Paņēmu no Grovera savu mugursomu un tajā ieskatījos. Valdnieka šautra joprojām bija vietā. Padomā — tāds nieka krāmiņš gandrīz būtu izraisījis Trešo pasaules karu.
— Mums jātiek atpakaļ uz Ņujorku, — teicu. — Līdz vakaram.
— Nav iespējams, — Anabeta novilka. — Ja nu vienīgi…
— Pa gaisu, — es piekritu.
Viņa mani cieši nopētīja. — Pa gaisu? Tu gribi teikt — ar lidmašīnu, kur esi nobrīdināts nesēsties, jo Zevs tevi grib notriekt, turklāt līdzi vest ieroci, kurš var sēt lielāku postu un iznīcību nekā kodolbumba?
— Nūjā, — attraucu. — Apmēram uz to pusi. Laižam!
DIVDESMIT VIENS NOKĀRTOJU RĒĶINUS
Taisni jāsmejas, kā cilvēki pamanās visu sagrozīt un iestiķēt pašu versijā par īstenību. Hīrons man to tika klāstījis jau kur tas laiks. Kā parasti, viņa gudrību godam novērtēju tikai daudz vēlāk.
Losandželosas ziņu dienesti vēstīja, ka sprādzienu Santamonikas pludmalē izraisījis kāds jucis bērnu nolaupītājs, kurš sašāvis policijas mašīnu. Netīšām trāpījis zemestrīces dēļ pārrautā gāzes vadā.
Jukušais bērnu nolaupītājs (pazīstams arī kā Arējs) esot tas pats, kurš mani līdz ar vēl diviem pusaudžiem nolaupījis Ņujorkā un vedis mūs šausmu pilnā, desmit dienu ilgā odisejā uz valsts otru malu.
Nabaga mazais Persijs Džeksons tomēr neesot starptautiska mēroga noziedznieks. Greihaundas autobusā sajukums izcēlies tikai tāpēc, ka viņš mēģinājis aizbēgt no sava sagūstītāja (un pēcāk liecinieki bija gatavi zvērēt, ka busā bijis tas vīrs ādas mētelī, — "Nez kāpēc tikai tagad atausa atmiņā…"). Trakais izraisījis sprādzienu Sentluisas Vārtu arkā. Galu galā, bērnam kas tāds taču nebūtu pa spēkam. Kāda apzinīga Denveras viesmīle redzējusi to vīru piedraudam gūstekņiem, sadabūjusi kādu draugu, lai tas viņus nobildē, un ziņojusi policijai. Beidzot Losandželosā drosmīgais Persijs Džeksons (man tas puika sāka iepatikties) varmākam nočiepis pistoli un pludmalē sācis apšaudi. Policija ieradusies īstajā brīdī. Bet iespaidīgajā sprādzienā sapostītas piecas policijas mašīnas, un nolaupītājs tikmēr aizlaidies. Bojā gājušo nav. Persijs Džeksons un abi viņa draugi nogādāti drošībā policijas uzraudzībā.
To visu mums klāstīja reportieri. Mums pašiem atlika tikai māt līdzi ar galvu, vilkt seju uz raudāšanu, tēlot, ka esam galīgi izmocījušies (kas izdevās viegli) un kameru priekšā izturēties kā bērniem, kas cietuši no vardarbības.
— Es vēlos tikai vienu, — es paziņoju, rīdams asaras. — Atkal redzēties ar savu mīlošo patēvu. Ikreiz, kad redzēju viņu TV ekrānā apsaukājam mani par draņķa burlaku, es sazin kā… kaut kā zināju, ka izkulsimies. Un es zinu, ka viņš gribēs atalgot skaistās Losandželosas iedzīvotājus — visus kā vienu —, dāvinot katram pa sadzīves ierīcei no sava veikala. Te būs viņa tālruņa numurs. — Policija un reportieri jutās tik aizkustināti, ka palaida apkārt cepuri, lai saziedotu naudiņu trim aviobiļetēm uz nākamo Ņujorkas reisu.
Skaidrs, ka citas iespējas nebija — atlika lidot. Cerēju, ka Zevs, ņemot vērā apstākļus, attiecībā uz mani drusku pievērs acis. Ar visu to lidmašīnā kāpu ar briesmīgu piespiešanos.
Pacelšanās bija tīrais murgs. Ik gaisa bedrīte manī iesvēla lielākas šausmas nekā kurš katrs sengrieķu monstrs. Krampjaini sagrābtos sēdekļa paroceņus palaidu vaļā tikai tad, kad bijām droši piezemējušies Lagardijas lidostā. Tūliņ aiz drošības kontroles mūs gaidīja vietējās preses žurnālistu korpuss, bet, pateicoties Anabetai, kas aizmānīja viņus projām, uzlikusi galvā Yankees brīnumcepuri un neredzama saukdama: — Re, kur viņi ir, pērk saldēto jogurtu! Skrienam! —, no tiem mums izdevās izvairīties. Pie bagāžas konveijera viņa mums piebiedrojās.
Taksometru pieturā pašķīrāmies. Anabetai un Groveram liku doties atpakaļ uz Pusdievu kalnu un izstāstīt Hīronam, kas noticis. Abi protestēja, un pēc visa, ko bijām pārdzīvojuši, nebija viegli šķirties, bet es apzinājos, ka uzdevums līdz galam jāpaveic man vienam. Ja kaut kas noietu greizi, ja dievi man nenoticēs… Gribēju, lai Anabeta un Grovers paliek zemes virsū un izstāsta Hīronam patiesību.
Ielēcis taksī, braucu uz Manhetenu.
Pēc trīsdesmit minūtēm iesoļoju Impērijas ēkas vestibilā.
Drēbes man bija sadriskātas, seja vienās skrambās — droši vien izskatījos pēc vazaņķa. Savas divdesmit četras stundas nebiju ne acu aizvēris.
Piesoļojis pie apsarga galda, noskaldīju: — Uz sešsimto stāvu.
Apsargs lasīja milzīgu grāmatu ar kaut kādu burvi uz vāka. Fantāzijas literatūra man diez ko negāja pie sirds, bet grāmata laikam bija no labajām, jo pagāja labs brīdis, iekams viņš no tās atrāvās. — Džekiņ, tāda stāva nemaz nav.
— Man jātiek audiencē pie Zeva.
Viņš man vienaldzīgi uzsmaidīja. — Kā, lūdzu?
— Tu dzirdēji.
Jau sāku domāt, ka šis būs no ierindas mirstīgajiem un varbūt der tīties projām, pirms viņš izsaucis trakomājas brigādi, kad izdzirdēju: — Bez iepriekšējas norunas uz audienci neceri, džekiņ. Valdnieks Zevs apmeklētājus pieņem tikai pēc saraksta.
— Nu, es ceru, ka mani viņš pieņems ārpus kārtas. — Nokabinājis no pleciem mugursomu, atvilku vaļā rāvējslēdzēju. Ieraudzījis somā metāla cilindru, apsargs tikai pēc laba brīža saprata, uz ko tādu skatās. Tad viņš nobālēja. — Tā taču nav…
— Ir gan, — es apstiprināju. — Gribi, lai velku laukā un…
— Nē! Nē! — Steigšus pielēcis no krēsla, viņš drudžaini grābājās pa galdu, meklēdams atslēgas karti. Atradis sniedza to man. — To iebāz apsardzes ligzdā. Pieraugi, lai bez tevis liftā neviena cita nav.
Darīju, kā vēlēts. Kolīdz lifta durvis aizvērās, iebāzu karti ligzdā. Karte pazuda, un uz paneļa parādījās iepriekš nebijusi, sarkana podziņa ar uzrakstu "600".
Piespiedis podziņu, gaidīju. Gaidīju.
Fonā rimti tinkšķinājās melodija "Lietus no padebešiem līst…" Beidzot — dzinn. Durvis atslīdēja vaļā. Izgāju no kabīnes, un mani gandrīz ķēra sirdstrieka.
Stāvēju uz šaura akmens celiņa, kas karājās tukšā gaisā. Manhetena vīdēja tik dziļi lejā, it kā es uz to nolūkotos no lidmašīnas. Priekšā — baltas marmora kāpnes, kas pāri mākoņa kumbram iestiepās debesīs. Ar acīm izsekojis līdz kāpņu augšgalam, labu laiku nespēju noticēt tam, ko redzēju.
Paskatieties kārtīgāk, smadzenes teica acīm.
Mēs jau skatāmies, acis atcirta. Tiešām! Ir!
Virs mākoņiem slējās kalns ar nošķeltu cepuri, virsotni klāja sniegs. Kalna nogāzes bija apbūvētas ar dučiem daudzlīmeņu piļu — tā bija vesela daudzstāvu pilsēta. Visām pilīm bija portiki ar baltām kolonnām, zeltītām terasēm, bronzas un vara pannām, kas gailēja kā tūkstošiem uguņu. Ceļi galvu reibinošos līkumos vijās augšup uz virsotni, kur sniegā spoža mirdzēja vislielākā pils. Uz izgudrēm iekārtotām terasēm sastādītos dārzos ziedēja olīvkoki un rožu krūmi. Varēju saskatīt tirgus laukumu ar krāsainām teltīm, vienā kalna pusē vīdēja akmens amfiteātris, otrā — hipodroms un stadions. Tā bija sengrieķu pilsēta — trūka vienīgi drupu. Pilsēta bija jauna, spodra un krāsaina — tādas pirms divarpus tūkstošiem gadu droši vien izskatījās Atēnas.
Nekā tāda te nevar būt, es pats sev liku pie sirds. Kalna virsotne, kas karājas virs Ņujorkas kā miljardiem tonnu smags asteroīds? Kā kaut ko tādu bija iespējams nemanītu novietot virs Impērijas ēkas miljoniem ļaužu acu priekšā?
Bet kalns te bija. Un arī es biju te.