Anabetas līķauts bija tik skaists — no pelēka, pūcēm izšūta zīda: izteicu nožēlu, ka tas paliks nelietots. Viņa mani iedunkāja un lika aizvērties.
Man kā Poseidona dēlam neviena namiņa biedra nebija, tāpēc pagatavot līķautu man bija pieteikušies Arēja bērni. Tas bija vecs palags, gar malām apkrāsots ar smaidošām sejiņām ar krustiņiem acu vietā un lieliem burtiem uzķēpātu vārdu "Mirla".
Tādu sadedzināt bija tīrais prieks.
Kamēr apollonieši uzņēma dziesmas un dalīja pastilas, mani apstāja vecie Hermeja namiņa draugi, Anabetas atēnieši un Grovera čomi satīri, kas lielīja gluži jauno meklētāja licenci, ko Grovers bija dabūjis no Šķeltnadžu padomes vecajiem. Padome Grovera sniegumu mūsu pasākumā bija klasificējusi kā "grūti sagremojamu drosmi, par ragu un bārdas tiesu pārāku par visu, kas jebkad redzēts".
Svētku noskaņojums ar līkumu bija gājis tikai Klarisai un citiem Arēja bērniem: man veltītie ļaunprātīgie skatieni pauda, ka es nemūžam neizpelnīšos piedošanu par to, ka esmu iegrūdis kaunā viņu papu.
Kas tad man!
Pat Dionīsa apsveikuma runa man nespēja sagandēt omu: — Jā, jā, sīkais knauķis izsprucis no nāves, tad jau tagad šim vēl vairāk sakāps galvā. Urā, urā. Citstarp, šosestdien airēšanas sacīkstes nenotiks…
Atkal ievācos trešajā namiņā, bet tagad tur vairs nebija tik vientulīgi. Pa dienu vingrinājos kopā ar draugiem. Naktī gulēju vaļā acīm un klausījos jūras šalkās — tēvs bija tur. Ar visu to, ka viņš vēl nezināja, ko par mani domāt, ka nemaz nebija gribējis, lai es nāku pasaulē, viņš tomēr noskatījās. Un tiktāl par maniem darbiem bija lepns.
Ja runājam par manu māti, viņa bija sākusi jaunu dzīvi. Nedēļu pēc tam, kad atgriezos nometnē, pienāca vēstule. Mamma rakstīja, ka Gabe noslēpumainā kārtā pazudis bez vēsts — vispār pazudis no zemes virsas. Par zudībām viņa ziņojusi policijai, bet pašai esot tāda jocīga sajūta, ka Gabe diez vai jebkad atradīšoties.
Un tad — par pavisam ko citu: ar kādas Soho mākslas galerijas starpniecību viņa kādam kolekcionāram pārdevusi savu pirmo betona skulptūru dabiskā izmērā.
Nosaukums — "Pokera spēlmanis". Pircējs esot bijis tik dāsns, ka iznācis pirmajai iemaksai par jaunu dzīvokli un mācību maksai par pirmo semestri Ņujorkas Universitātē. Soho galerija prasot vēl kādus darbus tādā pašā stilā, ko paši jau raksturojuši kā "milzu soli, kas sperts superatbaidošā neoreālisma attīstībā".
Bet neuztraucies, mamma rakstīja. Ar tēlniecību es vairs nenodarbošos. Tās instrumentu kastes, ko tu atstāji, man vairs nav. Tagad ir īstais brīdis pievērsties rakstniecībai.
Vēstules beigās bija P. S.: Persij, tepat pilsētā esmu atradusi labu privātskolu. Iemaksāju naudiņu, lai rezervētu tev vietu, ja nu tu sadomā pieteikties septītajā klasē. Tu varētu dzīvot mājās. Bet, ja gribi palikt Pusdievu kalnā uz visu gadu, es sapratīšu.
Vēstuli kārtīgi salocījis, noliku to uz naktsgaldiņa. Lasīju un pārlasīju to ik nakti pirms miega, cenšoties tikt kādā skaidrībā, ko lai mammai atbild.
Ceturtajā jūlijā visi, kas nometnē, sapulcējās pludmalē uz devītā namiņa rīkotu uguņošanu. Kā jau Hēfaista atvases, rīkotāji pat nedomāja aprobežoties ar pāris sarkanbaltzilām ugunspuķītēm. Jūrā noenkurotu liellaivu viņi bija piekrāvuši ar salūta šāviņiem zenītraķešu izmērā. Anabeta, kas ko līdzīgu jau bija redzējusi, zināja teikt — zalve būšot tik blīva, ka debesīs iznākšot īsta animācija. Finālā esot paredzēti trīsdesmitmetrīgi Spartas kareivji, kas kaušoties, līdz sasprāgšot miljons krāsainās ugunīs.
Mēs ar Anabetu plājām smiltīs piknika segu, kad pienāca Grovers — atvadīties. Saģērbies viņš bija kā parasti — džinsos, kreklā un botās, bet pāris pēdējās nedēļās viņš bija tā kā pieaudzis, izskatījās gandrīz pēc vidusskolnieka. Āžbārdiņa bija sakuplojusi. Viņš bija pieņēmies svarā. Ragi paaugušies vismaz pāris centimetrus garāki, tā ka tagad, kad bija jāizliekas par cilvēku, rastu mici nemaz nedrīkstēja vilkt nost.
— Laižos, — viņš vēstīja. — Atnācu tikai… nu, paši zināt.
Centāmies par viņu priecāties. Beigu beigās, ne jau katru dienu kāds satīrs tika pie atļaujas doties meklēt dižo Pānu. Bet atvadīties — mēle necēlās. Ar visu to, ka Groveru pazinu tikai gadu, viņš tomēr bija mans senākais draugs.
Anabeta viņu cieši apskāva. Piekodināja nevilkt nost viltus kājas.
Es apvaicājos, kur tad viņš domā to meklēšanu sākt.
— Vispār — noslēpums, — viņš samulsis atteica. — Kaut jūs abi varētu nākt man līdzi, bet cilvēki un Pāns…
— Mēs saprotam, — Anabeta atsaucās. — Skārdeņu tev ceļam pietiks?
-Jā.
— Un Pāna flauta ir līdzi?
— Tak jau, Anabet, — viņš izgrūda. — Tu te tagad ņemies kā veca kazu mamma.
Bet pa īstam aizkaitināts neizklausījās.
Paķēris ceļa spieķi, Grovers uzsvieda plecos mugursomu. Viņš izskatījās pēc parasta tūrista, kādu Amerikā pilni ceļi, — galīgi ne pēc tā knauķa, ko man vajadzēja aizstāvēt no Jensija skolas kaušļiem.
— Nu, — viņš novilka, — novēliet man laimīgu ceļu.
Vēlreiz apkampies ar Anabetu, viņš uzsita man uz
pleca un brida atpakaļ uz kāpām.
Virs galvas uzplauka salūts: vispirms Hērakls pievārēja Ņēmējas lauvu, tad Artemīda dzinās pakaļ mežakuilim, pēc tam Džordžs Vašingtons (starp citu — Atēnas dēls) cēlās pāri Delavēras upei.
— Ei, Grover! — es pakliedzu.
Jau mežmalā ticis, viņš atskatījās.
— Lai kurp ved tavs ceļš, lai visur priekšā ir krietnas enčiladas!
Grovers pasmaidīja un tad pazuda kokos.
— Gan jau vēl redzēsimies, — Anabeta noteica.
Centos tam noticēt. Divtūkstoš gados vēl neviens
meklētājs nebija atgriezies… nu, nospriedu par to labāk nedomāt. Grovers būs pirmais. Kā gan citādi!
Aizritēja jūlijs.
Vadīju dienas, gudrojot jaunas stratēģijas, kā izkarot nometnes karogu, un dibinot savienības ar citiem namiņiem, lai karogu pasargātu no Arēja atvasēm. Pirmoreiz tiku kāpjamā sienā līdz pašai augšai, neapšļakstījies ar lavu.
Ik pa laikam, ejot garām Lielajai mājai, pametu skatu uz bēniņu logu un iedomājos par orākulu. Centos sev iestāstīt, ka pareģojums jau piepildījies.
Tev būs doties uz vakariem un stāties pretim dievam, kurš novērsies.
Biju, stājos — lai gan nodevīgais dievs izrādījās nevis Aīds, bet Arējs.
Tev būs atrast to, kas nozagts, un droši to atgādāt atpakaļ.
Darīts. Aizgādāta valdnieka bulta — 1 gab. Tumsas bruņucepure — 1 gab. atkal glumajam Aīdām galvā.
Tev būs tapt nodotam no tā, kurš tevi dēvē par draugu.
Tas mani joprojām grauza. Arējs izlikās par draugu, tad mani nodeva. Laikam jau to pašu vien orākuls būs domājis…
Un tev nebūs galā izglābt to, kas pats svarīgākais.
Man tiešām neizdevās izglābt mammu, bet tikai tāpēc, ka ļāvu viņai izglābties pašai, un es zināju, ka esmu rīkojies pareizi.
Kāpēc tad man joprojām nebija miera?
Vasaras pēdējā diena pienāca par daudz drīz.
Pēdējoreiz visi kopā baudījām maltīti. Sadedzinājām pusdienu tiesu, ziedodami to dieviem. Pie ugunskura namiņu vecākie izdalīja vasaras izlaiduma zīles.
Es tiku pats pie savas ādas kaklarotas un, ieraudzījis savu pirmās vasaras zīli, nopriecājos par sārta liesmām, jo uguns atspīda noslēpa tvīkumu vaigos. Zīle bija piķa melna, un pašā vidū tai vizēja jūraszaļš trijzaris.
— Viedoklis bija vienprātīgs, — vēstīja Lūka. — Šī zīle ir atgādinājums par to, ka nometnē pirmoreiz ieradies Jūras dieva dēls, kas aizdevies uz Pazemes tumšākajiem nostūriem, lai novērstu karu!