Un viņi teica, ka man jāpasteidzas, lai mani bērni būtu vecāki par viņas bērniem un ātrāk pieņemtos spēkā. Tas būtu viegli, jo biju savas cilts virsaitis un ļaudis mani cienīja par manu senču varoņdarbiem, paražām un tās bagātības dēļ, kas man piederēja. Jebkura meitene nāktu pie manis, bet man neviena neiepatikās. Taču sirmgalvji un meitu matēs skubināja mani, jo daudzi tīkotāji jau piedāvāja Ungas mātei lielu izpirkumu, un, ja Ungas bērni izaugtu ātrāk, tie nonāvētu manējos.
Bet es nevarēju sev atrast meiteni. Un tad kādu vakaru es atgriezos no zivju zvejas. Saule jau bija zemu, tās stari krita man taisni acīs, pūta spirgts vējš, un kajalu ātri slīdēja pa sabangoto jūru. Piepeši man garām pabrauca Ungas kajaks, un viņa paskatījās manī. Viņas melnie mati plīvoja kā mākonis, uz vaigiem vizēja šļakatas. Kā jau teicu, saule spīdēja man acīs, un es biju jauneklis. Bet piepeši man viss kļuva skaidrs, un es jutu, ka mēs esam radīti viens otram. Pabraukuši man garām, Unga atskatījās — tā skatīties varēja tikai Unga, — un
es atkal jutu, ka mēs esam radīti viens otram. Ļaudis mums kaut ko uzsauca, kad mēs aiztraucāmies garām neveiklajām laivām, atstādami tās tālu aiz sevis. Unga airēja strauji, mana sirds bija kā pacelta bura, bet es nevarēju viņu panākt. Vējš kļuva stiprāks, jūra pārklājās baltām putām, un, lēkādami kā roņi pa viļņiem, mēs traucāmies pa saules zeltīto ceļu.
Naass saliecās uz krēsla kā airētājs, it kā viņš atkal trauktos pa jūru. Varbūt kaut kur aiz krāsns viņam rēgojās slīdošais kajaks un Ungas plīvojošie mati. Vējš svilpoja viņam ausīs, un nāsis uztvēra jūras sāļo elpu.
— Viņa piestāja krastā un smiedamās aizskrēja pa smiltīm uz savas mātes būdu. Tai naktī man radās liela doma — visas Akatanas tautas virsaiša cienīga doma. Un, lūk, kad uzlēca mēness, es devos uz viņas mātes būdu un aplūkoju Jaš-Nušas dāvanas, kas bija noliktas pie durvīm. Jaš-Nuša bija drošsirdīgs mednieks un gribēja kļūt Ungas bērnu tēvs. Arī citi jaunekļi bija sakrāvuši turpat kaudzē savas bagātības un atkal aiznesuši tās atpakaļ, un katrs bija centies, lai viņa kaudze būtu lielāka nekā citiem.
Es uzsmaidīju mēnesim un zvaigznēm un gāju uz savu būdu, kur glabājās manas bagātības. Daudz reižu es mēroju ceļu turp un atpakaļ, līdz mana dāvanu kaudze kļuva par veselu plaukstas tiesu lielāka nekā Jaš-Nušas krāvums. Tur bija kaltētas un kūpinātas zivis un četrdesmit roņu adu, un divdesmit kotiku ādu, un katra āda bija sasieta pie kakla un piebāztā ar taukiem, un tur vēl bija desmit lāču ādu, kurus es nogalināju mežos, kad tie pavasarī iznāca no saviem midzeņiem. Un vēl tur bija krelles un segas, un sarkani audumi, kurus biju iemainījis no ļaudīm, kas dzīvoja austrumos, bet tie savukārt bija tos dabūjuši no ļaudīm, kas dzīvoja vēl tālāk austrumos. Es paskatījos uz Jaš-Nušas dāvanām un iesmējos, jo es biju Akatanas virsaitis un manas bagatības bija lielākas par visu pārējo jaunekļu bagātībām, un mani senči bija veikuši varoņdarbus un devuši likumus, atstājot savus vār- " dus uz mūžiem cilvēku atmiņā.
Kad pienāca rīts, es nogāju jūrmalā un pašķielēju uz Ungas mātes būdu. Manas dāvanas stāvēja neaiztiktas. Sievietes smīnēja un viltīgi sačukstējās. Tas mani pārsteidza, jo neviens taču vēl nebija piedāvājis tik lielu izpirkumu. Nākamajā naktī es pieliku klāt vēl vairāk mantu
un arī mītas ādas kajaku, kas nebija vēl laists jūrā. Bet arī nākamajā dienā viss palika neaizskarts, lai ļaudis varētu ņirgt. Ungas māte bija viltīga, bet es dusmojos, ka viņa mani tā apkauno manas tautas acīs. Tai naktī es atnesu daudz citu dāvanu un atvilku arī savu lielo laivu, kas viena pati bija divdesmit kajaku vērta. No rīta visas manas dāvanas bija nozudušas.
Tad es sāku gatavoties kāzām, un uz poti aču pēc pa cienājuma un dāvanām pie mums ieradās pat ļaudis, kas dzīvoja tālu austrumos. Unga bija četrus saulgriežus vecāka par mani, — tā mēs skaitām gadus. Es vēl biju jauneklis, taču virsaitis un virsaiša dēls, un tādēļ gadu starpībai nebija nozīmes.
Bet selgā parādījās buru kuģis, un ar katru vētras brāzienu tas tuvojas. Tam bija sūce, un apkalpe steigšus strādāja ar sūkņiem. Kuģa priekšgalā stāvēja milzīga auguma vīrs, viņš raudzījās, kā mērī dziļumu, un pērkona balsī deva rīkojumus. Viņam bija gaiši zilas acis — dziļu ūdeņu krāsā — un mati kā lauvas krēpes. Tie bija dzelteni kā dienvidu kvieši vai augu šķiedras, no kurām jūrnieki vij virves.
Pēdējos gados mēs vairākkārt tikām redzējuši aizpeldam garām kuģus, bet šis bija pirmais, kas piestāja Aka- tanas piekrastē. Mūsu dzīres tika pārtrauktas, sievietes un bērni paslēpās būdiņās, bet mēs, vīrieši, tvērām lokus un šķēpus. Taču, kad kuģa priekšgals iegrauzās krasta smiltīs, svešinieki bija ta aizņemti ar savu darbu, ka nepievērsa mums nekādu uzmanību. Tikko sākās bēgums, viņi sašķieba šoneri un sāka tā dibenā labot lielu sūci. Sievietes atkal izlīda no būdām un dzīres turpinājās.
Kad sākās paisums, jūrnieki ievilka burinieku dziļākos ūdeņos un ieradās pie mums. Viņi atnesa sev līdzi dāvanas un izturējās pret visiem draudzīgi. Es atbrīvoju viņiem vietu mūsu vidū un visā savā sirsnībā pasniedzu viņiem tādas pašas dāvanas kā pārējiem viesiem, jo tā bija mana kāzu diena un es biju virsaitis Akatanā. Cilvēks ar lauvas krēpēm arī ieradās pie mums. Viņš bija tik liels un spēcīgs, ka zeme šķita drebam zem viņa soļu smaguma. Viņš ilgi un cieši raudzījās Ungā, sakrustojis rokas uz krūtīm, redz, tā, — un palika, līdz norietēja saule un iedegās zvaigznes. Tad viņš atgriezās uz sava kuģa. Bet es ņēmu Ungu pie rokas un vedu viņu uz savu māju. Un visi aiz mums dziedāja un smējās, bet sievietes mūs ķircināja, kā tas vienmēr ir kāzās. Taču mēs nekam nepievērsām uzmanību. Tad visi izklīda pa mājām un atstāja mūs divatā.
Balsu troksnis vēl nebija paguvis aprimt, kad durvīs parādījās jūras braucēju vadonis. Viņš atnesa sev līdzi melnas pudeles, mēs iedzērām un kļuvām jautri. Es taču toreiz biju vēl tikai jauneklis un visu laiku biju nodzīvojis pasaules malā. Manas asinis kļuva kā uguns, bet sirds viegla kā putas, ko bangas met pret piekrastes klintīm. Unga klusēdama sēdēja kaktā uz ādām, un acis viņai bija plati ieplestas aiz bailēm. Cilvēks ar lauvas krēpēm cieši un ilgi raudzījās viņā. Pēc tam ieradās viņa ļaudis ar saiņiem un izlika manā priekšā bagātības, kādu nebija visā Akatanā. Tur bija lieli un mazi ieroči, pulveris, patronas un lodes, spoži cirvji, tērauda naži, sarežģīti instrumenti un citas neparastas lietas, kādas nekad nebiju redzējis. Kad viņš ar zīmēm parādīja, ka tas viss ir mans, es nodomāju, ka tikai varens cilvēks var būt tik izšķērdīgs. Bet viņš arī parādīja, ka Ungai jāiet viņam līdzi uz kuģi. Vai jūs saprotat — ka Ungai jāiet viņam līdzi uz kuģi. Manu senču asinis sāka manī kūsāt, un es metos uz viņu ar šķēpu. Bet pudelē ieslēgtais gars bija atņēmis spēku manai rokai, cilvēks satvēra mani aiz kakla, redz, tā, un sita ar galvu pret sienu. Es kļuvu nevarīgs kā mazs bērns, un kājas man grīļojās. Tad cilvēks vilka Ungu uz durvīm, bet viņa kliedza un tvērās pie visa, kas gadījās ceļā. Pēc tam viņš pacēla viņu savās varenajās rokās un, kad Unga sāka plēst viņa dzeltenos matus, iesmējās kā liels roņu tēviņš pārošanās laikā.