— Piedod, — es viņai teicu. — Es atgriezīšos. Gan izgudrošu, kā.
Pašapmierinātais smīns Aīda sejā pagaisa. Viņš ieteicās: — Padieviņ…?
— Es atradīšu tavu bruņucepuri, tēvoc, — es pavēstīju. — Es atgādāšu to tev. Nepiemirsti to algas pielikumu Hāronam.
— Tu man te nelec acīs…
— Un laiku pa laikam nekaitētu paspēlēties ar Cerberu. Viņam patīk sarkanas gumijas bumbiņas.
— Persij Džekson, nemaz nedomā…
Nokliedzos: — Aiziet, visi reizē!
Triecām pērles pret grīdu. Vienu baiļpilnu mirkli — nekā.
Aīds nodārdināja: — Iznīciniet viņus!
Šķindot zobeniem un klikšķot šaujamieroču aizslēgiem, ģindeņu armija metās mums virsū. Fūrijas rāvās uz priekšu, pātagām ietinoties liesmu mēlēs.
Kolīdz ģindeņi atklāja uguni, pērles lauskas man pie kājām uzsprāga — nošķīda zaļa gaisma un uzpūta svaigs jūras vējš. Attapos ieslēgts pienbaltā lodē, kas sāka celties augšup.
Anabeta un Grovers bija turpat blakus. Šķēpi un lodes atlēca no pērļainajiem burbuļiem, nenodarot nekādu postu. Aīds neprātīgās dusmās auroja tā, ka visa pils līgojās un man bija skaidrs, ka uz naktsmieru Losandželosai nav ko cerēt.
— Paskaties uz augšu! — iebrēcās Grovers. — Mēs trieksimies pret griestiem!
Un tiešām — strauji šāvāmies pretim stalaktītiem, un bija skaidrs, ka tie pārplēsīs mūsu burbuļus un uzšķērdīs mūs pašus.
— Kā tā parikte vadāma? — kliedza Anabeta.
— Diez vai ir, — es atkliedzu pretim.
Burbuļi ietriecās griestos, mēs kliedzām, un… Tumsa.
Vai bijām pagalam?
Nē, joprojām manīju paātrinājumu. Cēlāmies augšup cauri klintij tikpat viegli kā gaisa burbulis ūdenī. Un es sapratu, kāds ir pērļu spēks: kas jūrai pieder, tas jūrā atgriezīsies.
Labu laiku aiz burbuļa gludajām sienām nebija saredzams pilnīgi nekas, bet tad mana pērle izšāvās okeāna dibenā. Abas pārējās pienbaltās lodes, Anabeta un Grovers, līdz ar mani cēlās augšup, uz virspusi. Un — spudūkš!
Izsprāgām no ūdens Santamonikas līča vidū, no dēļa nogrūzdami kādu sērfotāju, kas sašutis izsaucās: — Eu, kas ir?
Sagrābis Groveru, uzvilku viņu uz peldošas bojas. Ticis līdz Anabetai, aizgādāju turpat arī viņu. Ap mums meta lokus ziņkārīga haizivs — trīsmetrīga lielā baltā.
Es uzsaucu: — Atšujies.
Haizivs apcirtās un steigšus aizpeldēja.
Sērfotājs bļaustījās, pieminēdams indīgas sēnes, un kūlās projām, cik ātri vien spēdams.
Sazin kā man bija skaidrs, ka ir agrs rīts, 21. jūnijs, vasaras saulgriežu diena.
Losandželosa tālē liesmoja, virs pilsētas augšup cēlās dūmu vāli. Augu nakti bija drebējusi zeme, un tā bija Aīda vaina. Droši vien jau tagad man pa pēdām dzinās viņa sūtīts miroņu karaspēks.
Bet acumirklī Pazeme nebija tā lielākā problēma.
Vajadzēja tikt krastā. Vajadzēja aizgādāt atpakaļ uz Olimpu Zeva valdnieka šautru. Visneatliekamākais — vajadzēja nopietni aprunāties ar dievu, kas bija mani pataisījis par muļķi.
DIVDESMIT CĪNOS AR SAVU STULBO RADINIEKU
Mūs savāca pludmales patruļnieku laiva, bet viņiem bija darba pilnas rokas, tāpēc nebija vaļas ar mums ilgi krāmēties vai painteresēties, diez kā trīs pusaudži ielas drēbēs uzradušies līča vidū. Bija likvidējamas katastrofas sekas. Rācijās saucieni pēc palīdzības skanēja vienā laidā.
Izlaiduši mūs pie Santamonikas estakādes un pagādājuši dvieļus, ko apmest ap pleciem, un ūdens pudeles, uz kurām greznojās uzraksts "Pludmales patruļas jaunsargs", viņi aizsteidzās glābt vēl citus cietušos.
Visi, pat es, bijām izmirkuši no galvas līdz kājām. Pamanījis tuvojamies pludmales patruļas laivu, es klusībā palūdzu, lai nenotiek tā, ka viņi izvelk mani no ūdens pilnīgi sausu, jo tur būtu ko brīnīties. Tad nu vēlējos izmirkt. Un tiešām — mana ūdensnecaurlaidība pagaisa kā nebijusi. Arī kājas man bija basas, jo savas tupeles aizdevu Groveram. Labāk, lai pludmales patruļnieki brīnās, kāpēc viens no mums palicis bez apaviem, nevis sāk interesēties, kāpēc otram ir āža kājas.
Tikuši uz cietas zemes, klumburējām projām pa pludmali, nolūkodamies pilsētas ugunsgrēku liesmās uz brīnišķīga saullēkta fona. Jutos kā atgriezies no miroņiem — un tā jau ari bija. Mugursomā smaga gulēja Zeva valdnieka šautra. Kad iedomājos māti, ap sirdi sametās vēl jo smagāk.
— Neticami, — ierunājās Anabeta. — Mēs nomērojām visu to ceļu…
— Mūs apveda ap stūri, — es teicu. — Atēnas cienīga stratēģija.
— Ei! — viņa brīdinoši iesaucās.
— Tu taču saproti, ne?
Nokārusi galvu, viņa pieklusa. — Jā, saprotu.
— Bet es gan ne! — Grovers nosūrojās. — Kurš gan…
— Persij… — Anabeta ieteicās. — Man žēl, ka tava māte… Man tik ļoti žēl…
Laidu to gar ausīm. Ja es sāktu runāt par māti, izplūstu asarās kā mazs bērns.
— Pravietojums izrādījās pareizs, — sacīju. — "Tev būs doties uz vakariem un stāties pretim dievam, kurš novērsies." Taču ar to nebija domāts Aīds. Aīds nemaz negribēja, lai Lielā triāde sāk karu. To zādzību sarīkoja kāds cits. Kāds nozaga Zeva valdnieka šautru un Aīda bruņucepuri un aizdomas novēla uz mani, jo es esmu Poseidona atvase. Līdz ar to Poseidonu vaino gan Zevs, gan Aīds. Šodien ap saulrietu iesvelsies trīspusējs karš. Un es būšu tas, kurš karu izraisījis.
Grovers nesaprašanā nogrozīja galvu. — Bet kurš gan varētu tik zemiski izrīkoties? Kuram gan tik briesmīgi gribas karu?
Apstājos kā iemiets un paskatījos uz priekšu. — Nūū, jāpagudro.
Tur jau viņš stāvēja, mūs gaidīdams, ar visu melno ādas putekļu mēteli un saulesbrillēm, pār plecu pārsviedis alumīnija beisbola vāli. Līdzās rūcinājās motocikls, starmeša gaismā smiltīm krāsojoties asinssarkanām.
— Sveiks, sīkais! — Arējs uzsauca, it kā tiešām priecātos mani redzēt. — Tev pienācās būt beigtam.
— Tu mani apkrāpi, — teicu. — Tu nozagi bruņucepuri un valdnieka šautru.
Arējs nosmīkņāja. — Paga, paga, ne jau savām rokām. Lai dievi cits citam čieptu varas simbolus? Tas ir vairāk nekā fui, fui. Taču tu jau neesi pasaulē vienīgais hērojs, kas gatavs būt par pakalpiņu.
— Kas tad bija tavs pakalpiņš? Klarisa? Viņa tur bija ziemas saulgriežos.
Viņš izskatījās uzjautrināts. — Nav svarīgi. Galvenais, puisīt, ka tu esi karam par kavēkli. Redzi, būtu tu Pazemē gājis bojā, Jūraskāposts pārskaistos uz Aīdu, kas tevi nomaitājis. Līķu Inde būtu ticis pie Zeva valdnieka šautras, tāpēc Zevs iesveltos dusmās uz viņu. Un Aīds joprojām meklē savu…
Viņš izvilka no kabatas slēpotāja micīti, kādas iecienījuši banku aplaupītāji, un noguldīja to starp moča stūres ragiem. Mice acumirklī pārvērtās smalki nostrādātā bronzas bruņucepurē.
— Tumsas bruņucepure, — Grovers noelsās.
— Tieši tā, — Arējs attrauca. — Tā, pie kā es paliku? Ak jā, Aīds būtu nikns gan uz Zevu, gan Poseidonu, jo nezina, kurš pievācis šo te. Necik ilgi, un viņi cits citam būtu gatavi atsist nieres.
— Bet jūs visi taču esat rados! — Anabeta sašuta.
Arējs paraustīja plecus. — Tāds kariņš ir vislabākais.
Asiņaināka nemēdz būt. Kā es mēdzu teikt — nav nekā aizraujošāka par kautiņu ģimenes lokā.
— Denverā tu man iedevi mugursomu, — es atsāku. — Valdnieka šautra tur bija no sākta gala.