— Jā un nē, — Arējs atsaucās. — Diez vai tavas mirstīgās smadzenītes kaut ko tik sarežģītu sagremos, bet mugursoma ir valdnieka šautras maks, tikai drusku pārveidots. Šautra no tā nav šķirama — apmēram tāpat kā tas zobens, kas pagādāts tev, puisīt. Tas arvien no jauna uzrodas tev kabatā, vai ne?
Man trūka skaidrības, kā Arējam tas nācis zināms, bet laikam jau kara dievam piedienēja orientēties ieroču lietās.
— Vārdu sakot, — Arējs turpināja, — drusku pabūros, lai šautra makā atgriežas tikai tad, kad esi ticis Pazemē. Kolīdz Aīdām biji gana tuvu… Ta-dā! — sūtījums klāt! Būtu tevi kāds novācis turpceļā — liela muiža! Ierocis paliktu pie manis.
— Bet kāpēc tu valdnieka šautru nesavāci pats? — es pabrīnījos. — Kāpēc to vajadzēja sūtīt Aīdām?
Arējam krampjaini noraustījās žoklis. Uz mirkli gandrīz šķita, ka viņš klausās kādā citā balsī, kas skan pašam galvā. — Kāpēc es ne… nūjā… ar tādu ugunsjaudu…
Transs ilga sekundi… divas…
Mēs ar Anabetu pārmijām satrauktus skatienus.
Tad Arēja vaigs noskaidrojās. — Kam man tādas nepatikšanas? Labāk, lai pieķer tevi — ar visiem pierādījumiem rokā.
— Tu melo, — es izmetu. — Ne jau tu biji tas, kurš iedomājās šautru sūtīt uz Pazemi, vai ne tā?
— Biju gan! — Saulesbrilles sāka kūpēt, it kā kuru katru brīdi gatavas aizdegties.
— Ne jau tu sarīkoji to zādzību, — es minēju uz labu laimi. — Hēroju, kam pienācās nozagt abas mantas, sūtīja kāds cits. Kad Zevs tev pavēlēja sadzīt zaglim pēdas, tu vainīgo notvēri. Tomēr Zevam to vis neteici. Bija kas tāds, kas tev lika palaist viņu vaļā. Mantas tu paglabāji, līdz uzrastos kāds cits hērojs, kurš būtu pataisāms par piegādātāju. Tevi izrīko tas, kas tup tajā bedrē.
— Es esmu kara dievs! Mani neizrīko neviens! Man nerādās nekādi sapņi!
Es saminstinājos. — Vai tad kāds te pieminēja sapņus?
Arējs izskatījās satrūcies, tomēr uztraukumu centās noslēpt ar vīpsnu.
— Labāk, puisīt, atgriezīsimies pie tā, kas kārtojams tagad. Tu esi dzīvs. Es nevaru pieļaut, ka tu šautru aizgādā atpakaļ uz Olimpu. Ja nu tie cietpaurainie stulbeņi tevī tomēr ieklausās? Tāpēc vajadzēs tevi nobeigt. Neņem nu ļaunā.
Viņš uzsita knipi. Smiltis viņam pie kājām pajuka, un no tām izjoņoja mežakuilis — vēl prāvāks un atbaidošāks par to, kura galva bija pienaglota virs Pusdievu nometnes septītā namiņa durvīm. Nezvērs kārpīja smiltis un bolīja glūnīgās ačteles, pielieca galvu ar ilkņu dunčiem un bija gatavs kaut tūliņ mani uzšķērst.
Iekāpu ūdenī. — Cīnies ar mani pats, Ares!
Viņš iesmējās, bet smiekli izklausījās mazliet samāksloti… nervozi. — Tev, sīkais, ir tikai viens talants — ķēriens uz mukšanu. No Himēras aizmuki. No Pazemes aizmuki. Tu esi jēradvēsele.
— Tev bail?
— Sapņo vien, zaļknābi. — Bet saulesbrilles redzokļu svelmē jau sāka kust kopā. — Tieši iejaukties nav atļauts. Piedošanu, puisīt. Tas tev būtu par daudz liels gods.
Anabeta iekliedzās: — Persij, mūc!
Milzu mežakuilis metās uzbrukumā.
Bet man bija pieriebies mukt no briesmoņiem. Tāpat kā no Aīda, no Arēja, vienalga no kā.
Kolīdz kuilis grasījās triekties man virsū, norāvu pildspalvai uzgali un spēru soli sāņus. Pretstraumes rokturis iegūla plaukstā. Cirtu augšup. Man pie kājām nošķelts nokrita kuiļa labais ilknis, un samulsinātais nezvērs ieskrēja jūrā.
Iesaucos: — Vilni!
Acumirklī nez no kurienes sacēlās vilnis un, aptinies ap nezvēru kā sega, aizrāva to dzelmē. Mežakuilis vēl paguva izgrūst šausmu pilnu kviecienu. Tad viņu aprija jūra.
Atkal pievērsos Arējam. — Vai tagad nāksi kauties? — noprasīju. — Vai arī pagādāsi vēl kādu pundurcūku, lai ir kam noslēpties aiz muguras?
Arējs pietvīka zili sarkans. — Piesargies, puisīt. Ka es tevi nepārvēršu par…
— Prusaku, — es piepalīdzēju. — Vai lenteni. Jā, kāpēc gan ne? Tad tava dievišķā āda izvairītos no pēriena, vai ne?
Acenes jau tinās liesmu mēlēs. — Nu, vecīt, tu tiešām uzprasies, lai tevi izsmērē pa sienu.
— Ja zaudēšu, pārvērt mani, par ko vien gribi. Ņem šautru. Ja virsroka būs man, es dabūju bruņucepuri un šautru, un tev jātaisās projām.
Arējs izgrūda sīku smiekliņu un nocēla no pleca beisbola vāli. — Kā tev labpatiktu — lai satriecu tevi pa vecai vai jaunai modei?
Parādīju savu zobenu.
— Labais, nelaiķīt, — viņš noteica. — Tātad klasika. — Beisbola vāle pārveidojās par milzīgu divroku zobenu. Par rokturi tam kalpoja liels sudraba galvaskauss ar zobos iekostu rubīnu.
— Persij, — ierunājās Anabeta. — Nedari tā. Viņš ir dievs.
— Viņš ir gļēvulis, — es atteicu.
Anabeta norīstījās. — Vismaz apliec šo te. Uz labu laimi.
Noņēmusi kaklarotu ar tēva gredzenu un zīlēm piecu nometnes gadu vērtībā, viņa apsēja to man ap kaklu.
— Izlīgums, — viņa piebilda. — Atēna un Poseidons uz vienu roku.
Man vaigos iesitās karstumiņš, taču izdevās pasmaidīt. — Paldies.
— Un paņem vēl šo, — ieteicās Grovers, sniegdams man saplacinātu skārdeni, kas pēc tūkstošiem kilometru garā ceļa laikam bija sataupīta kabatā. — Satīri ir ar tevi.
— Grover… Man trūkst vārdu.
Viņš paplikšķināja man pa plecu. Skārdeni iebāzu bikšu pakaļkabatā.
— Atvadas galā? — Arējs tuvojās, melnā putekļumēteļa stērbelēm vilnījot nopakaļ, zobenam saullēktā gailot ar sarkanu guni. — Es kaujos jau veselu mūžību, puisīt. Man ir neizsīkstošs spēks, un es neesmu no tiem, kas mirst. Un kas ir tev pūrā?
Ne tik liela uzpūtība, es pie sevis nodomāju, bet izmantoju iespēju paklusēt. Pieraudzīju, lai kājas ir slapjumā, un pakāpos vēl soli atpakaļ, lai ūdens līdz potītēm. Prātā atausa vārdi, ko sen, tik sen Denveras ēstuvē teica Anabeta: spēks Arējam ir. Un viss — cita nekā. Pat spēkam dažkārt jāloka celis gudrības priekšā.
Viņš cirta zobenu lejup, lai pāršķeltu man galvu, taču manis tur nebija.
Ķermenis domāja manā vietā. Ūdens mani tā kā pasvieda gaisā, un, pāršāvies Arējam pār galvu, es ar šļakstu piezemējos viņam aiz muguras. Bet arī Arējs bija no žiglajiem. Pagriezies viņš cirtienu, kas bija tēmēts tieši mugurā, atvairīja ar zobena roktura galu.
Arējs nosmīnēja. — Nav slikti, nav slikti.
Viņš šķēla atkal, un man neatlika nekas cits, kā izlēkt sausumā. Centos klupt sāņus, lai tieku atpakaļ ūdenī, bet Arējs laikam noprata, kas man padomā. Veiklībā viņš mani pārspēja un uzbruka tik nikni, ka man vajadzēja sakopot visus spēkus, lai netieku sacirsts gabalos. Joprojām kāpos arvien tālāk no jūras un nespēju uziet nevienu robu viņa aizsardzībā. Arējam zobens bija gandrīz metru garāks par Anaklusmu.
Spiedies tuvāk, kādā zobencīņas nodarbībā reiz mācīja Lūka. Ja tev zobens īsāks, spiedies tuvāk.
Izklupienā grūdos uz priekšu, bet Arējs ko tādu jau gaidīja. Viņš man izsita no rokām zobenu un iespēra pa krūtīm. Aizlidoju metrus sešus, varbūt deviņus tālāk. Nebūtu ietrāpījis mīkstās kāpas smiltīs, mugurkauls būtu pušu.
— Persij! — iekliedzās Anabeta. — Poliči!
Man acu priekšā viss dubultojās. Sajūta bija tāda, ka krūtīs nupat iebliezies tarāns, tomēr pamanījos pieslieties kājās.
Arēju nedrīkstēju izlaist no acīm, jo baidījos, ka tajā pašā acumirklī viņš mani pāršķels uz pusēm, tomēr ar acs kaktiņu manīju krastmalas bulvārī iezibsnījamies sarkanas signāllampiņas. Aizcirtās mašīnas durvis.