— Bet… — ieteicās Anabeta. Bija skaidrs, ka domas viņai joņo ar ātrumu miljons kilometru stundā. — Valdniek Aīd, vai tad arī tumsas bruņucepure ir pazudusi?
— Netēlo te man nezinīti, meitiņ. Jūs abi ar satīru šim hērojam esat palīgos — viņš, bez šaubām, nācis man piedraudēt Poseidona vārdā un vēl ar ultimātu. Vai Poseidons iedomājas, ka mani iespējams piedabūt šantāžas ceļā nostāties viņa pusē?
— Nē! — es izsaucos. — Poseidons ne… es ne…
— Par pazudušo bruņucepuri es nevienam neko neteicu, — Aīds noskaldīja, — jo man nebija ne mazāko ilūziju, ka Olimpā sagaidīšu kādu taisnību — kādu palīdzību. Es nevaru atļauties runas, ka esmu palicis bez sava varenākā ieroča. Tāpēc meklēju tevi rokā pats, un, kad noskaidrojās, ka tu nāc šurp ar saviem draudiem, es pat nemēģināju tev likt ceļā kādus šķēršļus.
— Nemēģināji likt šķēršļus? Bet…
— Atdod manu bruņucepuri, vai arī nāve pagaisis no pasaules, — Aīds piedraudēja. — Tāds ir priekšlikums no manas puses. Atvēršu Pazemi, lai miroņi pārpludina pasauli. Jūsu zemes es pārvērtīšu ļaunā murgā. Un tu, Persij Džekson, — tavs ģindenis būs tas, kurš vadīs Aīda karaspēku.
Skeleti karavīru tērpos visi kā viens paspēra soli uz priekšu, paslējuši ieročus kaujas gatavībā.
Tobrīd man laikam piedienēja pārbīties. Lai cik dīvaini, es sajutos aizskarts. Lai nu par ko, bet, ja tiku nepatiesi apvainots, es iesvēlos briesmīgās dusmās. Galu galā, tā notika neba pirmo reizi.
— Tu ne ar ko neesi labāks par Zevu, — es sacīju. — Domā, ka esmu tev ko zadzis? Tāpēc tu man uzsūtīji fūrijas?
— Bet protams, — Aīds atteica.
— Un tos pārējos briesmoņus?
Aīds uzmeta lūpu. — Ar tiem man nav nekāda sakara. Kam man tas, ka mirsti nelaikā? Gribēju, lai manā priekšā tu stājies dzīvs, lai vari izbaudīt visas Soda lauku mokas. Kāpēc tad es, tavuprāt, tik viegli ielaidu savā valstībā?
— Viegli?
— Atdod to, kas pieder man!
— Bet man nav tavas bruņucepures. Es nācu pēc valdnieka šautras.
— Kas jau ir pie tevis? — Aīds nodārdināja. — Tu ieradies te ar šautru, dumiķīt, lai varētu man piedraudēt!
— Nē taču!
— Tad atver savu somu.
Man prātā ieplaiksnījās stindzinoša doma. Tas smagums mugursomā — tā boulinga bumba. Un ja nu tā ir…
Nokabināju somu no pleca un atvilku rāvējslēdzēju. Somā bija centimetrus sešdesmit garš zumošs metāla cilindrs ar pīķiem abos galos.
— Persij, — ierunājās Anabeta. — Kā…
— Es… es nezinu. Nesaprotu.
— Jūs, hēroji, visi esat vienādi, — Aīds bilda. — Lepnība jūs padara par muļķiem. Padomā tikai — nāks te, pie manis, ar tādu ieroci! Es Zeva valdnieka šautru neesmu prasījis, bet, ja reiz tā ir šeit, tu to atdosi man. Nešaubos, ka lieliski noderēs diplomātiskās sarunās. Un nu… mana bruņucepure. Kur tā ir?
Stāvēju gluži mēms. Nekādas bruņucepures man nebija. Man nebija ne jausmas, kā valdnieka šautra nonākusi mugursomā. Sāku domāt, ka Aīds varbūt ar mani izspēlējis kādu joku. Aīds būs tas draņķis. Bet tad pasaule piepeši sagriezās kājām gaisā. Es atskārtu, ka esmu izmantots par ieroci. Ka Zevu, Poseidonu un Aīdu matos salaidis kāds cits. Valdnieka šautra uzradās mugursomā, un mugursomu es biju dabūjis no…
— Valdniek Aīd, pagaidi, — es teicu. — Te ir kāds pārpratums.
— Pārpratums? — Aīds ieaurojās.
Ģindeņi paslēja šurp ieročus. Augstu gaisā noplīkšķēja ādaini spārni, un uz saimnieka troņa atzveltnes piezemējās trīs fūrijas. Viena, kam bija misis Dodsas seja, atņirdzās man pretim un noplikšķināja pātagu.
— Nav nekāda pārpratuma, — Aīds pavēstīja. — Es zinu, kāpēc esi nācis, — es zinu, kādēļ tu īstenībā atgādāji šurp to ieroci. Tu nāci, lai izkaulētu no manis viņu.
No Aīda plaukstas izkrita zelta lode. Atsitusies pret pakāpieniem man pie kājām, tā pašķīda, un tur, iestingusi zelta putekļos, stāvēja mana māte — tieši tāda, kāda bija brīdī, pirms Mīnotaurs viņu ņēmās žņaugt.
Man aizsitās elpa. Pastiepu roku, lai viņai pieskartos, bet gaisma bija tik karsta kā uguns.
— Jā, — Aīds gandarīts noteica. — Es viņu paņēmu. Zināju, Persij Džekson, ka tu agri vai vēlu nāksi kaulēties. Atdod manu bruņucepuri, un es viņu varbūt atlaidīšu. Redzi, viņa nav mirusi. Vēl ne. Bet, ja aizdosi man dusmas, būs citādi.
Atcerējos par pērlēm kabatā. Varbūt tās mani varētu izpestīt. Ja vien izdotos atbrīvot mammu…
— Ā, tās pērles, — ierunājās Aīds, un man asinis sastinga dzīslās. — Nūjā, mans brālis ar tiem saviem lētajiem trikiem… Rādi nu šurp, Persij Džekson.
Roka man pret paša gribu ieslīdēja kabatā un izvilka pērles.
— Tikai trīs, — Aīds konstatēja. — Žēl gan. Tu taču apjēdz, ka katra var glābt tikai vienu cilvēku. Tad pamēģini vienu notērēt mātei, padieviņ. Un kuru no saviem draugiem atstāsi pie manis uz mūžīgiem laikiem? Aiziet! Izvēlies. Vai arī atdod mugursomu un samierinies ar noteikumiem.
Paskatījos uz Anabetu un Groveru. Tie drūmi vērās pretim.
— Mēs esam apmuļķoti, — es teicu. — Iegāzti.
— Jā, bet kāpēc? — Anabeta atsaucās. — Un tā balss no bedres…
— Vēl nezinu, — sacīju. — Bet noteikti pajautāšu.
— Izlem, puika! — Aīds iekliedzās.
— Persij! — Grovers uzlika man roku uz pleca. — Šautru viņam nedrīkst dot.
— Zinu.
— Atstāj mani te, — viņš ierosināja. — To trešo pērli notērē mammai.
— Nē!
— Es esmu satīrs, — Grovers turpināja. — Mums nav tādas dvēseles kā cilvēkiem. Viņš var mani nomocīt līdz nāvei, bet nevar paturēt mani te mūžīgi. Es vienkārši pārdzimšu par puķi vai ko tādu. Tā būs labāk.
— Nē. — Anabeta izvilka bronzas nazi. — Jūs abi ejiet. Grover, tev pienākas Persiju sargāt. Tev jādabū meklētāja licence un jādodas uzmeklēt Pānu. Izdabū Persija mammu no šejienes. Es jūs piesegšu. Man prātā krist cīņā.
— Nekādā ziņā, — Grovers atteica. — Te palikšu es.
— Padomā labi, kazlēn, — Anabeta nerimās.
— Pārstājiet jūs, abi! — Sirds man vai rāvās uz pusēm. Viņi abi man tiktāl bija uzticamos biedros. Prātā atausa Grovers uzlidojumā Medūzai statuju dārzā un Anabeta, kad paglāba mūs no Cerbera. Mums aiz muguras bija Hēfaista atrakcija akvaparkā, Sentluisas Vārtu arka un Lotosa kazino. Biju nomērojis tūkstošiem kilometru, nokaudamies ar domām par draugu, kurš izrādīsies nodevējs, bet šie draugi nebija nekādi nodevēji. Viņi mani bija tikai glābuši atkal un atkal un tagad gribēja ziedot dzīvību, lai izpestītu manu mammu.
— Es zinu, ko iesākt, — noteicu. — Ņemiet.
Pasniedzu katram pa pērlei.
Anabeta izsaucās: — Bet Persij!
Pagriezos pret māti. Izmisīgi gribējās ziedoties pašam un ar atlikušo pērli glābt viņu, bet es zināju, ko viņa teiktu. Kaut ko tādu nemūžam nepieļautu. Vajadzēja aizgādāt šautru uz Olimpu un izstāstīt Zevam visu, kā ir. Vajadzēja novērst karu. Mamma man nemūžam nepiedotu, ja tā vietā es būtu izglābis viņu. Atcerējos pareģojumu Pusdievu kalnā — tagad tas šķita dzirdēts pirms miljons gadiem. Un tev nebūs galā izglābt to, kas pats svarīgākais.