Atteicu, lai nespiež taču mani nost, liekas mierā un tā, bet paklusām atzīšos, ka man tiešām, tiešām bija prieks ar mammu redzēties.
Gabe no otras istabas pakliedza: — Eu, Sallij! Sasautēsi pupas, ja?
Nošņirkstināju zobus.
Mana mamma ir jaukākā visā pasaulē. Viņa būtu pelnījusi vīru miljonāru, nevis tādu ķēmu kā Gabe.
Mammas labad pūlējos stāstu par pēdējām dienām Jensija skolā piepušķot gaišāku. Teicu, ka to izslēgšanu nemaz tik ļoti nepārdzīvoju. Ka šoreiz tomēr esmu noturējies gandrīz veselu gadu. Ka esmu ticis pie jauniem draugiem. Ka latīņu valodā man veicies tīri labi. Un, taisnību sakot, ar skandalēšanos arī nav bijis tik traki, kā direktors raksta. Ka Jensija specskolā man paticis. Tiešām. Aizvadīto gadu iztēloju tik krāšņu, ka teju pats tam noticēju. Kad iedomājos Groveru un misteru Bruneru, pat kamols sakāpa kaklā. Ij Nensija Bobofita pēkšņi vairs nelikās tik ļauna.
Līdz tai ekskursijai uz muzeju…
— Kas bija? — mamma noprasīja un, lūkojot izdibināt visus noslēpumus, ieskatījās man acīs tik dziļi, ka iekutējās sirdsapziņa. — Tevi kaut kas sabiedēja?
— Nē, mammu.
Meli pašam koda kaulā. Gribējās izstāstīt par misis Dodsu un trim vecajām kundzītēm ar to pavedienu, bet spriedu, ka tas izklausīsies dumji.
Mamma savilka lūpas. Noprata, ka es kaut ko noklusēju, tomēr netincināja.
— Esmu tev pagādājusi pārsteigumu, — viņa sacīja.
— Brauksim uz jūrmalu.
Man iepletās acis. — Uz Montoku?
— Trīs naktis — tajā pašā mājiņā.
— Kad?
Viņa pasmaidīja. — Kolīdz būšu pārģērbusies.
Neticēju savām ausīm. Mēs ar mammu Montokā nebijām ciemojušies veselas divas vasaras, jo Gabe aizbildinājās, ka trūkstot naudas.
Gabe parādījās durvīs un noburkšķēja: — Pupu sautējumu, Sallij! Nedzirdēji, ko teicu?
Gribējās viņu iekaustīt, bet, saskatījies ar mammu, sapratu, ka viņa man piedāvā darījumu: vēl mazu laiciņu pret Gabi izturēties jauki. Līdz brīdim, kad viņa būs gatava laisties uz Montoku. Tad mēs tiksim no šejienes projām.
— Jau eju, mīļais, — viņa vēstīja Gabem. — Mēs te apspriežam to braucienu.
Gabe piemiedza acis. — Braucienu? Tu ko — to tiešām domāji nopietni?
— Zināju no sākta gala, — es nomurmināju. — Viņš mums neļaus braukt.
— Skaidrs, ka ļaus, — mamma rimti atsaucās.
— Tavs patēvs vienkārši raizējas par naudu. Tas arī viss.
Turklāt, — viņa piebilda, — Gabrielam nenāksies aprobežoties ar nožēlojamu pupu sautējumu. Es viņam sataisīšu tādu septiņās kārtās, lai pietiek līdz nākamajai nedēļai. Gvakamole. Skābais krējums. īsts mākslas darbs.
Gabe tā kā atmaiga. — Tātad nauda braucienam… nāks no tās, kas paredzēta tev drēbēm, ja?
— Kā tad, mīļais, — mamma atteica.
— Un nedomājiet ar manu mašīnu braukāt apkārt — tikai turp un atpakaļ.
— Būsim ļoti piesardzīgi.
Gabe paieskāja dubultzodu. — Nu, ja tu pasteigtos sabrūvēt to septiņkārtīgo sautējumu… Un ja sīkais atvainotos, ka izrāva mani no pokera mača…
Vai ja es tev iespertu pa pašu vārīgāko vietu, es nodomāju. Tā, lai tu veselu nedēļu pīksti soprānā.
Bet mammas skatiens brīdināja, lai viņam neaizdodu dusmas.
Ko viņa sasējusies ar tādu mūlāpu? Gribējās kliegt. Kāpēc viņai nospļauties par to, ko domāju es?
— Piedod, — es nomurkšķēju. — Man no sirds žēl, ka izrāvu tevi no tik briesmīgi svarīga pokera mača. Lūdzu, atgriezies pie tā uz karstām pēdām.
Gabes acis piemiedzās šaurās spraudziņās. Niecīgās smadzenītes acīmredzot pūlējās fiksēt sarkasmu manos vārdos.
— Nūjā, lai būtu, — viņš nosprieda un devās atpakaļ — spēlēt.
— Paldies tev, Persij, — mamma teica. — Kad tiksim līdz Montokai, aprunāsimies sīkāk… par to, ko esi man piemirsis pastāstīt, ja?
Uz mirkli viņas skatienā pazibēja tāds kā uztraukums — tās pašas bailes, ko manīju Grovera acis, kad braucām busā, — it kā ari mamma būtu sajutusi uzvēdījam dīvainu saltumu.
Bet tad viņas sejā jau atkal atgriezās smaids, un es nospriedu, ka laikam būšu maldījies. Sabužinājusi manu ērkuli, viņa devās brūvēt Gabem to septiņkārtu miksli.
Pēc stundas bijām gatavi doties ceļā.
Gabe uz brītiņu atrāvās no pokera spēles, lai noskatītos, kā es stiepju mammas somas uz mašīnu, tikmēr nemitēdamies gausties un činkstēt, ka viņam līdz pat nākamajai nedēļai laupīta ēst taisītāja un, kas jo svarīgāk, tas 1978. gada Camaro.
— Lai mašīnai nebūtu ne skrambiņas, gudreli! — Gabe piekodināja, kad krāvu bagāžniekā pēdējo somu. — Ne vissīkākās!
It kā es būtu tas, kas sēdēs pie stūres. Man bija divpadsmit gadu. Bet Gabem kas tāds nebija no svara. Pat ja mašīnu aptaisītu kaija, gan viņš izgudrotu, kā novelt vainu uz mani.
Kamēr noskatījos, kā viņš slāj atpakaļ uz māju, iesvēlos tādās dusmās, ka sastrādāju kaut ko pašam neizprotamu. Novēcināju roku, kā biju busā redzējis darām Groveru, it kā atvairot ļaunos spēkus: dūrē sažņaugta roka pie sirds, un tad vēziens uz Gabes pusi. Kāpņu telpas durvis aizcirtās ar tādu sparu, ka ieblieza viņam pa pēcpusi, — Gabe aizlidoja augšup pa pakāpieniem, kā izšauts no lielgabala. Var jau būt, ka uzpūta vējš vai sazin kas lēcās eņģēm, bet noskaidrot, kas īsti noticis, man nebija ne prātā.
Iekāpu Camaro un teicu mammai, lai bliež pedāli grīdā.
Mūsu noīrētā mājiņa stāvēja dienvidkrastā, nomaļā vietā pašā Longailendas galā. Ar izbalojušiem aizkariem un pa pusei iegrimusi smiltīs, tā izskatījās pēc pasteļkrītiņu kārbiņas. Te gultas mūždien bija pilnas smilšu un skapjos dzīvoja zirnekļi, un ūdens jūrā lielākoties bija par aukstu, lai varētu iet peldēties.
Man tur ļoti patika.
Mēs turp braucām, kopš sevi atceros. Mamma — vēl pirms tam. Skaidri gan nekad netika teikusi, bet es zināju, kāpēc tā jūrmala viņai ir tik īpaša. Tur mamma sapazinās ar manu tēti.
Jo tuvāk Montokai, jo viņa it kā vērtās jaunāka, raižu un darba pilnie gadi no sejas pagaisa bez miņas. Un acis iesvēlās jūraszilas.
Galā tikām saulrietā, atrāvām vaļā visus mājiņas logus un ķērāmies pie ierastajiem uzkopšanas darbiem. Tad aizgājām līdz pludmalei, izbarojām kaijām zilās kukurūzas čipsus un paši mielojāmies ar zilām karamelēm, ziliem sālsūdens īrisiem un vēl citiem bezmaksas paraudžiniem, ko mamma bija paņēmusi līdzi no darba.
Man liekas, to ēdamlietu zilo krāsu es mācētu izskaidrot.
Redz, Gabe reiz mammai bija pateicis, ka tāda ēdamā nemaz nav. Abi saplēsās, un tobrīd šķita, ka nieks vien ir. Bet kopš tā laika mamma pasāka ēst tikai to, kas ir zils. Cepa zilas dzimšanas dienas tortes. Kūla zileņu kokteiļus. Pirka zilās kukurūzas čipsus un no veikala mājās nesa tikai zilas konfektes. Līdztekus tam, ka viņa bija paturējusi savu meitas uzvārdu — Džeksone, nevis pārsaucās par misis Ugliāno, šis fakts kalpoja par pierādījumu tam, ka Gabe mammu nebija nozombējis pavisam. Viņā joprojām trīsēja dumpīga stīga — tāda pati kā manējā.
Kad satumsa, iekūrām uguni. Cepām hotdogus un pastilas. Mamma stāstīja, kā bijis, kad viņa bijusi maza — pirms viņas vecāki aizgāja bojā lidmašīnas katastrofā. Stāstīja par grāmatām, ko kādudien sarakstīs, — kad sapelnīs pietiekami daudz naudas, lai pamestu darbu konfekšu veikalā.
Pēdīgi saņēmu dūšu un pajautāju par to, kas man te, Montokā, vienmēr stāvēja prātā: par tēvu. Mammai acīs sakāpa asaras. Lēsu, ka tūliņ viņa klās vaļā to pašu, ko vienmēr, bet šajā stāstā es biju gatavs klausīties bez gala.