Acīs šim radījumam dega drūms ārprāts, tas iekvēlojās un nodzisa pie katra malka. Uz sejas bija palicis visai maz ādas. Iekritusi un novājējusi tā gandrīz vairs neatgādināja cilvēka seju. Diendienā tajā bija kodis sals, likdams sacelties jaunām čūlām uz vēl nesadzijušo kārtas. Šī sausā un cietā virsma bija gluži melna, izrobota ar briesmīgām plaisām, kurās rēgojās asiņains jēlums. Viņa Kažokādas apģērbs bija netīrs un viss vienās skrandās, vienā sānā tas bija apdedzis; acīm redzot, šis cilvēks bija gulējis tieši uz karstām ugunskura oglēm.
Meilmuts Kids parādīja vietu, kur mītajā ādā bija izgrieztas strēmeles — briesmīga bada zīme.
— Kas jūs esat? — Kids lēni jautāja, uzsvērdams katru vārdu.
Svešais nelikās dzirdam.
— No kurienes jūs ieradāties?
— Jeņķu kuģis peld lejup pa upi, — viņš sāka vilkt drebošā balsī.
— Nu lai viņš peld! — Kids iesaucās, sapurinādams svešinieku, lai izdabūtu no tā kādu saprātīgāku vārdu.
Bet cilvēks iekliedzās, acīm redzot, aiz sāpēm un saķēra ar roku sānus. Tad viņš lēnām piecēlās, atbalstīdamies pret galdu.
— Viņa smējās… un acīs viņai bija naids… un viņa nenāca man līdzi.
Viņš apklusa un būtu atkal sabrucis, bet Meilmuts Kids satvēra viņu aiz rokas un uzstāja:
— Kas? Kas nenāca līdzi?
— Viņa, Unga. Viņa iesmējās un iedūra man — vienu reizi, otru reizi. Un tad …
— Nu?
— Un tad…
— Kas tad bija?
— Tad viņš pavisam klusi gulēja sniegā, ilgi. Viņš — tur ir — vēl tagad — sniegā.
Draugi samulsuši saskatījās.
— Kas tad guļ sniegā?
— Viņa, Unga. Viņa raudzījās manī ar naida pilnām acīm un tad …
— Nu! Nu!
— Tad viņa izvilka nazi, tā — un vienreiz, otrreiz. Viņa bija vāja. Es nācu ļoti ilgi. Bet tai vietā ir ļoti daudz zelta, ļoti daudz zelta.
— Kur ir Unga?
Cik Meilmuts Kids noprata, šī Unga gāja bojā varbūt
tikai kadas jūdzes attālumā. Viņš nikni sapurināja svešo aiz pleciem, atkal un atkal atkārtodams:
— Kur ir Unga? Kas viņa tāda ir?
— Viņa — guļ — sniegā.
— Runa taču! — Kids stipri sažņaudza vira roku.
— Es arī — būtu palicis — sniegā, — bet man — jāsamaksā — parāds. Tas bija grūti — man jāsamaksā — parāds — jāsamaksā … — Pārtraucis savu nesakarīgo runu, viņš iebāza roku kabatā un izvilka briežādas maisiņu. — Jāsainaksa — parads. — Piecas mārciņas — zeltā. — Par pārtiku. — Meilmutam Kidam — es … — Nogurusi galva noslīga uz galda, Meilmuts K'ds vairs nespēja to pacelt.
— Tas ir Odisejs, — viņš mierīgi sacīja, uzmezdams uz galda maisiņu ar zelta smiltīm. — Acīm redzot, Ak- selis Gundersons un viņa sieva aizgājuši bojā. Noguldīsim viņu zem segām. Viņš ir indiānis, paliks dzīvs un vēlāk mums šo to pastāstīs.
Pārgriezuši viņa apģērbu, draugi ieraudzīja krūšu labajā pusē divas tikko aizvilkušās ar nazi durtas brūces.
III
— Es izstāstišu jums visu, kā nu protu, un gan jūs sapratīsiet. Sākšu no paša sākuma un pastāstīšu par sevi un sievieti, bet pēc tam arī par vīrieti.
Ūdru ādu īpašnieks pievirzījās tuvāk krāsnij kā jau cilvēks, kas ilgi nav jutis siltuma un baidās, ka šī Prometeja dāvana kuru katru brīdi var atkal pazust. Meilmuts Kids pagrieza dakti un nolika lampiņu tā, lai gaisrņa kristu stāstītājā sejā. Prinss apmetās uz lāviņas malas un ari sagatavojās klausīties.
— Esmu Naass, virsaitis un virsaiša dēls, piedzimis starp saules rietu un lēktu sava tēva laivā vētrainā jūrā. Vīrieši visu nakti airēja, bet sievietes smēla no laivas ūdeni, kas mūs applūdināja, un mēs cīnījāmies ar vētru. Sāļās putas sastinga uz manas mātes krūtīm, un beidzot viņas elpa aizplūda līdzi paisumam. Bet es — es pievienoju savu balsi vētras balsij un paliku dzīvs.
Mūsu mītnes atradās Akatanā …
— Kur? — Meilmuts Kids iejautājās.
— Akatana pieder pie Aleutu salām. Akatana ir aiz
Cignikas, aiz Kardalakas, aiz Unimakas. Kā jau teicu, mūsu mītnes atradās Akatanā, kas guļ jūras vidū, pašā pasaules malā. Mēs ķērām sāļajā jūrā zivis, roņus un ūdrus. Mūsu būdas stāvēja visas vienkop klinšainajā nogāzē starp mežmalu un dzelteno piekrasti, kur gulēja mūsu kajaki. Mūsu nebija daudz, un mūsu pasaule bija ļoti šaura. Austrumos atradās svešas zemes — tādas pašas salas kā Akatana, un mēs domājām, ka pasaule sastāv tikai no salām, un bijām apraduši ar šo domu.
Es nebiju tāds kā citi manas cilts ļaudis. Mūsu salas smilšainajā krastā mētājās lielas laivas skelets un viļņu apbrāzti dēļi. Mūsu ļaudis neprata taisīt tādas laivas. Un es atceros, ka salas galā, kur uz trim pusēm ir plašs skats uz okeānu, stāvēja gluda, taisna un slaida priede, kādas pie mums nemēdz augt. Stāstīja, ka šai vietā izkāpuši krastā divi cilvēki un palikuši tur daudz dienu. Sie divi bija atbraukuši pār jūru tai laivā, kas sašķaidīta gulēja krastā. Viņi bija tādi paši baltie kā jūs un nevarīgi kā «nazi bērni bada dienās, kad roņi dodas projām un mednieki pārnāk mājās tukšām rokām. Es dzirdēju šo stāstu no sirmiem tēviem un mātēm, bet viņi to bija dzirdējuši no saviem tēviem un mātēm. Sākumā baltajiem svešiniekiem nepatika mūsu paražas, bet tad viņi pierada un norūdījās, ēzdami zivis un taukus, un kļuva spēcīgi. Un viņi katrs uzcēla sev būdu un apņēma par sievu iezemieti, ar laiku viņiem radās bērni. Tā piedzima tas, kurš bija mana tēva tēva tēvs.
Kā jau teicu, es nebiju tāds kā citi mūsu cilts ļaudis, jo manās dzīslās ritēja baltā aizjūras cilvēka spēcīgās asinis. Stāsta, ka pirms šo cilvēku ierašanās pie mums valdījuši citi likumi. Bet baltie bija nikni un kauslīgi. Viņi cīnījās ar mūsu vīriešiem, līdz nepalika neviena, kas uzdrošinātos uzsākt ar viņiem cīņu. Tad viņi kļuva mūsu virsaiši, iznīcināja mūsu vecos likumus un deva mums jaunus, pēc kuriem vīrietis bija tēva, nevis mātes dēls, kā tas bija agrāk. Viņi arī noteica, ka pirmdzimtais manto visu, kas piederējis viņa tēvam, bet jaunākajiem brāļiem un māsām pašiem jārūpējas par sevi. Un viņi deva mums citus likumus. Ierādīja jaunus zvejas paņēmienus un iemā- cija medīt lāčus, kuru tik daudz mūsu mežos. Viņi ieteica arī sagādāt lielus krājumus bada laikiem. Un tas bija labi.
Bet, kad šie dīvainie baltie cilvēki kļuva mūsu virsaiši un neviens vairs nevarēja stāties pretī viņu dusmām, viņi sāka ķildoties savā starpā. Un tas, kura asinis rit manas dzīslās, nodūra ar savu harpūnu otru. Viņu bērni turpināja cīņu, tāpat arī bērnu bērni. Starp viņiem valdīja briesmīgs naids, un pat manā laikā notika asins izliešana. Beidzot katrā ģimenē palika tikai pa vienam cilvēkam, lai nodotu pēcnācējiem to asinis, kas bijuši pirms viņa. Manā ģimenē paliku tikai es, bet otrā — meitene Unga, kas dzīvoja kopā ar savu māti. Viņas tēvs un manējais kādu nakti neatgriezās no zvejas, bet vēlāk liela paisuma laikā viņu līķus izskaloja krastā, kur tie gulēja, cieši saķērušies.
Ļaudis brīnījās, jo zināja, ka starp mūsu ģimenēm pastāv naids, bet sirmgalvji kratīja galvas un teica, ka šis naids turpināšoties arī tad, kad bērni būs Ungai un bērni būs man. Tā man teica, kad biju vēl zēns, un beidzot es sāku raudzīties uz Ungit kā uz ienaidnieci, kas būs māte tiem bērniem, kuri cīnīsies ar manējiem. Es domāju par to augām dienām, bet, kad kļuvu jauneklis, vaicāju, kāpēc, tam tā jābūt. Man atbildēja: «Mēs nezinām, bet tā jau bija jūsu tēvu laikā.» Un es brīnījos, kāpēc tiem, kas tikai vēl dzims, jāturpina to cīņa, kuri jau aizgājuši, un es neredzēju te taisnības. Bet ļaudis runāja, ka tam tā jābūt, un tad es biju vēl tikai jauneklis.