— Viņš bija mīļš, Persij, — viņa sacīja. — Liela auguma, izskatīgs un spēcīgs. Taču vienlaikus maigs. Zini, tev ir viņa tumšie mati un zaļās acis.
Mamma izķeksēja no turzas zilu karameli. — Kaut viņš tevi tagad redzētu, Persij! Būtu ar ko lepoties.
Aizdomājos, diez kāpēc viņa tā saka. Kādā ziņā es būtu tik lielisks? Biju ar disleksiju sirgstošs, hiperaktīvs puika, kam sekmju lapā knaps četrinieks, sešu gadu laikā sesto reizi izsviests no skolas.
— Cik man bija gadu? — vaicāju. — Tas ir… kad viņš aizbrauca?
Mamma vērās liesmās. — Pie manis viņš bija tikai vienu vasaru, Persij. Tepat, šajā pludmalē. Šajā mājiņā.
— Bet… viņš mani mazu redzēja?
— Nē, mīļais. Zināja, ka gaidu mazuli, bet tevi nesatika. Viņam vajadzēja doties projām pirms tavas piedzimšanas.
To es lūkoju salāgot ar faktu, ka it kā atcerējos… kaut ko sakarā ar tēvu. Siltu starojumu. Smaidu.
Līdz šim biju domājis, ka viņš mani mazu redzējis. Skaidri un gaiši mamma to nebija teikusi, tomēr man bija sajūta, ka tā noteikti bijis. Tagad, kad izrādījās, ka viņš mani nav ne acīs redzējis…
Man bija dusmas uz tēvu. Varbūt dumji, bet es ņēmu ļaunā, ka viņš aizkūlies tajā jūrasbraucienā, tā ari nesadūšojies apprecēt manu mammu. Viņš mūs atstāja, un nu mums te jāmokās ar to smerdeli Gabi.
— Vai tu mani atkal sūtīsi projām? — es mammai vaicāju. — Uz kādu citu internātu?
Viņa izcēla no liesmām pastilu.
— Nezinu, mīļais. — Vārdi nāca smagi. — Manuprāt… manuprāt, kaut kas būs jādara.
— Jo tu negribi, ka es maisos pa kājām? — Kolīdz to izteicu, nožēloju, ka esmu ko tādu laidis pār lūpām.
Mammai acis pieskrēja asaru pilnas. Saņēmusi manu roku, viņa to cieši saspieda. — Nē, Persij, nē taču! Es… es citādi nevaru, mīļais. Tevis paša labad. Man vajag sūtīt tevi projām.
Šie vārdi man atsauca prātā to, ko teica misters Bruners: ka iet projām no Jensijas — tas esot uz labu.
— Jo es neesmu normāls, — teicu.
— Persij, tu runā tā, it kā tas būtu kas slikts. Bet pats neapjēdz, cik tu esi svarīgs. Man likās — Jensija specskola ir gana nomaļa vieta. Man likās, ka tur tu beidzot būsi pasargāts.
— Pasargāts no kā?
Viņa ieskatījās man acīs, un acumirklī uzbrāzās atmiņu vilnis — par visām tām svešādajām, baiļpilnajām reizēm, ko esmu pieredzējis un no kurām dažas biju centies aizmirst.
Kad biju trešajā klasē, rotaļlaukumā man lavījās klāt viens vīrs melnā šinelī. Kad skolotājas piedraudēja saukt policiju, viņš bozdamies aizgāja, bet neviens man nenoticēja, kad teicu, ka zem platmales redzēju vienu vienīgu aci — pierei pašā vidū.
Pirms tam — tiešām ļoti sen: biju pirmsskolā, un sagadījās, ka skolotāja mani uz diendusu nolika gultiņā, kur bija ielīdusi čūska. Mamma kliegšus kliedza, kad, atnākusi man pakaļ, ieraudzīja mani rotaļājamies ar ļenganu, zvīņām klātu virvi: sazin kā ar druknajām mazbērna roķelēm biju pamanījies čūsku nožņaugt beigtu.
Ik skolā bija lēcies kaut kas šausmīgs, kaut kas draudīgs, un man aizvien bija jāpārceļas kur citur.
Zināju, ka vajag izstāstīt mammai par vecajām kundzītēm pie augļu kioska un misis Dodsu mākslas muzejā, par manu jokaino halucināciju — kā es ar zobenu sacērtu gabalos savu matemātikas skolotāju. Bet nevarēju saņemties, lai ko tādu izstāstītu. Man bija savāda priekšnojauta — kolīdz izstāstīšu, mūsu dienām Montokā būs pielikts punkts, un to nu es negribēju.
— Esmu centusies tevi paturēt tik tuvu klāt, cik vien iespējams, — mamma bilda. — Man teica, ka tā nevajag. Bet bija tikai vēl viena iespēja, Persij, — tā vieta, kurp tevi gribēja sūtīt tēvs. Un es vienkārši… man vienkārši kam tādam pietrūka dūšas.
— Tēvs gribēja mani sūtīt uz kādu specskolu?
— Ne jau uz skolu, — viņa klusi atsaucās. — Uz vasaras nometni.
Man sareiba galva. Kāpēc gan tētis — kas neuzkavējās pat tik ilgi, lai redzētu mani piedzimušu, — būtu mammu mēģinājis pierunāt kādas vasaras nometnes sakarā? Un, ja reiz tas bija tik svarīgi, kāpēc viņa par to nav bildusi ne vārda?
— Piedod, Persij, — mamma teica, pamanījusi manu skatienu. — Bet to man nebija spēka stāstīt. Es… es nespēju tevi turp sūtīt. Varbūt es tevi vairs nemūžam neredzētu.
— Nemūžam? Bet… ja tā ir tikai vasaras nometne…
Mamma aizgriezās un vērās liesmās, un sejā bija lasāms — ja prasīšu vēl kaut ko, viņa izplūdis asarās.
Tonakt man rādījās spilgts sapnis.
Jūrā plosījās vētra, un ūdensmalā līdz nāvei kāvās divi brīnumskaisti kustoņi — balts zirgs un zeltains ērglis. Ērglis, šaudamies lejup, cirta nagus zirgam purnā. Zirgs dīžādamies spēra ērglim pa spārniem. Cīņas karstumā zeme rībēja, un no pazemes irgodamās skanēja baisa balss, kūdīdama abus kauties niknāk.
Es skrēju turp — zināju, ka varu novērst to, ka tie abi nokauj viens otru, bet kājas man bija kā sapītas.
Apzinājos, ka nepagūšu. Redzēju ērgli krītam lejup, knābis notēmēts pret zirga ieplestajām acīm, un iekliedzos: nē!
Tad uztrūkos no miega.
Laukā tiešām plosījās vētra — tāda, kas lauž kokus un sagrauj mājas. Pludmalē nebija ne zirgu, ne ērgļu, tikai kā viltus dienas gaisma zibsnīja zibens un pret kāpām kā smagās artilērijas lādiņi triecās metrus sešus augsti viļņi.
Nākamais pērkondārds uzrāva no miega mammu. Ieplestām acīm viņa pietrūkās sēdus un iesaucās: — Viesuļvētra!
Skaidrs neprāts. Tik agri, pašā vasaras sākumā, Longailendā viesuļvētru nav. Taču okeānam kas tāds laikam bija piemirsies. Cauri vēja auriem saklausīju attālus niknuma pilnus baurus — tik mokošus, ka uzmetās zosāda.
Tad kaut kas jau tuvāk — kāds dipinājās pa smiltīm. Izmisusi balss — kāds kliegdams vālēja pa mūsu mājiņas durvīm.
Mamma vienā naktskreklā izlēca no gultas un atšāva aizbīdni.
Uz sliekšņa stāvēja Grovers uz lietusgāzes fona. Bet viņš… tas nebija īsti Grovers.
— Nomeklējos visu nakti, — viņš izdvesa. — Ar kuru galu jūs vispār domājat?
Mamma man uzmeta šausmu pilnu skatienu — ne jau paša Grovera dēļ, bet kāpēc viņš uzradies.
— Persij! — viņa pacēla balsi, lai pārkliegtu lietus šalkas. — Kas tur, skolā, bija? Kāpēc tu man neizstāstīji?
Es blenzu uz Groveru kā sasalis. Nespēju noticēt savām acīm.
— O Zeu kai alloi theoi!" — viņš nosaucās. — Viņš jau man min uz pēdām! Tu ko — viņai neizstāstīji?
Pēkšņais pārsteigums liedza apjēgt, ka Grovers nupat iebrēcies sengrieķu mēlē, bet es visu esmu lieliski sapratis. Šoks bija par daudz stiprs, lai es sāktu brīnīties, kā Grovers šurp atkūlies nakts vidū. Jo Groveram kājās nebija bikšu, un tur, kur pienācās būt kājām… kur pienācās būt kājām…
Mamma mani stingri uzlūkoja un ierunājās vēl nekad nedzirdētā tonī: — Persij! Stāsti laukā uz līdzenas vietasl
Izstomīju kaut ko par vecajām kundzītēm pie augļu kioska un misis Dodsu, un mamma tikai vērās pretim, zibens atblāzmās balta kā palags.
Paķērusi somiņu, viņa pasvieda man lietusmēteli un noteica: — Uz mašīnu! Abi divi. Mudīgi!
Grovers metās uz Camaro, taču nevarētu teikt, ka skriešus. Rikšiem vien un pinkainajai pēcpusei līgojoties, un pēkšņi man pielēca, ko īsti nozīmē tā viņa aizbildināšanās ar vājumu kāju muskuļos. Es sapratu, kā nākas, ka viņš tik ātri skrien, tomēr iedams pieklibo.