Lūgums izklausījās neparasts, bet nosolījos, ka jā —
labi.
— Tā ir kāda māņticība vai kā? — apvaicājos. Klusums.
— Grover… tas šņaksts, kad pārgriezts pavediens. Vai tas nozīmē, ka ir kāds, kam jāmirst?
Viņš uzmeta man tik sērīgu skatienu, ka šķita — prātā jau pārliek, kādas puķes man vislabāk kraut uz zārka.
TRĪS GROVERS PALIEK PĒKŠŅI BEZ BIKSĒM
Labi, atzīšos: kad tikām līdz autoostai, es no Grovera aizmuku.
Zinu, zinu. Nebija smuki. Bet Grovers jau mani bija galīgi novedis, blenza uz mani kā tādu, kas nāvei parādā, un vienā laidā murmināja: — Nu kāpēc vienmēr tā! — Un: — Kāpēc mūžam sestajā klasē?
Kad Grovers sanervozējās, viņam sāka streikot pūslis, tāpēc es nemaz nebrīnījos, ka pēc tam, kad izkāpām no autobusa, viņš lika man nosolīties, lai pagaidu, un šāvās uz tualeti. Negaidīju vis — paķēru somu, izspruku laukā un apturēju pirmo taksi, kas brauca uz centru.
— Austrumu simt ceturtās un pirmās stūris, — teicu šoferim.
Daži vārdi par manu māti, iekams esat viņu sastapuši.
Vārdā viņai Sallija Džeksone, un viņa ir labākais cilvēks zemes virsū, kas lieku reizi apstiprina manu teoriju — vislabākajiem cilvēkiem ir pats stulbākais liktenis. Tētis un mamma viņai gāja bojā aviokatastrofā, kad mammai bija pieci gadi, un viņu uzaudzināja tēvocis, kas par audžumeitu diez ko nelikās zinis. Mamma gribēja rakstīt romānus, tāpēc nevis mācījās vidusskolā, bet strādāja, lai sapelnītu gana daudz naudas koledžai, kas piedāvāja jēdzīgu apmācības programmu radošajā rakstniecībā. Tad tēvocim piemetās vēzis, un pēdējā mācību gadā mammai vajadzēja pamest skolu, lai viņu kā nākas aprūpētu. Kad tēvocis nomira, viņa attapās palikusi bez naudas, bez radiem, bez atestāta.
Vienīgais gaišais posms bija laiks, kad viņa satikās ar manu papu.
Viņu es galīgi neatceros — vienīgi to silto mirdzumu, mazlietiņ to smaidu. Mammai netīk papu pieminēt, jo viņa uzreiz sabēdājas. Nekādu bilžu viņai ari nav.
Redz, viņi tā arī neapprecējās. Mamma saka — paps esot bijis bagāts un ietekmīgs, tā ka sakaru esot vajadzējis turēt noslēpumā. Tad vienudien viņš aizbraucis pāri Atlantijas okeānam kaut kādās svarīgās darīšanās un tā arī nav atgriezies.
Mamma teica — okeānā pazudis bez miņas. Ne jau miris. Bezvēsts prombūtnē.
Viņa strādāja visādus jocīgus darbus, gāja vakarskolā, lai tiktu pie koledžas atestāta, un audzināja mani viena pati. Nemēdza sūdzēties, nepsihoja. Ne reizi. Bet es apzinājos, ka neesmu no vieglajiem bērniem.
Visbeidzot viņa salaulājās ar tādu Gabi Ugliāno, kas pirmajās trīsdesmit sekundēs pēc mūsu iepazīšanās bija jauks un tūliņ pēc tam atklājās savā patiesajā būtībā kā pirmklasīgs riebeklis. Vēl mazs būdams, es viņu iesaucu par Gabi Smerdeli. Piedodiet, bet tā ir balta patiesība. Tas džeks oda pēc iepelējušas ķiplokainas picas, kas ievīstīta piesvīdušās īsbiksēs.
Mēs abi mammas dzīvi padarījām par mokām. Kā Gabe Smerdelis izturējās pret viņu, kā mēs abi plēsāmies… nu, jums pietiks ar to, kas bija, kad pārrados…
Iegāju mūsu dzīvoklītī ar cerību, ka mamma šodien mājās. Taču toviet Gabe Smerdelis viesistabā spēlēja pokeru ar saviem čomiem. Televizorā uzslēgts ņirbēja sporta kanāls. Uz paklāja plājās čipsi un tukšas alus skārdenes.
Knapi pašķielējis, viņš gar lūpu kaktiņā iesprausto cigāru izgrūda: — Ak ta esi mājā?
— Kur mamma?
— Darbā, — viņš atteica. — Vai nauda tev ir?
Re, nu. Ne smakas no: laipni sveikts mājās! Cik jauki, ka esi klāt! Kā tev klājies šo pēdējo pusgadu?
Gabe bija pieņēmies svarā. Izskatījās pēc valzirga, kas aplauzis ilkņus un ieģērbies lietota apģērba bodē pirktās drānās. Uz paura viņa bija labi ja trīs mati, visi pārķemmēti pāri plikumam, it kā tas viņu pataisītu smukāku vai kaut kā tā.
Gabe strādāja Kvīnsas elektronikas tirdzniecības firmā, taču lielākoties tupēja mājās. Nezinu, kāpēc viņš nebija atlaists jau sen, — nodarbojās tikai ar to, ka krāja pirkuma čekus, tērējoties cigāriem, no kā man metās nelaba dūša, un, protams, alum. Kur nu bez alus! Kad tiku mājās, man mūždien pienācās papildināt viņa azartspēlēm paredzēto kapitālu. To viņš sauca par mūsu mazo "puišu noslēpumu". Proti, ja es ko izpaustu mammai, viņš man sadotu tā, lai gar acīm metas tumšs.
— Man nav naudas, — es viņam teicu.
Viņš izbrīnā sarāva uz augšu pieķepušu uzaci.
Gabem uz naudu bija asinssuņa oža, par ko jābrīnās, jo viņa paša smakai noteikti vajadzēja pārmākt itin visas citas.
— No autoostas tu atbrauci ar taksi, — viņš norādīja. — Droši vien norēķinājies ar divdesmitnieku. Atlikums — seši, septiņi zaļie. Tam, kas grib dzīvot zem šī jumta, jārēķinās, ka tas kaut ko izmaksā. Vai nav tiesa, Edij?
Edijs, kas bija mājas pārvaldnieks, uzmeta man gandrīz vai līdzjūtīgu skatienu. — Liecies mierā, Gabe, — viņš teica, — sīkais tikko spēris kāju pār slieksni.
— Vai es pareizi saku? — Gabe nerimās.
Edijs drūmi pievērsās sālsstandziņu bļodai. Abi pārējie džeki unisonā palaida purkšķi.
— Labi, — teicu. Izgrābu no kabatas žūksni dolāru un nosviedu uz galda. — Kaut tu zaudētu!
— Tava sekmju lapa ir klāt, gudreli! — viņš nosaucās man pakaļ. — Es tavā vietā vis neslietu degunu gaisā!
Aizcirtu savas istabas durvis. Vispār tā nemaz nebija mana istaba. Kamēr dzīvojos pa skolu, Gabe to izmantoja kā savu "studiju". Tur viņš studēja labi ja vecus autožurnālus, taču ar labpatiku manas mantas sagrūda skapī, savus sabristos zābakus uzkrāva uz palodzes un centās, cik spēdams, lai te viss būtu piesūcies ar tā atbaidošā odekolona, cigāru un pārrūguša alus dvaku.
Nosviedu koferi uz gultas. Nekur nav tik labi kā mājās.
Gabes smirdoņa bija gandrīz vai briesmīgāka par to murgu ar misis Dodsu un šņakstu, ar kādu vecā augļu pārdevēja pārgrieza pavedienu.
Kolīdz to iedomājos, ceļgalos iemetās trīce. Atcerējos Grovera panisko skatienu — kā viņš lika nosolīties, ka bez viņa mājās nebraukšu. Piepeši sametās salti. Sajutos tā, it kā kāds — kaut kas — tieši šobrīd man nāktu pakaļ, jau klumzātu augšup pa kāpnēm, rokām pamazām izstiepjoties garās, nagainās ķetnās.
Tad padzirdēju mammas balsi. — Persij?
Istabas durvis pavērās, un visas manas bailes pagaisa kā nebijušas.
Mamma prot manī iedvest prieku — pietiek ar to vien, ka viņa ienāk istabā. Gaismā acis viņai mirdz un laistās visās varavīksnes krāsās. Smaids tik silts kā vilnas sega. Garajos, brūnajos matos ir pāris sirmu pavedienu, bet man viņa nekad nav šķitusi veca. Kad mamma mani uzlūko, ir tā, it kā manī viņa redzētu visu labo, no sliktā neko. Ne reizi neesmu dzirdējis viņu paceļam balsi vai kādam sakām kādu nelaipnu vārdu — pat ne man vai Gabem.
— Persij, Persij! — Viņa mani cieši apskāva. — Neticu savām acīm. Kopš Ziemassvētkiem esi paaudzies!
Mammas sarkanbaltzilais konfekšu veikala darba ģērbs smaržoja pēc visa, kas pasaulē ir pats labākais: pēc šokolādes, lakricas un visa kā cita, ko viņa tirgoja Centrālajā dzelzceļa stacijā. Man viņa bija pagādājusi lielu turzu ar "bezmaksas paraudziņiem" — tā bija allaž, kad pārrados mājās.
Abi atsēdāmies uz gultas malas. Kamēr makarēju laukā skābenos zileņu kabeļus, viņa, bužinādama man matus, pieprasīja, lai stāstu laukā visu, ko neesmu uzrakstījis vēstulēs. Ziņu, ka esmu izmests no skolas, mamma nepieminēja. Izskatījās, ka par to viņa nemaz nebēdā. Bet kā klājies man? Vai viņas puikucim gājis labi?