Ceļu uz pili mēroju kā pa miglu. Gāju garām kādam dārzam, no kura vairākas smejošas meža nimfas mani apmētāja ar olīvām. Tirgus laukumā bodnieki piedāvāja nopirkt ambroziju uz kociņa, gluži jaunu vairogu un īstu, ar spīguļiem klātu austu zelta aunādas kopiju, kādu reklamējot Hēfaista TV kanāls.
Kādā parkā, pošoties koncertam, instrumentus uzskaņoja deviņas mūzas — publika jau pulcējās: satīri, najādas un bariņš izskatīgu pusaudžu — droši vien no sīkākajiem dieviem un dievietēm. Par briestošo pilsoņu karu te neviens it kā nebažījās. Īstenībā visi bija tādā kā pacilātā omā. Viena daļa noskatījās man pakaļ un sačukstējās.
Izgāju uz lielā ceļa, kas veda uz lielo kalna pili. Tā bija Pazemes pils ačgārna kopija. Tur viss bija melns un no bronzas. Te — balts un vienā sudrabā.
Nopratu, ka Aīds savu pili būs cēlis kā Olimpa pils līdzinieci. Vēlams viesis viņš te bija tikai ziemas saulgriežos, tad nu zem zemes uzbūvējis pats savu Olimpu. Par spīti tam, kā man bija klājies Pazemē, man Aīda sametās drusku žēl. Ja tevi izraida no šādas vietas, tu, protams, to uzlūko par netaisnību. Kurš katrs justos aizvainots.
Kāpnes stiepās līdz lielajam pils pagalmam. Viņā galā — troņa zāle.
Vārds "zāle" nebija gluži īstais — daudz par mazu. Līdzās šai telpai Centrālā dzelzceļa stacija šķita ne vairāk kā slotu kambaris. Masīvas kolonnas balstīja griestu kupolu, ko rotāja kustīgi zvaigznāji.
Izkārtoti puslokā, gluži tāpat kā namiņi Pusdievu nometnē, tur stāvēja divpadsmit troņi, nepārprotami paredzēti sēdētājiem, kas augumā var mēroties ar Aīdu. Zāles vidū pavardā sprakšķēdams kūrās milzīgs sārts. Visi troņi bija tukši, izņemot divus pusloka vidū — pašu lielāko troni pa labi, un otru tam līdzās pa kreisi. Uzreiz nopratu, kas ir sēdētāji, kuri gaidoši noskatījās, kā es tuvojos. Ik soli spēru trīcošām kājām.
Abi dievi bija tādi paši milži kā Aīds, bet, kolīdz viņus uzlūkoju, visa miesa iekņudējās kā svildama. Dievu valdniekam Zevam mugurā bija tumši zils uzvalks ar smalku svītriņu. Viņa tronis bija pavisam vienkāršs, vienlaidus liets no platīna. Rūpīgi apcirptā bārda — sirmi melnos lāsumos kā negaisa mākonis. No vaiga viņš bija lepns, izskatīgs un bargs, acis — lietus pelēkas. Kad biju jau tuvāk, samanīju gaisā sprakšķus un ozona smaržu.
Uzreiz bija redzams, ka dievs, kurš sēdēja blakus tronī, ir Zeva brālis, bet tas bija ģērbies pavisam citādi. Manās acīs viņš līdzinājās Kīvestas klaidonim: ādas sandalēs, haki bermudās un Tommy Bahama kreklā, viscaur apdrukātā ar kokosriekstiem un papagaiļiem. Pats tumši iededzis, rokas vienās rētās kā senāk zvejniekiem, mati — melni kā manējie. Piere tāpat kā man domīgi saraukta — tieši tāpēc citiem mūžam radās iespaids, ka man kaut kas aiz ādas. Bet ap acīm, tikpat jūraszaļām kā manējās, vīdēja sīkas krunciņas, kas pauda, ka viņš arī bieži smejas.
Viņa tronis bija dziļūdens makšķernieka krēsls — pavisam vienkāršs: uz grozāmas kājas, ar melnu ādas sēdekli un iebūvētu makšķerkāta turekli. Makšķerkāta vietā tur bija iesprausts bronzas trijžuburis — ap žebērkļu smailēm zibsnīja zaļa guns.
Dievi sēdēja nekustīgi un klusi, bet gaisā jautās spriedze, it kā abi nupat būtu strīdējušies.
Piegājis pie makšķernieka troņa, noslīgu ceļos. — Tēvs! — Neiedrošinājos pacelt acis. Sirds man sistin sitās. Jutu no abiem dieviem strāvojam spēku. Ja izmuldēšos greizi, viņi mani pavisam noteikti saspers putekļos.
Pa kreisi ierunājās Zevs: — Vai tad vispirms, puika, nepieklājas uzrunāt mājastēvu?
Klusēju, galvu nepacēlis, un nogaidīju.
— Paliec nu mierā, brāl, — beidzot sacīja Poseidons. Balss uzjundīja visagrīnākās atmiņas: silto starojumu, ko atminējos samanījis vēl pavisam mazs, dieva plaukstu man uz pieres. — Puika apliecina cieņu tēvam. Ir jau pareizi.
— Tātad tu joprojām viņu atzīsti par dēlu? — Zevs draudīgi novilka. — Apliecini, ka esi dzemdinājis šo bērnu, laužot mūsu svēto zvērestu?
— Atzīstu savu grēka darbu, — Poseidons atbildēja. — Tagad gribu dzirdēt, kas viņam sakāms.
Grēka darbu.
Man kaklā sakāpa kamols. Lūk, kas es biju — ne vairāk. Grēka darbs. Dieva pieļauts misēklis.
— Vienreiz jau esmu viņu pasaudzējis, — Zevs nogremzās. — To nekaunību — laisties cauri manai valstībai… phe! Tādu bezkauņu derēja nospert zemē.
— Pat ja līdz ar to tu būtu saspēris pats savu valdnieka šautru? — Poseidons rāmi atsaucās. — Uzklausīsim viņu, brāl.
Zevs vēlreiz norūcās. — Uzklausīšu, — viņš pavēstīja. — Un tad nospriedīšu, vai puika nosviežams no Olimpa vai ne.
— Persij, — Poseidons teica, — paskaties uz mani!
Pacēlu galvu un nesapratu, kas lasāms viņa vaigā.
No mīlestības vai atzinības tur nebija gandrīz nekā.
Nekā, kas iedrošinātu. It kā es raudzītos okeānā: tikai retumis var noteikt, kādā tas omā. Lielākoties tas ir neizdibināms un noslēpumains.
Uzmācās sajūta, ka Poseidonam nemaz nav skaidrs, ko par mani domāt. Viņš nezināja teikt, ir vai nav priecīgs, ka esmu viņa dēls. Dīvaini, bet man bija prieks, ka Poseidons ir tik atturīgs. Ja viņš ņemtos lūgt piedošanu vai stāstīt, ka mani mīl, vai pat smaidīt, viss šķistu sagudrots, neīsts. Tā varētu uzvesties cilvēku tētis, kurš neveikli taisnojas, kāpēc par bērnu tik ilgi nav licies zinis. Man nebija iebildumu. Galu galā, arī es viņu tikpat kā nepazinu.
— Uzrunā valdnieku Zevu, puika, — Poseidons man vēlēja. — Izstāsti viņam, kas tev stāstāms.
Tā nu es izstāstīju Zevam visu, kas bija noticis. Izvilcis no somas metāla cilindru, kas sāka mest dzirksteles, samanījis tuvumā Debesu valdnieku, noguldīju to viņam pie kājām.
Krietni ilgi valdīja klusums — vienīgi uguns sprakšķēja pavardā.
Zevs pastiepa roku. Zibens šautra ielaidās viņam saujā. Kolīdz viņš sakļāva pirkstus, metāla pīķos iegailējās elektrība, un pēc mirkļa izskatījās, ka Zevs tur rokā tādu kā veco labo zibensšautru, sešmetrīgu zigzagos šaudīgas, šņācošas enerģijas šķēpu, kas lika matiem uz galvas sacelties stāvus gaisā.
— Jūtu, ka puika stāsta taisnību, — Zevs nomurmināja. — Bet ka Arējs ko tādu sastrādājis… pēc viņa nepavisam neizskatās.
— Viņš ir lepns un nesavaldīgs, — bilda Poseidons.
— Tas mums visiem iedzimts.
— Valdniek? — es ierunājos.
— Nu? — abi atsaucās vienā balsī.
— Arējs nerīkojās viens. Plānu izperināja kāds cits… kaut kas cits.
Izstāstīju par saviem sapņiem un to sajūtu pludmalē — pārskrejošo ļaunuma dvašu, kas lika pasaulei apstāties un Arējam liedza mani nobendēt.
— Sapņos, — es klāstīju, — balss man lika aizgādāt šautru uz Pazemi. Cik nopratu, sapņi rādījušies arī Arējam. Manuprāt, gan viņš, gan es tikām izmantoti, lai sakurinātu karu.
— Tātad tu tomēr vaino Aīdu? — Zevs noprasīja.
— Nē, — atteicu. — Redzi, valdniek Zev, ar Aīdu es sastapos vaigu vaigā. Pludmalē sajūta bija cita. Tā pati, kāda uzmācās, kad biju pie tās bedres. Un tur bija Tartara vārti, vai ne? Tur, lejā, kustējās kaut kas varens un ļauns… vēl senāks par dieviem.
Poseidons un Zevs saskatījās. Abi steigšus un satraukti pārmija dažus vārdus sengrieķu mēlē. Sapratu tikai vienu. Tēvs.
Poseidons kaut ko ierosināja, bet Zevs viņu apklusināja. Poseidons lūkoja iebilst, bet Zevs dusmās pacirta gaisā roku. — Par to vairs ne vārda, — Zevs noskaldīja.
— Man jādodas mazgāt zibensšautru Lemnas upes ūdeņos, lai cilvēku aptraipītais metāls top šķīstīts.