Pašā dārza vidū slējās granātkoku birzs — oranžie ziedi tumsā spīdēja neonzilā gaismā. — Persefones dārzs, — Anabeta vēstīja. — Neapstājies.
Tad es sapratu, kāpēc nedrīkst apstāties. Granātābolu sūrā smarža bija tik spēcīga, ka man piepeši nevaldāmi iekārojās tos nobaudīt, bet es uzreiz atcerējos stāstu par Persefoni. ja nobaudīsi kaut kumosu Pazemes ēdiena, projām vairs netiksi. Parāvu Groveru nostāk, pirms viņš norāvis kādu sulīgo augli.
Uzkāpām pa melnu kolonnu ieskautām kāpnēm, izsoļojām cauri melna marmora portikam un iegājām Aīda pilī. Ieejas zālei bija pulēta bronzas grīda, kas šķita kūsājam lāpu gaismas atspulgos. Griestu te nebija — tikai alas griesti augstu virs galvas. Laikam jau te nebija ko bīties, ka varētu uznākt lietus.
Abpus visām sāndurvīm stāvēja ģindeņi pilnā bruņojumā. Dažs bija ietērpies sengrieķu bruņās, cits sarkanajā britu mundierī, vēl kāds maskēšanās tērpā ar nodriskātu amerikāņu karogu uzpleču vietā. Citam bija šķēps, citam muskete, citam M16 šautene. Neviens no viņiem par mums nelikās zinis, mūs pavadīja vienīgi tukšo acu skatiens, kad pāri zālei devāmies uz nākamajām durvīm viņā galā.
Tās apsargāja divi skeleti ASV jūras kājnieku izskatā. Abi smīnēja pretim, pie krūtīm piespieduši reaktīvos prettanku granātmetējus.
— Zināt ko? — nomurmināja Grovers. — Varu saderēt, ka preču iznēsātāji Aīdām neuzbāžas.
Mana mugursoma nupat jau svēra vai veselu tonnu. Nekādi nevarēju saprast, kas par vainu. Domāju — atvēršu un paskatīšos, vai nav sazin kā gadījies tur iebāzt kādu noklīdušu boulinga bumbu, bet nebija vaļas.
— Nu, tad tā, — teicu. — Mums laikam pienāktos… pieklauvēt?
Aiz muguras iesvēlās karsts vējš, un durvis pašas atsprāga vaļā. Sargi pakāpās sāņus.
— Manuprāt, tas nozīmē — lūdzu, ienāciet, — sacīja Anabeta.
Nākamā telpa izskatījās tieši tāda kā manā sapnī, vienīgi tagad Aīda tronis nestāvēja tukšs.
Viņš bija jau trešais dievs, ko bija gadījies sastapt, taču pirmais, kas tiešām izskatījās pēc dieva.
Vispirms — augumā viņš bija metrus trīs garš, turklāt ietērpies melnā zīda mantijā, galvu rotāja pīts zelta kronis. No vaiga viņš bija tik balts kā albīns, līdz pat pleciem slīga piķa melni mati. Aīds nebija tik būdīgs kā Arējs, toties izstaroja spēku. Tur nu viņš sēdēja savā cilvēka kaulu tronī, no skata lokans, graciozs un bīstams kā pantera.
Acumirklī uzmācās sajūta, ka viņam piedien pavēlēt. Viņš zināja vairāk par mani. Viņam vajadzēja būt manam kungam un saimniekam. Tad saņēmos un aizgainīju tādas domas.
Uz mani iedarbojās Aīda aura, tāpat kā pirmīt — Arējs. Nāves kungs atsauca atmiņā attēlus, kuros bija iemūžināts Ādolfs Hitlers vai Napoleons, vai teroristu barveži, kas sūta cīņā spridzinātājus pašnāvniekus. Aīdām bija tikpat caururbjošs skatiens, tāda pati hipnotizējoša, ļauna harisma.
— Tev nu gan netrūkst dūšas, ja iedrošinies te rādīties, Poseidona dēls, — viņš lišķīgi ierunājās. — Pēc visa, ko esi man nodarījis, — tiešām bezbailis! Vai arī vienkārši esi gaužām dumjš.
Miesā iesvēlās salds nogurums, man sakārojās apgulties un pie Aīda kājām mazliet nosnausties. Saritināties līkumiņā un gulēt mūžīgi.
Apdullumu nokratījis, spēru soli uz priekšu. Es zināju, kas man sakāms. — Valdniek un tēvoc, esmu nācis ar diviem lūgumiem.
Aīds izbrīnīti parāva uz augšu uzaci. Kad viņš pieliecās man tuvāk, melnās mantijas ielocēs parādījās neskaidras, mokās saviebtas sejas, it kā tērps būtu sadiegts no Soda laukos iesprostotajām dvēselēm, kas pūlējās atsvabināties. Uzmanības deficīta sindroms man citstarp lika aizdomāties, vai tādā pašā tehnikā būtu darināti ari citi Pazemes valdnieka apģērba gabali. Kādas gan šausmas vajag sastrādāt, lai pēc nāves tu tiktu iešūts Aīda apakšbiksēs?
— Tikai divi vien? — Aīds pārvaicāja. — Tavu uzpūtīgu bērnu! It kā tu jau nebūtu dabūjis gana. Nu tad runā! Man labpatīk pakavēt laiku, iekams piespriežu tev nāvi.
Man aizrāvās elpa. Nevedās ne par matu labāk, kā tiku iedomājies.
Pašķielēju uz tukšo, mazāko troni Aldām līdzās. Tas bija kalts kā melns, apzeltījumiem rotāts zieds. Sagribējās, lai valdniece Persefone būtu klāt. Kā pa miglu atcerējos, ka mītos kaut kas bija klāstīts par viņas spējām remdēt vīra dusmas. Bet laukā bija vasara. Persefone, protams, ciemojās pie savas mātes, zemkopības dievietes Dēmetras tur, saules gaismā. Par gadalaikiem varējām pateikties viņas ciemu reizēm, ne jau planētas ass leņķim.
Anabeta noklepojās. Man mugurā iedūrās viņas pirksts.
— Valdniek Aīd, — es atsāku. — Paklau, ser, dievi nedrīkst karot. Tas būtu… slikti.
— Ļoti slikti, — piepalīdzēja Grovers.
— Atdod man Zeva valdnieka šautru, — es teicu.
— Lūdzu, ser. Ļauj man aizgādāt to uz Olimpu.
Aīda acis iesvēlās bīstami spožas. — Pēc visa, ko esi sastrādājis, tu vēl iedrošinies tā izlikties?
Atskatījos uz draugiem. Tie rādīja tikpat mulsu ģīmi.
— Mmm… tēvoc, — teicu. — Tu bez mitas daudzini
— "pēc visa, ko esi sastrādājis". Ko tieši es būtu sastrādājis?
Troņa zāle norībēja tā, ka droši vien augšā salīgojās visa Losandželosa. No alas griestiem novēlās klinšu atlūzas. Visas sāndurvis atsprāga vaļā, un zālē iemaršēja izdēdējušie karavīri — simtiem vien, no visiem Rietumu civilizācijas vēstures laikposmiem un zemēm. Izkārtojušies pa zāles perimetru, tie aizšķērsoja izejas.
Aīds ieaurojās: — Tu domā, ka es gribu karot?
Man gandrīz jau paspruka: nu, šie puiši pēc pacifistiem vis neizskatās. Bet apķēros, ka tāda atbilde būtu bīstama.
— Tu esi Nāves kungs, — es piesardzīgi bildu.
— Karš tavu valstību paplašinātu, vai ne tā?
— Tu spried tieši tāpat kā mani brāļi! Domā, man vajag vēl vairāk pavalstnieku? Vai tad neredzēji, kas darās Asfodeļu pļavās?
— Jā…
— Vai tev ir kaut mazākā sajēga par to, kā mana valstība piebrieduši nieka pēdējos simt gados vien? Cik apakšnodaļu man vajadzējis ieviest?
Pavēru muti, lai atbildētu, bet Aīds nupat bija iekaisis pa īstam.
— Vajag nez cik jaunu apsargu, — viņš gaudās.
— Tie mūžīgie sastrēgumi pie nosūtījumu nojumes. Personālam virsstundas. Savulaik es, Persij Džekson, biju bagāts dievs. Man pieder visi pazemes dārgmetāli. Bet tie tēriņi!
— Hārons grib algas pielikumu, — es izspēru, tikai nupat par to atminējies. Kolīdz vārdi izspruka, biju gatavs sev aizšūt ciet muti.
— Hāronu tu man labāk nepiemini! — Aīds nodārdināja. — Kopš viņš atklājis, ka pasaulē ir itāļu uzvalki, vispār vairs nav ciešams! Problēmas uz katra soļa, un man pašam jātiek ar visu galā. No pils līdz vārtiem vien ceļā jāpavada tik ilgs laiks, ka tur jau trakam jākļūst! Un tie miroņi tikai nāk un nāk klāt. Nē, padieviņ. Man nevajag neko, kas vairotu pavalstnieku skaitu! Ne jau es sadomāju kurināt šo karu.
— Bet tu taču savāci Zeva valdnieka šautru.
— Meli! — Pils norībēja vēlreiz. Aīds piecēlās no troņa, izsliedamies pilnā augumā kā amerikāņu futbola vārti. — Tavs tēvs, puika, varbūt Zevu var apvest ap stūri, bet es neesmu tik dumjš. Es zinu, kas viņam padomā.
— Padomā?
— Tu biji tas zaglis ziemas saulgriežos, — viņš sauca. — Tēvs iedomājās, ka tu esi viņa mazais noslēpums. Viņš tevi iesūtīja Olimpa troņa zālē. Tu pievāci valdnieka šautru un manu bruņucepuri. Nebūtu es iesūtījis fūriju jensija internātskolā, Poseidonam varbūt būtu izdevies noslēpt šo plāniņu, kā izraisīt karu. Bet tagad tu esi atmaskots. Tu tiksi izsludināts kā Poseidona uzkūdīts zaglis, un es atgūšu savu bruņucepuri!