Jo tur, kur pienācās būt pēdām, nekādu pēdu vispār nebija. Toties bija šķelti nagi.
4 Ak, Zev, un pārējie dievi! (Sengrieķu vai.)
ČETRI MAMMA MAN mĀca kauties ar bulli
Mēs nakts tumsā traucāmies pa lauku ceļiem. Carnaro pluinīja vējš. Lietus sitās vējstiklā. Nezinu, kā mamma vispār ko varēja saredzēt, bet gāzes pedāli viņa spieda grīdā.
Ikreiz, kad noplaiksnljās zibens, es paskatījos uz Groveru, kas sēdēja man līdzās aizmugures sēdekli, un domāju: kas ir? Vai nu esmu nojūdzies, vai ari viņam kājās kaut kādas pinku bikses. Bet nē, to smaku es atminējos no bērnudārza laikiem, kad braucām ekskursijās uz privātiem zvērudārziem, — lanollns, tāda kā vilna. Saslapis kūts lopiņš.
Prātā bija tikai viens: — Tātad tu ar mammu… jūs esat pazīstami?
Grovers ieskatījās atpakaļskata spogulītī, lai gan aiz muguras nebija nevienas mašīnas. — Ne gluži, — viņš atsaucās. — Nu, aci pret aci tikušies neesam. Bet viņa zināja, ka es tevi pieskatu.
— Pieskati?
— Ka esmu novērotājos. Lai tev nekas nenoiet greizi. Bet par tavu draugu es nebūt neizlikos, — viņš steigšus piebilda. — Es esmu tavs draugs.
— Mmm… un kas tu vispār tāds esi?
— Šobrīd tas galīgi nav no svara.
— Nav no svara? Lejpus jostasvietai mans labākais draugs izrādās kaut kāds ēzelis…
Grovers iebrēcās. Apmēram tā: — Bēē-ē!
To es jau biju dzirdējis, bet vienmēr to iedomājos par nervozu smiekliņu. Tagad sapratu, ka tas ir tāds kā aizkaitinājuma pilns blējiens.
— Āzis! — viņš iebļāvās.
— Ko?
— Apakšpusē esmu āzis!
— Tu nupat teici, ka tas neesot no svara.
— Bēē-bēē! Viens otrs satīrs par tādu apvainojumu tevi sabradātu pīšļos uz līdzenas vietas!
— Ui! Paga! Satīri. Tu domā, tādi kā… mistera Brunera mītos?
— Vai tās vecās augļu pārdevējas bija mīts, Persij? Vai misis Dodsa bija mīts?
— Tātad tu atzīsti, ka tāda misis Dodsa vispār bija?
— Protams!
— Tad kāpēc…
— Jo mazāk zini, jo mazāk briesmoņu piesaisti, — Grovers atteica, it kā tas būtu kas pašsaprotams. — Cilvēku acis mēs aizmiglojam. Cerējām, ka tu Laipnīgo iedomāsies kā halucināciju. Bet tas negāja cauri. Tu sāki apjēgt, kas esi.
— Kas es… pag, ko tu ar to domā?
Svešādie bauri pieņēmās spēkā turpat aizmugurē, nu jau pavisam tuvu. Lai kas mums bija uz pēdām, tas dzinās pakaļ.
— Persij, — mamma ierunājās, — stāstāmā ir tik daudz, ka nepietiks laika. Vajag tevi nogādāt drošībā.
— Kas par lietu? Kas man dzenas pakaļ?
— Nūū, nekas sevišķs, — pikti atsaucās Grovers, acīmredzot joprojām nesagremojis to piezīmi par ēzeli. — Tikai Miroņu valdnieks un pāris viņa pakalpiņu, kas slāpst pēc asinīm.
— Grover!
— Piedošanu, misis Džeksone! Vai varam, lūdzu, braukt ātrāk?
Raudzīju saprast, kas notiek, bet man pietrūka spēka. Zināju, ka tas nav sapnis. Iztēle man nebija no krāšņākajām. Kaut kas tāds man nemūžam nebūtu rādījies ne ļaunākajos murgos.
Mamma cirta pa kreisi. Iebraucām šaurākā celiņā, šāvāmies garām tumšām viensētām, mežainiem pakalniem un pie baltu mietu žogiem piestiprinātiem uzrakstiem: "LASIET PAŠI SAVAS ZEMENES!"
— Kurp mēs braucam? — ieprasījos.
— Uz to vasaras nometni, par ko es tev stāstīju! — mamma noskaldīja. Manis labad viņa centās neizrādīt bailes. — Uz to vietu, kurp tēvs gribēja tevi sūtīt.
— Uz to vietu, kurp tu negribēji, lai braucu.
— Mīļais, lūdzu! — mamma iesaucās. — Jau tā ir grūti. Mēģini saprast. Tev draud briesmas.
— Jo daža laba večiņa pārgriezusi pušu dziju.
— Tās nebija nekādas večiņas, — ierunājās Grovers.
— Tās bija Likteņdieves. Tu maz apzinies, ko nozīmē tas, ka viņas tev parādījās? Tā viņas dara tikai tad, kad tev… kad kādam nāve zobu galā.
— Oho! Tu teici — "tev".
— Nekā, neteicu vis. Es teicu — "kādam".
— Ar to domājot "tev". Tas ir — man.
— Ar "tev" es domāju "jebkuram". Ne jau "tev" kā
tev.
— Puikas! — mamma mūs apsauca.
Viņa strauji sagrieza stūri pa kreisi, un ar acs kaktiņu pamanīju stāvu, ko apbraucām ar līkumu: melns, vējā pluinīdamies, tas palika aiz muguras.
— Kas tad tas tāds bija? — es noprasīju.
— Tūliņ būsim galā, — mamma attrauca, manu jautājumu laizdama gar ausīm. — Vēl kilometri divi. Lūdzu. Lūdzu. Lūdzu.
Man nebija ne jausmas, kas ir tur — galā, bet attapos, ka pats jau stiepjos uz priekšu, pēc iespējas drīzāk gribēdams nonākt, kur nu nonākams.
Laukā bija tikai lietus un tumsa — neapdzīvots lauku apvidus, kā jau Longailendas galā. Prātā uznira misis Dodsa un brīdis, kad viņa pārvērtās par to kustoni ar asiem zobiem un ādainiem spārniem. Kolīdz atcerējos, bailēs notirpa visi locekļi. Viņa tiešām bija necilvēks. Pa īstam gribēja mani nogalināt.
Tad aizdomājos par misteru Bruneru… un to zobenu, ko viņš man pasvieda. Iekams paguvu ko pajautāt Groveram, man mati saslējās stāvus gaisā. Nošķīda apžilbinoša gaisma, kaut kas nodārdēja tā, ka zobi žokļos notrīcēja, un mūsu mašīna uzsprāga.
Atminos, ka sajutos kā bez svara, it kā es būtu reizē sadragāts gabalos, izcepināts un aizskalots projām ar šļūteni.
Ar švūkstu atlipināju pieri no priekšsēdekļa aizmugures un nokunkstēju: — Ui…
— Persij! — mamma iekliedzās.
— Esmu dzīvs…
Lūkoju nokratīt apdullumu. Beigts es nebiju. Mašīna nemaz nebija pa īstam uzsprāgusi. Bijām iebraukuši grāvī. Šofera puses durvis bija iestigušas dubļos. Jumts bija iesprādzis pušu kā olas čaumala, iekšā gāzās lietus.
Zibens. Cita izskaidrojuma nebija. Bijām nosperti nost no ceļa. Man blakus pakaļsēdeklī čurnēja liels, nekustīgs kunkulis. — Grover!
Viņš bija saļimis, no mutes kaktiņa lejup stiepās asins tērcīte. Paraustīju viņa gurnu pinkas ar domu: nē! Ar visu to, ka tu pa pusei esi kūts lopiņš, tu tomēr esi mans labākais draugs, un es negribu, ka tu mirsti!
Tad viņš iekunkstējās: — Ēst… — un tas bija uz labu.
— Persij, — ierunājās mamma, — mums vajadzēs… — Un balss viņai apslāpa.
Atskatījos. Zibens plaiksnās caur dubļiem nošķiesto pakaļlogu ieraudzīju pa ceļa malu šurp slājam kādu stāvu. Man tūliņ uzmetās zosāda. Melnais apveids bija milzonīgs — izskatījās pēc futbolista. Uz galvas viņš turēja uzmestu tādu kā segu. Rumpja augšgals drukns un pinkains. Augšup paslieto roku dēļ izskatījās tā, it kā viņam būtu ragi.
Norīstījos. — Kas tas…
— Persij, — mamma teica nāvīgi nopietni, — kāp laukā no mašīnas.
Viņa grūdās pret durvīm, bet tās bija pamatīgi iestigušas dūksnājā. Paraustīju savējās. Arī tās bija iestrēgušas. Izmisumā paskatījos uz griestu caurumu. Izlīst varētu, taču cauruma malas joprojām čukstēja un kūpēja.
— Lien laukā pa otru pusi! — mamma uzsauca. — Persij, mūc! Redzi to lielo koku?
— Ko?
Atkal nošķīda zibens, un pa kūpošo jumta caurumu es to koku ieraudzīju: tuvīnā pakalna virsotnē slējās milzonīga priede, tik liela kā Baltā nama Ziemsvētku egle.
— Tā ir robežzīme, — mamma teica. — Viņpus pakalnam ielejā ieraudzīsi lauku mājas. Skrien turp, atpakaļ neskatīdamies. Sauc pēc palīdzības. Skrien bez apstājas, līdz tiksi pie pašām durvīm.