Piecēlies viņš pievērsās man. Vaigs bija tikko manāmi atmaidzis. — Tu esi man pakalpojis, puika. Retam hērojam izdevies paveikt tik daudz.
— Man bija palīgi, ser, — es bildu. — Grovers Andervuds un Anabeta Čeisa…
— Par pateicības zīmi saudzēšu tavu dzīvību. Es tev neuzticos, Persij Džekson. Man nepatīk tas, ko tava uzrašanās sola Olimpam priekšdienās. Bet mīļā miera labad — radi paliek radi — atstāšu tevi dzīvajos.
— Mmm… pateicos, ser.
— Neiedrošinies vairs laisties pa gaisu. Kad pārradīšos, lai šeit no tevis vairs nebūtu ne smakas. Citādi dabūsi matīt zibensšautru. Un pēc tam vairs nematīsi itin neko.
Pili satricināja pērkona grāviens. Zevs bija pagaisis žilbīgā zibens uzliesmojumā.
Troņa zālē biju palicis divatā ar tēvu.
— Tavam tēvocim, — Poseidons nopūzdamies ierunājās, — mūždien paticis atvadīties ar pompu. Manuprāt, no viņa būtu iznācis labs teātra dievs.
Neveikls klusums.
— Ser, — es iejautājos, — kas bija tajā bedrē?
Poseidons mani uzlūkoja. — Vai tad pats neatjaut?
— Krons, — teicu. — Titānu ķēniņš.
Pat Olimpa troņa zālei, tik tālu no Tartara, pēc tam, kad bija izskanējis Krona vārds, pārskrēja tumsa, un pavarda uguns, kas sildīja man muguru, vairs nešķita tik karsta.
Poseidons sakampa trijzari. — Pirmajā karā, Persij, Zevs mūsu tēvu Kronu sacirta tūkstoš gabalos, tāpat kā Krons bija sacirtis gabalos savu tēvu Urānu. Krona atliekas Zevs iesvieda Tartara tumšākajā bedrē. Titānu karaspēks bija izdzenāts, viņu cietoksnis Etnas kalnā — sagrauts, sabiedrotie briesmoņi — aiztriekti uz pasaules nomaļākajiem nostūriem. Tomēr titāni ir nemirstīgi — tāpat kā dievi. Lai cik tas baisi, Krona atliekās joprojām kūsā dzīvība, savās mūžīgajās mokās viņš joprojām ir pie apziņas, joprojām alkst pēc varas.
— Viņš atlabst, — teicu. — Viņš atgriežas.
Poseidons pakratīja galvu. — Šajos gadu miljardos
Krons laiku pa laikam sakustējies. Viņš ielaužas sapņos un izverd ļaunas domas. Viņš uzrauj no miega šausmoņus, kas dus zemes dzīlēs. Bet iedomāties, ka viņš varētu no bedres augšāmcelties, — tas ir pavisam kas cits.
— Tā viņš ir apņēmies, tēvs. Tā viņš pats teica.
Poseidons krietnu brīdi klusēja.
— Valdnieks Zevs diskusiju šajā jautājumā ir slēdzis. Viņš neļaus Kronu pat pieminēt. Tu, bērns, savu uzdevumu esi veicis. Tev vairs nekas nav darāms.
— Bet… — iekodu mēlē. Runāt pretim nebija prāta darbs. Tā es, visticamāk, tikai sadusmotu vienīgo dievu, kas bija manā pusē. — Kā… kā teiksi, tēvs.
Poseidona lūpas savilkās tikko jaušamā smaidā. — Paklausība nav gluži tavā dabā, ko?
— Jā… ser.
— Tas laikam būs no manis. Jūrai nepatīk, ka to valda. — Piecēlies viņš izslējās visā godībā, pacirta augšup trijzari, noņirbēdams saruka cilvēka augumā un nostājās man iepretim. — Tev, bērns, jādodas projām. Bet vispirms gribu, lai zini, ka tava māte ir atgriezusies.
Blenzu viņā gluži apstulbis. — Māte?
— Tu atradīsi viņu mājās. Aīds viņu turp aizgādāja, kad atdevi viņam bruņucepuri. Pat Miroņu valdnieks prot nomaksāt savus parādus.
Sirds man krūtīs sitās kā traka. Nespēju noticēt savām ausīm. — Vai tu… varbūt tu…
Gribēju lūgt, lai Poseidons kopā ar mani dodas viņu apraudzīt, bet tad atskārtu, ka tas būtu smieklīgi. Iztēlojos, ka iesēdinu Jūras dievu taksometrā un aizvizinu uz Istsaidas ziemeļgalu. Būtu viņš gribējis mammu redzēt, visos šajos gados kaut reizi būtu apraudzījis. Un vēl jau bija arī smerdelis Gabe.
Poseidona acīs iegūla vieglas skumjas. — Persij, kad tu atgriezīsies mājās, priekšā būs nopietna izšķiršanās. Savā istabā tu uziesi paku.
— Paku?
— Kad ieraudzīsi, sapratīsi. Savu ceļu, Persij, tu vari izvēlēties tikai pats. Tev jāizšķiras.
Pamāju, lai gan man nebija ne jausmas, par ko viņš runā.
— Tava māte ir īsta ķēniņiene, — Poseidons ilgpilni novilka. — Otru tādu sievieti mirstīgo vidū neesmu saticis ne tūkstoš gados. Tomēr… man žēl, ka esi piedzimis, bērns. Esmu nolēmis tevi hēroja liktenim, un hērojam liktenis nemēdz būt laimīgs. Vienmēr traģisks, nekā citādi.
Valdījos un riju rūgtumu. Paša tētis man stāsta, ka nožēlojot, ka esmu dzimis. — Par to man nekas, tēvs.
— Acumirklī varbūt arī ne, — viņš sacīja. — Bet no manas puses tā bija nepiedodama kļūda.
— Tad nu došos, — es lempīgi paklanījos. — Vairs… vairs tevi netraucēšu.
Paspēru piecus soļus, un tad viņš uzsauca: — Persij!
Pagriezos atpakaļ.
Tagad viņam acis dega jau citāda gaisma — tur liesmoja lepnums. — Tu, Persij, esi krietni pastrādājis. Nepārproti mani! Lai ko darīsi, neaizmirsti, ka esi mans. Tu esi īstens Jūras dieva dēls.
Kad mēroju atpakaļceļu cauri dievu pilsētai, sarunas visapkārt noklusa. Mūzas stājās muzicēt. Ļaudis, satīri un najādas visi kā viens man pievērsa skatu, starodami cieņā un pateicībā, un, kad gāju garām, noslīga ceļos, it kā es būtu nez kāds varonis.
Pēc piecpadsmit minūtēm, joprojām nespēdams atgūties no transa, jau bridu pa Manhetenas ielām.
Noķēru taksometru, aizbraucu līdz mammas dzīvoklim, piezvanīju pie durvīm, un tur jau viņa bija — mana skaistā, pēc piparmētrām un lakricas smaržojošā mamma, kam, ieraugot mani, rūpes un raizes no vaiga pagaisa kā nebijušas.
— Persij! Ak, debess, cik labi! Ai, manu bērniņ!
Viņa saspieda mani tik cieši, ka sāka trūkt elpas. Stāvējām gaitenī — mamma tikai lēja asaras un bužināja man matus.
Atzīšos, arī man acis metās valgas. Viņu ieraudzījis, sajutos tik atvieglots, ka trīcēju pie visām miesām.
Mamma stāstīja, ka šorīt vienkārši uzradusies dzīvoklī, Gabi pārbiedējot līdz baltajām pelītēm. Pēdējais prātā bija palicis Mīnotaurs, vairs nekas, un viņa nespējusi noticēt savām ausīm, kad Gabe pavēstījis — es esot meklēšanā izsludināts noziedznieks, kas klīst apkārt, spridzinot valsts nozīmes pieminekļus. Augu dienu vai jukusi prātā, jo nebija dzirdējusi ziņas. Gabi viņai licis iet uz darbu, jo esot zudusi vesela mēnešalga, ko vajagot atstrādāt.
Norijis dusmas, izstāstīju, kā klājies man. Centos visu iztēlot ne gluži tik briesmīgu kā īstenībā, bet tas nenācās viegli. Gandrīz biju ticis līdz divkaujai ar Arēju, kad no dzīvojamās istabas atskanēja Gabes balss: — Eu, Sallij! Kas ir, kas nav ar to viltoto zaķi?
Viņa aizmiedza acis. — Viņš nemaz nepriecāsies tevi redzēt, Persij. Šodien uz veikalu vienā laidā zvanījuši no Losandželosas… kaut kādā bezmaksas elektroierīču sakarā.
— Ā! Par to…
Mamma izmocīja smaidu. — Vienkārši neaizdod viņam vēl lielākas dusmas, sarunāts? Ejam.
Pa to mēnesi, kopš biju projām, dzīvoklis bija pārvērties par Gabes valstību. Paklājs zem drazu kārtas nebija saredzams — pa tām vajadzēja brist līdz potītēm. Dīvāns bija polsterēts ar tukšām alus skārdenēm. Uz lampu abažūriem karājās savalkātas zeķes un apakšveļas gabali.
Gabe un viņa trīs lempīgie drauģeļi pie galda spēlēja pokeru.
Mani ieraudzījušam, Gabem no mutes izvēlās cigārs un seja piesarka vēl sarkanāka par lavu. — Tev, kverpli, nu gan ir iekšas — te rādīt savu degunu! Man likās, ka policija…
— Galu galā izrādās, ka viņš nemaz nebēguļo, — iejaucās mana mamma. — Vai nav brīnišķīgi, Gabe?
Gabe blenza te uz mani, te uz mammu. Neizskatījās, ka viņš manu pārrašanos uzlūkotu kā sazin ko brīnišķīgu.