāmies uz nākama­jām durvīm viņā galā.

Tās apsargāja divi skeleti ASV jūras kājnieku iz­skatā. Abi smīnēja pretim, pie krūtīm piespieduši reaktī­vos prettanku granātmetējus.

—   Zināt ko? — nomurmināja Grovers. — Varu sa­derēt, ka preču iznēsātāji Aīdām neuzbāžas.

Mana mugursoma nupat jau svēra vai veselu tonnu. Nekādi nevarēju saprast, kas par vainu. Domāju — at­vēršu un paskatīšos, vai nav sazin kā gadījies tur iebāzt kādu noklīdušu boulinga bumbu, bet nebija vaļas.

—  Nu, tad tā, — teicu. — Mums laikam pienāktos… pieklauvēt?

Aiz muguras iesvēlās karsts vējš, un durvis pašas atsprāga vaļā. Sargi pakāpās sāņus.

—  Manuprāt, tas nozīmē — lūdzu, ienāciet, — sacīja Anabeta.

Nākamā telpa izskatījās tieši tāda kā manā sapnī, vienīgi tagad Aīda tronis nestāvēja tukšs.

Viņš bija jau trešais dievs, ko bija gadījies sastapt, taču pirmais, kas tiešām izskatījās pēc dieva.

Vispirms — augumā viņš bija metrus trīs garš, tur­klāt ietērpies melnā zīda mantijā, galvu rotāja pīts zelta kronis. No vaiga viņš bija tik balts kā albīns, līdz pat ple­ciem slīga piķa melni mati. Aīds nebija tik būdīgs kā Arējs, toties izstaroja spēku. Tur nu viņš sēdēja savā cil­vēka kaulu tronī, no skata lokans, graciozs un bīstams kā pantera.

Acumirklī uzmācās sajūta, ka viņam piedien pavē­lēt. Viņš zināja vairāk par mani. Viņam vajadzēja būt manam kungam un saimniekam. Tad saņēmos un aizgainīju tādas domas.

Uz mani iedarbojās Aīda aura, tāpat kā pirmīt — Arējs. Nāves kungs atsauca atmiņā attēlus, kuros bija iemūžināts Ādolfs Hitlers vai Napoleons, vai teroristu barveži, kas sūta cīņā spridzinātājus pašnāvniekus. Aīdām bija tikpat caururbjošs skatiens, tāda pati hipno­tizējoša, ļauna harisma.

—  Tev nu gan netrūkst dūšas, ja iedrošinies te rādī­ties, Poseidona dēls, — viņš lišķīgi ierunājās. — Pēc visa, ko esi man nodarījis, — tiešām bezbailis! Vai arī vien­kārši esi gaužām dumjš.

Miesā iesvēlās salds nogurums, man sakārojās ap­gulties un pie Aīda kājām mazliet nosnausties. Saritinā­ties līkumiņā un gulēt mūžīgi.

Apdullumu nokratījis, spēru soli uz priekšu. Es zināju, kas man sakāms. — Valdniek un tēvoc, esmu nā­cis ar diviem lūgumiem.

Aīds izbrīnīti parāva uz augšu uzaci. Kad viņš pie­liecās man tuvāk, melnās mantijas ielocēs parādījās ne­skaidras, mokās saviebtas sejas, it kā tērps būtu sadiegts no Soda laukos iesprostotajām dvēselēm, kas pūlējās at­svabināties. Uzmanības deficīta sindroms man citstarp lika aizdomāties, vai tādā pašā tehnikā būtu darināti ari citi Pazemes valdnieka apģērba gabali. Kādas gan šaus­mas vajag sastrādāt, lai pēc nāves tu tiktu iešūts Aīda apakšbiksēs?

—  Tikai divi vien? — Aīds pārvaicāja. — Tavu uzpū­tīgu bērnu! It kā tu jau nebūtu dabūjis gana. Nu tad runā! Man labpatīk pakavēt laiku, iekams piespriežu tev nāvi.

Man aizrāvās elpa. Nevedās ne par matu labāk, kā tiku iedomājies.

Pašķielēju uz tukšo, mazāko troni Aldām līdzās. Tas bija kalts kā melns, apzeltījumiem rotāts zieds. Sagribē­jās, lai valdniece Persefone būtu klāt. Kā pa miglu atce­rējos, ka mītos kaut kas bija klāstīts par viņas spējām remdēt vīra dusmas. Bet laukā bija vasara. Persefone, protams, ciemojās pie savas mātes, zemkopības dievietes Dēmetras tur, saules gaismā. Par gadalaikiem varējām pateikties viņas ciemu reizēm, ne jau planētas ass leņ­ķim.

Anabeta noklepojās. Man mugurā iedūrās viņas pirksts.

—   Valdniek Aīd, — es atsāku. — Paklau, ser, dievi nedrīkst karot. Tas būtu… slikti.

—  Ļoti slikti, — piepalīdzēja Grovers.

—   Atdod man Zeva valdnieka šautru, — es teicu.

—   Lūdzu, ser. Ļauj man aizgādāt to uz Olimpu.

Aīda acis iesvēlās bīstami spožas. — Pēc visa, ko esi sastrādājis, tu vēl iedrošinies tā izlikties?

Atskatījos uz draugiem. Tie rādīja tikpat mulsu ģīmi.

—  Mmm… tēvoc, — teicu. — Tu bez mitas daudzini

—   "pēc visa, ko esi sastrādājis". Ko tieši es būtu sastrādā­jis?

Troņa zāle norībēja tā, ka droši vien augšā salīgojās visa Losandželosa. No alas griestiem novēlās klinšu atlū­zas. Visas sāndurvis atsprāga vaļā, un zālē iemaršēja iz­dēdējušie karavīri — simtiem vien, no visiem Rietumu civilizācijas vēstures laikposmiem un zemēm. Izkārtoju­šies pa zāles perimetru, tie aizšķērsoja izejas.

Aīds ieaurojās: — Tu domā, ka es gribu karot?

Man gandrīz jau paspruka: nu, šie puiši pēc pacifis­tiem vis neizskatās. Bet apķēros, ka tāda atbilde būtu bīs­tama.

—    Tu esi Nāves kungs, — es piesardzīgi bildu.

—   Karš tavu valstību paplašinātu, vai ne tā?

—   Tu spried tieši tāpat kā mani brāļi! Domā, man vajag vēl vairāk pavalstnieku? Vai tad neredzēji, kas da­rās Asfodeļu pļavās?

—  Jā…

—  Vai tev ir kaut mazākā sajēga par to, kā mana val­stība piebrieduši nieka pēdējos simt gados vien? Cik apakšnodaļu man vajadzējis ieviest?

Pavēru muti, lai atbildētu, bet Aīds nupat bija iekai­sis pa īstam.

—    Vajag nez cik jaunu apsargu, — viņš gaudās.

—   Tie mūžīgie sastrēgumi pie nosūtījumu nojumes. Per­sonālam virsstundas. Savulaik es, Persij Džekson, biju bagāts dievs. Man pieder visi pazemes dārgmetāli. Bet tie tēriņi!

—   Hārons grib algas pielikumu, — es izspēru, tikai nupat par to atminējies. Kolīdz vārdi izspruka, biju ga­tavs sev aizšūt ciet muti.

—  Hāronu tu man labāk nepiemini! — Aīds nodārdināja. — Kopš viņš atklājis, ka pasaulē ir itāļu uzvalki, vispār vairs nav ciešams! Problēmas uz katra soļa, un man pašam jātiek ar visu galā. No pils līdz vārtiem vien ceļā jāpavada tik ilgs laiks, ka tur jau trakam jākļūst! Un tie miroņi tikai nāk un nāk klāt. Nē, padieviņ. Man ne­vajag neko, kas vairotu pavalstnieku skaitu! Ne jau es sa­domāju kurināt šo karu.

—   Bet tu taču savāci Zeva valdnieka šautru.

—   Meli! — Pils norībēja vēlreiz. Aīds piecēlās no troņa, izsliedamies pilnā augumā kā amerikāņu futbola vārti. — Tavs tēvs, puika, varbūt Zevu var apvest ap stūri, bet es neesmu tik dumjš. Es zinu, kas viņam padomā.

—   Padomā?

—    Tu biji tas zaglis ziemas saulgriežos, — viņš sauca. — Tēvs iedomājās, ka tu esi viņa mazais noslē­pums. Viņš tevi iesūtīja Olimpa troņa zālē. Tu pievāci valdnieka šautru un manu bruņucepuri. Nebūtu es iesū­tījis fūriju jensija internātskolā, Poseidonam varbūt būtu izdevies noslēpt šo plāniņu, kā izraisīt karu. Bet tagad tu esi atmaskots. Tu tiksi izsludināts kā Poseidona uzkūdīts zaglis, un es atgūšu savu bruņucepuri!