— Nepietiek ar to, ka man lika atmaksāt atpakaļ tavu dzīvības apdrošināšanas prēmiju, Sallij? — viņš nogremzās. — Pado' šu' telefonu! Saukšu kruķus.
— Gabe, nē!
Viņš izbrīnīti iepleta acis. — Vai tu tikko teici "nē"? Tu iedomājies, ka es taisos ar to kverpli sadzīvot? Es joprojām varu viņu iesūdzēt par manu sapostīto Camaro.
— Bet…
Viņš pacirta gaisā roku, un māte sarāvās.
Tikai tagad es kaut ko atskārtu. Gabe bija mammu sitis. Man nebija ne jausmas — kad un cik stipri. Bet bija skaidrs, ka tā ir noticis. Varbūt tā gājis jau gadiem, kad vien biju projām.
Krūtīs uzmilza dusmu kamols. Spēros Gabem klāt, instinktīvi izraudams no kabatas pildspalvu.
Viņš tikai smējās. — Kas ir, kverpli? Domā mani aprakstīt? Piedursi man kaut pirkstu, tupēsi aiz restēm līdz mūža galam. Skaidrs?
— Nūū, Gabe, — iejaucās viņa draugs Edijs. — Viņš taču ir tīrais bērns.
Uzmetis lūpu, Gabe viņu izmēdīja smalkā balstiņā: — Tīrais bērns.
Tie abi pārējie ieķiķinājās kā tādi plānprātiņi.
— Es, kverpli, pret tevi būšu labs. — Gabe atieza tabakas plankumiem izraibinātos zobus. — Došu tev piecas minūtes. Savāc pekeles un pazūdi. Ja ne, saukšu policiju.
— Gabe! — lūdzoši iesaucās mamma.
— Viņš aizmuka, — Gabe viņai lika pie sirds. — Lai turpat ari paliek.
Rokas niezēja, kā gribējās izraut Pretstraumi, bet tas jau cilvēkam tāpat neko nespēja nodarīt. Un Gabe definīcijas visplašākajā nozīmē tomēr bija cilvēks.
Mamma saņēma mani aiz rokas. — Lūdzu, Persij. Nāc! Iesim uz tavu istabu.
Ļāvos, lai viņa mani aizvelk projām. Rokas joprojām drebēja aizturētās dusmās.
Mana istaba bija aizkrauta ar Gabes krāmiem. Tur grēdojās lietoti akumulatori, mētājās arī pussatrūdējusi buķete ar klāt piesietu kartīti. Līdzjūtības apliecinājumi no kādas, kas bija redzēta Gabes TV sarunā ar Barbaru Voltersu.
— Gabe nav savā ādā, mīļais, — mamma man teica. — Vēlāk es ar viņu aprunāšos. Gan viss nokārtosies.
— Nekas nenokārtosies, mammu. Kamēr Gabe būs tepat.
Viņa nervozi žņaudzīja rokas. — Es varu… Līdz vasaras beigām tu vari nākt man līdzi uz darbu. Rudenī, kas zina, atradīsies vēl kāda internātskola…
— Mammu!
Viņa nodūra acis. — Es cenšos, Persij. Vienkārši… man vajag mazliet laika.
Uz gultas uzradās paka. Vismaz biju gatavs zvērēt, ka pirms mirkļa tur tādas vēl nebija.
Tā bija apbružāta kartona kaste — tādā varētu ietilpt basketbola bumba. Adrese uz uzlīmes bija rakstīta ar manis paša roku:
Pašā augšā vīrišķīgi skaidrā un drošā rokrakstā ar melnu marķieri bija rakstīta mūsu dzīvokļa adrese un piebilde: "Nosūtīt atpakaļ sūtītājam".
Piepeši sapratu, ko Poseidons man tika licis pie sirds Olimpā.
Paka. Izšķiršanās.
Lai ko darīsi, neaizmirsti, ka esi mans. Tu esi īstens Jūras dieva dēls.
Uzlūkoju māti. — Mammu, vai gribi, lai Gabe pazūd?
— Persij, tas nav tik vienkārši. Es…
— Mammu, vienkārši pasaki. Tas kroplis tevi sit. Gribi vai negribi, lai viņš pazūd?
Saminstinājusies viņa tikko jaušami pamāja. — Jā, Persij. Gribu. Un mēģinu sadūšoties, lai viņam to pateiktu. Bet tev tas nav jādara manā vietā. Tu nevari atrisināt manas problēmas.
Paskatījos uz kasti.
Es varēju atrisināt viņas problēmu. Gribējās kasti uzšķērst, nokraut uz pokera galda un izraut laukā to, kas tur iekšā. Es varēju iekārtot pats savu skulptūru dārzu — tieši dzīvojamā istabā.
Tieši tā rīkotos kāds mītisks sengrieķu hērojs, es nodomāju. Tieši to Gabe būtu pelnījis.
Bet mītos hērojus mūžam piemeklējis traģisks gals. Poseidons man tā teica.
Atmiņā atausa Pazeme. Iedomājos Gabes garu mūžīgi klimstam pa Asfodeļu pļavām vai ciešam kādas baisas mocības Soda laukos aiz dzeloņstiepļu žogiem — kā viņš spēlē nebeidzamu pokera maču vai, līdz viduklim iegremdēts verdošā eļļā, klausās opermūziku. Vai man bija tiesības kādu turp sūtīt? Pat ja tas būtu Gabe?
Vēl pirms mēneša es nebūtu ne mirkli vilcinājies. Tagad…
— Es varu gan, — bildu mammai. — Kolīdz viņš ieskatīsies šajā kastē, tev būs miers uz visiem laikiem.
Viņa uzmeta aci kastei un, manuprāt, uzreiz visu saprata. — Nē, Persij, — viņa noteica un atkāpās. — Tā nevar.
— Poseidons tevi nodēvēja par ķēniņieni, — es izmetu. — Teica, ka otru tādu sievieti neesot sastapis ne tūkstoš gados.
Viņai vaigos iesitās sārtums. — Persij…
— Tu esi pelnījusi ko labāku, mammu. Tev jāiet mācīties koledžā, jātiek pie grāda. Tu vari rakstīt romānu, varbūt iepazīties ar kādu krietnu puisi, dzīvot skaistā mājā. Tagad tev vairs nevajag turēties pie Gabes tikai tāpēc, lai mani pasargātu. Tikai saki, un es tikšu no viņa vaļā.
Mamma notrausa asaru no vaiga. — Tu tik ļoti līdzinies savam tēvam, — viņa teica. — Vienreiz viņš piedāvājās man par prieku savaldīt paisumu. Citreiz — uzcelt man pili jūras dibenā. Viņš iedomājās, ka spēs ar vienu rokas vēzienu atrisināt visas manas problēmas.
— Un kas par to?
Viņas daudzkrāsainās acis meklējoši urbās manējās. — Manuprāt, tu pats zini, Persij. Man likās, ka tu pietiekami līdzinies man, lai to saprastu. Lai manai dzīvei būtu kāda jēga, tā jādzīvo man pašai. Es nevaru pieļaut, lai par mani… vai manu dēlu… gādā kāds dievs. Man… man pašai sevī jāatrod spēks. Tas ceļš, ko tu nomēroji, man par to lieku reizi atgādināja.
Ieklausījāmies pokera čipsu graboņā un lamās, televizorā bija ieslēgts trokšņainais sporta kanāls.
— Es atstāšu to kasti te, — sacīju. — ja viņš sāk draudēt…
Lai gan bāla no vaiga, mamma tomēr pamāja. — Kurp tu dosies, Persij?
— Uz Pusdievu kalnu.
— Uz vasaru… vai pavisam?
— Laikam — atkarībā no apstākļiem.
Saskatījāmies, un es jutu, ka esam vienojušies. Tad
jau redzēs, kas un kā būs vasaras beigās.
Viņa noskūpstīja mani uz pieres. — Tu būsi hērojs, Persij. Tu būsi visu laiku dižākais hērojs.
Pēdējo reizi noskatīju savu istabu. Man bija sajūta, ka to es vairs neredzēšu. Tad mēs abi ar mammu gājām uz durvīm.
— Ko tad kverplis tik drīz jau projām? — Gabe nokliedzās pakaļ. — Laime gan, ka tiekam vaļā!
Man pakrūtē iegrauzās šaubas. Kā es varēju palaist garām tik lielisku iespēju viņam atriebties?! Nupat gāju projām, māti tā ari nepaglābis.
— Eu, Sallij! — Gabe ieaurojās. — Kas ir ar to viltoto zaķi, ko?
Mammas acis iedzalkstījās tēraudsalts niknums, un es nospriedu, ka varbūt tomēr viņu atstāju labās rokās. Viņas pašas.
— Zaķis tūlīt būs, mīļais, — viņa atsaucās. — Ar pārsteigumu.
Saskatījāmies, un viņa piemiedza aci.
Pēdējais, ko redzēju, pirms aizcirtās durvis, bija mamma, kas vērtējoši lūkojās uz Gabi, it kā viņa vietā jau redzētu dārza skulptūru.
DIVDESMIT DIVI PAREĢOJUMS PIEPLDĀS
Pirms mums Pusdievu kalnā dzīvs bija atgriezies vienīgi Lūka, tāpēc skaidrs, ka visi ar mums apgājās tā, it kā mēs būtu uzvarējuši kādā TV realitātes šovā. Sekojot nometnes tradīcijām, mēs ar lauru vainagiem galvā piedalījāmies krāšņā, mums par godu sarīkotā mielastā, tad gājiena priekšgalā soļojām uz ugunskura vietu, kur sadedzinājām līķautus, ko mūsu namiņi bija mums sadarinājuši, kamēr bijām projām.