— Lai izput tie lauru vainagi, — Lūka noteica. — Es jau nu netaisos mūžu nodzīvot kā tās trofejas, kas put Lielās mājas bēniņos.
— Izklausās, ka tu posies projām.
Lūka greizi nosmaidīja. — jā, jā, pošos gan, Persij. Atvedu tevi šurp, lai atvadītos.
Viņš uzsita knipi. Sīka uguntiņa zemē man pie kājām izdedzināja caurumu. No tā izlīda kaut kas spoži melns manas plaukstas lielumā. Skorpions.
Ķēru pēc pildspalvas.
— Tavā vietā es tā vis nedarītu, — Lūka nobrīdināja. — Zemes skorpioni spēj aizlēkt četrarpus metrus tālu. Dzelonis iztrieksies cauri drēbēm. Pēc sešdesmit sekundēm būsi beigts.
— Lūka, kas…
Un tad es visu sapratu.
Tev būs lapt nodotam no tā, kurš tevi dēvē par draugu.
— Tu, — es noteicu.
Rāmi piecēlies, viņš notrausa gružus no džinsiem.
Skorpions par viņu nelikās zinis. Ar melnajām ačtelēm viņš urbās manī un, kustinādams spīles, uzrāpās man uz kājas.
— Tur, laukā, es daudz ko pieredzēju, Persij, — Lūka sacīja. — Vai pats nemanīji — tumsa savelkas, briesmoņi pieņemas spēkā? Vai tad neapjēdzi, ka viss velti? Visa tā hēroju būšana — būt dieviem par pakalpiņiem? Dieviem vajadzēja krist jau pirms tūkstošiem gadu, bet viņi noturējušies pie varas, pateicoties mums — pusdieviem.
Man uzmācās sajūta, ka esmu iekūlies murgā.
— Lūka… tu runā par mūsu vecākiem, — es ieteicos.
Viņš iesmējās. — Un tāpēc man viņus pieklājas
mīlēt? Viņu izlolotā "Rietumu civilizācija" ir sērga, Persij. Tā pasauli beidz nost. Vienīgā izeja — nodedzināt visu līdz pamatiem un sākt no jauna, ar īstu mantu.
— Tu esi tikpat traks kā Arējs.
Lūkam iegailējās acis. — Arējs ir muļķis. Tā arī neapjēdza, kas tas par saimnieku, kuram viņš kalpo. Būtu man vairāk laika, es tevi apskaidrotu, Persij. Bet bīstos, ka tu tik ilgi nenodzīvosi.
Skorpions jau rāpās augšup pa bikšu staru.
Noteikti vajadzēja būt kādai izejai. Ja vien būtu laiks apdomāties.
— Krons, — es teicu. — Lūk, kam tu kalpo.
Uzvēdīja dzestrums.
— Labāk uzmanies, piesaukdams vārdus, — Lūka brīdināja.
— Krons tev lika nozagt valdnieka šautru un bruņucepuri. Viņš tevi uzrunāja sapņos.
Lūkas acis piemiedzās. — Viņš runāja arī ar tevi, Persij. Būtu derējis ieklausīties.
— Viņš tev skalo smadzenes, Lūka.
— Tu maldies. Viņš man parādīja, kā tiek izšķiestas manas spējas. Vai zini, Persij, kāds bija mans uzdevums pirms diviem gadiem? Mans tēvs Hermejs sagribēja, lai es nozogu un uz Olimpu aizgādāju Hesperīdu dārzā plūktu zelta ābolu. Pēc visa, ko biju mācījies, neko labāku viņš nespēja izgudrot.
— Darbs nav no vieglajiem, — es aizrādīju. — Hērakla varoņdarbs.
— Tieši tā, — Lūka atteica. — Vai tad slavu var iemantot, atkārtojot svešus varoņdarbus? Dievi jēdz tikai vienu — nemitīgi no jauna izdzīvot paši savu pagātni. Man uz to prāts gan nenesās. Pūķis dārzā man pagādāja šo te, — viņš nikni norādīja uz rētu, — un, kad pārrados, visi mani tikai žēloja. Tolaik biju gatavs nograut Olimpu pa akmenim vien, bet nolēmu pagaidīt izdevīgāku brīdi. Man sapņos sāka rādīties Krons. Viņš mani pierunāja nozagt kaut ko jēdzīgāku — ko tādu, ko piesavināties nevienam hērojam līdz šim nav bijis dūšas. Kad ziemas saulgriežos aizbraucām tajā ekskursijā, es nogaidīju, līdz pārējie iemieg, ielavījos troņa zālē un izzagu Zeva valdnieka šautru no viņa troņa. Aīda tumsas bruņucepuri — arī tāpat. Tu nespēj pat iedomāties, cik tas bija viegli. Olimpieši ir tik iedomīgi — šiem jau pat sapņos nav rādījies, ka varētu uzrasties kāds, kam pietiek dūšas viņus apzagt. Apsardzes nekādas. Jau biju Ņūdžersijā, kad nogranda pirmais pērkons, kas liecināja, ka zudības atklājušās.
Skorpions tagad tupēja man uz ceļgala, blenzdams pretim spožām acīm. Centos runāt rāmi. — Un kāpēc tad tu neaizgādāji tās mantas Kronām?
Lūkas smaidā savilktās lūpas noraustījās. — Es… es iesvēlos par daudz lielā augstprātībā. Zevs nozagtās šautras meklējumos aizsūtīja savus dēlus un meitas — Artemīdu, Apollonu, manu tēvu Hermeju. Bet tas bija Arējs, kas mani notvēra. Es būtu varējis viņu pievārēt, taču nebiju gana modrs. Viņš mani atbruņoja, atņēma varas simbolus, draudēja tos aizgādāt atpakaļ uz Olimpu un sadedzināt mani dzīvu. Tad pie manis atnāca Krona balss un pateica priekšā, ko lai saku. Iebaroju Arējam ideju par lielisku karu, kas varētu izcelties starp dieviem. Teicu, lai viņš vienkārši tās mantas kādu brīdi paglabā un noskatās, kā pārējie plēšas. Arējam acīs iedegās nelabs spīdums. Zināju, ka āķis ir ierīts. Viņš palaida mani vaļā, un es atgriezos Olimpā, iekams kāds vispār bija pamanījis manu prombūtni. — Lūka izvilka savu jauno zobenu un pārvilka īkšķi pār asmens sānu, it kā tā skaistuma apburts. — Pēc tam titānu ķēniņš… v-viņš sodīja mani ar murgiem. Zvērēju viņu vairs nepievilt. Jau Pusdievu nometnē sapnī viņš man pavēstīja, ka ieradīsies otrs hērojs, ko varētu piedabūt ar šautru un bruņucepuri nomērot ceļa atlikušo daļu — no Arēja līdz Tartaram.
— Tu tonakt mežā izsauci elles suni.
— Mums vajadzēja panākt, lai Hīrons nospriež, ka nometnē tev draud briesmas, un sūta tevi ceļā. Mums vajadzēja nostiprināt viņā pārliecību, ka Aīds jau ir tev uz pēdām. Un nostrādāja!
— Lidkedas bija nolādētas, — teicu. — Tām mani ar visu mugursomu pienācās ievilkt Tartarā.
— Un tā ari būtu noticis, ja vien kedas būtu tev kājās. Bet tu tās atdevi satīram, kas plānā nebija paredzēts. Grovers salaiž dēlī visu, kam ķeras klāt. Viņš pat samulsināja lāstu.
Lūka paskatījās lejup uz skorpionu, kas nu tupēja man uz augšstilba. — Tev bija paredzēta nāve Tartarā, Persij. Bet tas nekas. Atstāšu jūs divatā ar manu mazo draudziņu, un tas visu nokārtos.
— Talija devās nāvē, lai glābtu tavu dzīvību, — es izgrūdu caur sakostiem zobiem. — Un tā tu viņai atlīdzini?
— Taliju nepiemini! — viņš iekliedzās. — Dievi pieļāva, ka viņa mirst! Ari par to viņi samaksās.
— Tevi izmanto par ieroci, Lūka. Jūs abus ar Arēju. Neklausies Kronā.
— Mani izmanto? — Lūkas balsī iezagās griezīgas notis. — Labāk paskaties pats uz sevi. Ko tavs papucis jelkad darījis tavā labā? Krons augšāmcelsies. Tu esi tikai sīks traucēklis. Viņš notrieks olimpiešus Tartarā un cilvēkus sadzīs atpakaļ alās. Visus, izņemot pašus stiprākos — tos, kas viņam kalpo.
— Aizvāc to kustoni, — es teicu. — Ja reiz esi tik stiprs, cīnies ar mani pats.
Lūka pasmaidīja. — Gudrs gājiens, Persij. Bet es neesmu Arējs. Neuzķeršos. Mani gaida mans saimnieks, un viņam padomā ir lērums darbu, kas man veicami.
— Lūka…
— Visu gaišu, Persij. Tuvojas jauns zelta laikmets. Tev tur vieta neatradīsies.
Novēzējis zobenu slaidā puslokā, viņš pagaisa melnā ņirbā.
Skorpions bija gatavs dzelt.
Atsitu to ar roku un izrāvu zobenu. Kustonis lēca man virsū, bet es to paspēju pārcirst uz pusēm.
Jau grasījos pats sevi sveikt, kad uz plaukstas pamanīju lielu, sarkanu, sulojošu švīku, no kuras kūpēja dzelteni garaiņi. Skorpions tomēr bija paguvis iedzelt.
Ausīs man sāka dunēt. Acis aizmiglojās. Ūdens — man iešāvās prātā. Tas mani jau bija dziedējis.
Nosteberēju līdz strautam un iemērcu plaukstu ūdenī, bet labāk nekļuva. Inde bija par daudz stipra. Gar acīm metās tumšs. Vairs īsti neturējos kājās.