Sešdesmit sekundes, Lūka teica.
Vajadzēja tikt atpakaļ līdz nometnei. Ja saļimšu tepat, manas miesas aprīs kāds briesmonis. Neviens un nekad neuzzinās, kas noticis.
Kājas bija kā ar svinu pielietas. Piere kaisa. Klupšus krišus klumburēju uz nometni. No kokiem atšķīrās nimfas.
— Palīdziet, — es nogārdzu. — Lūdzu…
Divas paķēra mani aiz rokām un vilka uz priekšu. Atceros, ka tiku līdz norai, kāds vecākais kliedza pēc palīdzības, kentaurs pūta gliemežvāka taurē.
Tad viss ieslīga tumsā.
Pamodos ar salmiņu mutē — caur to sūcu kaut ko, kas garšoja pēc šķidriem šokolādes cepumiem. Nektārs.
Pavēru plakstus.
Pussēdus gulēju Lielās mājas slimnieku istabā, labā roka bija nosaitēta resna kā vāle. Kaktā sardzē stāvēja Args. Blakus sēdēja Anabeta, turēdama manu nektāra glāzi un ar dvieli susinādama man pieri.
— Atkal viss no sākuma, — teicu.
— Tu, stulbais, — Anabeta atsaucās, kamdēļ uzreiz nopratu, ka viņa ir pārlaimīga, redzot mani nākam pie samaņas. — Kad tevi atradām, tu jau biji galīgi zaļš un gandrīz jau pelēks. Bez Hīrona daktermākslas…
— Nu, nu, — atskanēja Hīrona balss. — Zināmi nopelni pierakstāmi arī Persija stiprajam organismam.
Kentaurs sēdēja pie gultas kājgaļa savā cilvēka paskatā, tāpēc jau viņu netiku uzreiz pamanījis. Ķermeņa apakšdaļa bija ieburta ratiņkrēslā, augšdaļa — ieģērbta kreklā ar kaklasaiti un mētelī. Hīrons smaidīja, bet no vaiga bija izmocīts un bāls — tāds pats kā senāk, kad augu nakti bija nosēdējis, labodams latīņu valodas mājasdarbus.
— Kā jūties? — viņš noprasīja.
— It kā visas iekšas būtu sasaldētas un pēc tam izceptas mikroviļņu krāsnī.
— Labs salīdzinājums, ņemot vērā, ka runa ir par zemes skorpiona indi. Un tagad, ja vien spēj, izstāsti, kas tieši notika.
Ik pa laiciņam iestrēbdams malciņu nektāra, izstāstīju visu pēc kārtas.
Istabā iestājās ilgs klusums.
— Es nespēju noticēt, ka Lūka… — Anabetas balss apsīka. Tad viņas sejā iezagās dusmas un žēlums. — Jā. Jā. Es spēju gan. Lai pār viņu krīt dievu lāsts… No tā ceļojuma viņš atgriezās pilnīgi pārvērties.
— Tas jādara zināms Olimpā, — Hīrons nomurmināja. — Došos turp tūliņ pat.
— Lūka ir uz brīvām kājām, — es atgādināju.
— Man jādzenas viņam pakaļ.
Hīrons pakratīja galvu. — Nē, Persij. Dievi…
— Kronu negribēs pat pieminēt, — es atcirtu.
— Zevs pasludināja šo tematu par slēgtu!
— Persij, es zinu, ka ir grūti. Bet nedrīkst pa kaklu, pa galvu dzīties pēc atmaksas. Tu neesi tam gatavs.
Man tāda runāšana nepatika, lai gan pa daļai sapratu, ka Hīronam ir taisnība. Pietika uzmest skatu rokai, un bija skaidrs, ka vicināt zobenu es tik drīz vis nevarēšu. — Hīron… tas, ko jums pareģoja orākuls… tas bija par Kronu, vai ne? Vai tur bija par mani? Un par Anabetu?
Hīrons nervozi ieblenza griestos. — Persij, man neklājas…
— Jums vēlēts ar mani to neapspriest, ja?
Kentaura skats bija līdzjūtīgs, bet skumjš. — Tu,
bērns, būsi dižens hērojs. Es darīšu, ko spēšu, lai tevi apmācītu. Taču, ja pareizi spriežu par to, kas tevi sagaida…
Virs galvas nogranda pērkons, sadrebinot logu rūtis.
— Labi jau, labi! — Hīrons izsaucās. — Lai būtu!
Viņš izgrūda piktu nopūtu. — Dieviem, Persij, ir
pašiem savi apsvērumi. Nav labi pārāk daudz zināt par to, kas tev stāv priekšā.
— Nevar taču vienkārši tupēt klēpī saliktām rokām, — es aizrādīju.
— Mēs nesēdēsim, — Hīrons nosolījās. — Bet tev gan jāuzmanās. Krons grib, lai tu ārdies. Viņš grib sapostīt tavu dzīvi, apmiglot tavu prātu ar bailēm un dusmām. Nevajag viņam izpatikt. Pacietīgi vingrinies. Gan tavs laiks pienāks.
— Ja es tik ilgi nodzīvošu.
Hīrons uzlika plaukstu man uz potītes. — Tev vajadzēs paļauties uz mani, Persij. Dzīvosi. Bet vispirms izlem, kādu ceļu iesi turpmākajā gadā. Es tev nevarēšu pateikt priekšā pareizo atbildi… — Man gan radās iespaids, ka viņam pašam šajā jautājumā ir visai strikts viedoklis un kentaurs visiem spēkiem valdās, lai nenāktu talkā ar padomu. — Bet tev jāizšķiras — uz cauru gadu palikt Pusdievu nometnē vai atgriezties mirstīgo pasaulē, mācīties septītajā klasē un šurp braukt vasarā. Apdomā. Kad pārradīšos no Olimpa, tu man pateiksi.
Gribēju iebilst, gribēju vēl visu ko jautāt. Bet Hīrona sejā bija lasāms, ka saruna beigusies, — viņš bija izpaudis visu, ko varēja.
— Atgriezīšos, cik drīz vien iespējams, — Hīrons solīja. — Args tevi te pieskatīs.
Viņš paraudzījās uz Anabetu. — Ā, un tu, mīļā… kolīdz esi gatava… viņi jau ir klāt.
— Kas ir klāt? — es gribēju zināt.
Neviens man neatbildēja.
Hīrons izstūmās no istabas. Dzirdēju krēsla riteņus pa diviem reizē prātīgi būkšķināmies lejup pa lieveņa pakāpieniem.
Anabeta pētīja ledus gabaliņus manā glāzē.
— Kas vainas? — es apvaicājos.
— Nekas. — Viņa nolika glāzi uz galda. — Es… vienkārši liku aiz auss kaut ko, ko tu man teici. Tev… mmm… vēl kaut kas vajadzīgs?
— ļā. Palīdzi man piecelties. Gribu iet laukā.
— Persij, tas nu gan nav prātīgi.
Izslidināju kājas no gultas. Anabeta mani uzķēra, iekams sabruku uz grīdas. Uzbrāzās šķebīgs nelabuma vilnis.
Anabeta iesaucās: — Vai es neteicu?
— Man nekas nekaiš, — es nepiekāpos. Negribēju gulēt gultā kā tāds invalīds, kamēr Lūka kaut kur gudro, kā iznīcināt Rietumu pasauli.
Izdevās paspert soli. Tad vēl vienu, jo Anabeta man kalpoja par balstu. Args nāca līdzi, bet turējās pa gabalu.
Kad tiku līdz lievenim, seju man klāja sviedru lāses. Vēderā viss bija sažņaudzies ciešos mezglos. Tomēr kaut kā nomēroju visu ceļu līdz margām.
Laukā krēsloja. Nometne bija kā izmirusi. Namiņi tumši, volejbola laukums tukšs. Ezera virsmu nevagoja neviena laiva. Aiz kokiem un zemeņu laukiem pēdējos saules staros vizēja Longailendas šaurums.
— Ko tu iesāksi? — Anabeta pajautāja.
— Nezinu.
Pastāstīju, ka Hīrons, manuprāt, grib, lai palieku te cauru gadu, jo tad man varēs vairāk iemācīt, bet es nezināju teikt, vai pats ko tādu gribu. Atzinos, ka man nepatiktu atstāt viņu vienu — tas ir, divatā ar Klarisu…
Anabeta saknieba lūpas un tad klusu teica: — Es braukšu mājās, Persij.
Iepletu acis. — Tas ir kā — pie tēta?
Viņa norādīja uz Pusdievu kalna kori. Līdzās Talijas priedei, turpat pie nometnes burvju robežas, bija nojaušamas kādas ģimenes aprises: divi mazi bērni, sieviete un gara auguma vīrs gaišiem matiem. Visi it kā kaut ko gaidīja. Vīrietim rokās bija mugursoma — ļot līdzīga tai, ko Anabeta pievāca Denveras akvaparkā.
— Kad pārradāmies, es viņam aizrakstīju, — Anabeta sacīja. — Kā tu teici. Rakstīju, ka… ka atvainojos. Ka es labprāt līdz nākamvasarai dzīvotu mājās, ja viņš to joprojām gribētu. Un viņš atbildēja uz karstām pēdām. Nospriedām… pamēģināsim vēl vienu reizi.
— Tur vajadzēja dūšu.
Viņa saknieba lūpas. — Un tu taču skolā nepasāksi neko stulbu, ko? Vismaz… vismaz iepriekš nepadevis man ziņu caur īrisu?
Izmocīju smaidu. — Neiešu pats meklēt nepatikšanas. Līdz šim viss parasti noticis tāpat.
— Kad nākamvasar atgriezīšos, — viņa teica, — sadzīsim pēdas Lūkam. Paprasīsimies, lai mūs sūta ceļā ar tādu uzdevumu, bet, ja neatļaus, aizmuksim un tik un tā visu nodarīsim. Sarunāts?