Visi klātesošie piecēlās kājās un uzgavilēja. Pat arejieši saprata, ka jāceļas kājās. Atēnieši izstūma priekšā Anabetu, lai aplausi tiek arī viņai.
Pat nezinu teikt, kā tobrīd jutos — priecīgs vai bēdīgs. Beidzot biju atradis ģimeni — cilvēkus, kas par mani turēja rūpi un uzskatīja, ka kaut ko esmu izdarījis pareizi. Un rītrītā gandrīz visi aizbrauks, lai atgrieztos tikai nākamvasar.
No rīta uz naktsgaldiņa atradu oficiālu standarta vēstuli.
Uzreiz bija skaidrs, ka to sagatavojis Dionīss, jo viņš spītīgi turpināja mani saukt nepareizā vārdā:
"Cien./god. Pīter Džonson!
Ja esat nolēmis(-usi) palikt Pusdievu nometnē cauru gadu, līdz pusdienlaikam
dariet to zināmu Lielajā mājā. Ja savu nodomu nedarīsiet zināmu, mēs
uzskatīsim, ka esat atbrīvojis(-usi) savu vietu namiņā vai miris(-usi)
šausmīgā nāvē. Harpijas visu nokopt ieradīsies saulrietā. Viņas būs
pilnvarotas aprīt visus nereģistrētos iemītniekus. Visas personīgās
mantas, kas būs atstātas iepakaļ, tiks sadedzinātas krāterī.
Lai Jums jauka diena!
Misters D. (Dionīss), nometnes direktors, Olimpa padomes loceklis nr.12"
Vēl viena nelaime, kas cēlās no uzmanības deficīta sindroma, bija tāda, ka jebkādi termiņi man bija tukša vieta līdz brīdim, kad viss jau izrādījās gandrīz nokavēts.
Vasara bija cauri, un es joprojām ne mātei, ne nometnei nebiju devis kādu ziņu par to, vai te palikšu, vai nepalikšu. Nupat man to vajadzēja izlemt nieka dažās stundās.
Varēja domāt — kas tur ko domāt? Proti, deviņi hēroja apmācības mēneši pret deviņiem mēnešiem, kas jānotup klasē. Phe!
Bet vajadzēja padomāt arī par mammu. Pirmoreiz man bija iespēja ar viņu kopā dzīvot visu gadu un bez Gabes. Tā bija izdevība dzīvot mājās un brīvajā laikā padauzīties pa pilsētu. Atcerējos, ko sen, sen, kad bijām ceļā, teica Anabeta: briesmoņi dzīvojas īstajā pasaulē, tikai tur vari dabūt zināt, vai vispār kur deri.
Prātā man atausa Zeva meitas Talijas liktenis. Aizdomājos, diez cik daudz briesmoņu man bruks virsū, ja es aizbraukšu no Pusdievu kalna, ja visu mācību gadu dzīvošu vienā un tajā pašā vietā, kur tuvumā palīgos nebūs ne Hīrona, ne draugu, vai mēs ar mammu nākamo vasaru maz sagaidīsim dzīvi? Protams, pieļaujot, ka mani nenobeigs diktāti un domraksti, ne īsāki par piecām rindkopām. Nolēmu nokāpt līdz arēnai un izvicināt zobenu. Varbūt galva noskaidrosies.
Nometne bija gandrīz tukša, gaiss virmoja augusta svelmē. Visi vai nu namiņos kravājās, vai skraidīja apkārt ar grīdas birstēm un lupatām, gatavodamies pēdējai apgaitai. Args Afrodītes atvasēm palīdzēja stiept kalnā čemodānus ar Gucci uzvalkiem un kosmētikas komplektiem — aiz kalna lejā jau gaidīja nometnes buss, lai aizgādātu viņus uz lidostu.
Par aizbraukšanu tagad nedomā — es pats sev piekodināju. Vienkārši vingrinies.
Nogājis līdz zobencīņas arēnai, es konstatēju, ka Lūkam prātā iešāvusies tāda pati doma. Treniņsoma bija nosviesta arēnas malā. Viņš pats vingrinājās pavisam viens, sparīgi uzbrukdams salmu lellēm ar zobenu, kādu redzēju pirmoreiz. Pēc visa spriežot, asmens bija no īsta tērauda, jo lellēm galvas krita cita pēc citas un salmu iekšām zobens izgāja cauri kā smērēts. Oranžais namiņa vecākā krekls mirka sviedros. Seja bija savilkta tik cieta, ka šķita — nupat uz kārts likta viņa dzīvība. Kā apburts noskatījos, kā viņš izrēķinājās ar visām lellēm pēc kārtas — nošķēla tām locekļus un sacirta gabalos, līdz pāri palika vien salmu kaudze un bruņu atlūzas.
Tās jau bija tikai salmu lelles, bet es tik un tā neviļus apbrīnoju Lūkas meistarību. Viņš cīnījās neticami labi. Jau atkal nobrīnījos, ka viņš nebija ticis galā ar savu misiju.
Pēdīgi, mani pamanījis, viņš apstājās, zobenu apturējis pusvēzienā. — Persij!
— Mmm… piedod, — es samulsu. — Es tikai…
— Nekas, nekas. — Lūka nolaida zobenu. — Es vienkārši vēl atnācu pēdējā brīdī izvingrināties.
— Tās lelles nu ir beigušas savus ļaunos darbus.
Viņš paraustīja plecus. — Mēs ik vasaru sadarinām
jaunas.
Tagad, kad zobens vairs nevēcinājās, es ievēroju ko savādu. Asmens bija kalts no diviem metāliem — viena puse no bronzas, otra no tērauda.
Lūka notvēra manu skatienu. — Ā, tas? Jauna mantiņa. Tas ir Mahinators.
— Mahinators?
Saules gaismā pagrozīts, asmens neganti iezibsnījās.
— Viena puse kalta no debesu bronzas. Otra — rūdīts tērauds. Vienlīdz ķer gan mirstīgos, gan nemirstīgos.
Man prātā atausa Hīrona ceļavārdi — ka hērojs mirstīgajam drīkst nodarīt pāri vien tad, ja nav citas izejas.
— Nemaz nezināju, ka tādus vispār taisa.
— Vispār jau ne, — Lūka piekrita. — Šis ir vienīgais.
Veltījis man atturīgu smaidu, viņš ieslidināja zobenu makstī. — Klau, es tieši grasījos iet tevi meklēt. Varbūt vēl pēdējoreiz aizejam līdz mežam — pameklēt kādu pretinieku? Ko teiksi?
Pats nezinu, kāpēc saminstinājos. Būtu derējis priecāties, ka Lūka izturas tik draudzīgi. Kopš pārrados nometnē, viņš šķita nedaudz atsalis. Baidījos, ka varbūt viņam kož kaulā visa tā mana slava.
— Domā, tas būtu prātīgi? — es ieprasījos. — Es gribu teikt…
— Nūū, beidz. — Parakņājies somā, viņš izvilka kokakolas sešpaku. — Dzeramo es uzsaucu.
Vēros uz kolām, brīnīdamies, kur viņš tās vispār rāvis. Nometnes veikalā mirstīgo limonāde nebija nopērkama. Pa kluso ienest nometnē — neiespējami, ja vien biedros negadījās kāds satīrs.
Pusdienu brīnumkausos, protams, varēja uzburt visu, ko viens sirds kāro, bet tā kokakola negaršoja tā kā īstā, tieši no skārdenes.
Cukurs un kofeīns. Mans gribasspēks pajuka pīšļos.
— Nūja, — es teicu. — Kāpēc gan ne?
Aizsoļojuši līdz mežam, kādu laiku klīdām, meklēdami briesmoņus, bet diena bija pārāk karsta. Visi briesmoņi, kam prātiņš mājās, droši vien bija nolīduši uz diendusu savās patīkami vēsajās alās.
Atradām pavēni strauta krastā — tieši tur pārlauzu Klarisas šķēpu, kad pirmoreiz izcīnījām nometnes karogu. Sēdējām uz liela akmens, strēbām kolu un vērojām sauli ņirbināmies lapotnē.
Pēc kāda laika Lūka ierunājās: — Tev patika iet uzdevumā?
— Kad ik pēc trim soļiem tev virsū klūp briesmoņi? Smejies, vai?
Lūka izbrīnā sarāva uz augšu uzacis.
— Nu jā, jā, — atzinos. — Un tev?
Viņa vaigs satumsa.
Biju radis dzirdēt, kā meitenes jūsmo, cik Lūka smukiņš, bet nupat viņš izskatījās izmocīts, nikns un nepavisam ne smukiņš. Gaišie mati saulē šķita sirmi. Rēta sejā — dziļāka nekā citkārt. Varēju iztēloties viņu kā vecu vīru.
— Pusdievu kalnā es cauriem gadiem dzīvoju kopš četrpadsmit gadu vecuma, — viņš man teica. — Kopš Talija… nu, pats zini. Vingrinājos, vingrinājos un vingrinājos. Man nebija lemts būt normālam pusaudzim tur, īstajā pasaulē. Tad mani aiztrenca uzdevumā un, kad atgriezos, bija apmēram tā: "Nu ko, prieki galā. Dzīvo nu laimīgi līdz mūža galam."
Saņurcījis savu skārdeni, viņš ielidināja to strautā, un tas nu man tiešām bija pārsteigums. Pirmais likums, ko mēs apguvām Pusdievu nometnē, aizliedza jebkur piemēslot. To daudzināja gan nimfas, gan najādas.
Mēdza atspēlēties. Vakarā tu lien gultā, un izrādās, ka zem segas pilns ar simtkājiem un zemi.