Es neteicu ne vārda, kamēr nebiju izcepis sniega irbi. Tad uzrunāju Ungu viņas valodā, ko viņa gadiem ilgi nebija dzirdējusi. Viņa saslējās, redz, tā, acis viņai iepletās aiz izbrīna, un viņa prasīja, kas es esmu un kur esmu iemācījies šo valodu.
— Es esmu Naass, — es atbildēju.
— Tu? — viņa iesaucās. — Tu? — Un viņa pierāpās tuvāk, lai paskatītos uz mani.
— Jā, — es atbildēju. — Es esmu Naass, Akatanas virsaitis, pēdējais no savas cilts, tāpat kā tu esi pēdējā no tavējās.
Viņa iesmējās. Zvēru pie visa, ko esmu redzējis, un visa, ko esmu darījis, ka nekad vairs negribētu dzirdēt tādus smieklus. Sirds man sažņaudzās šausmās, jo es sēdēju Baltajā Klusumā viens ar nāvi un šo sievieti, kas smējās par mani.
— Iesim, — es teicu, jo domāju, ka viņa murgo. — Apēd putnu, un iesim projām no šejienes. Līdz Akatanai ir tāls ceļš.
Bet Unga paslēpa seju viņa dzeltenajās krēpēs un smējās tā, ka šķita — debesis sagrūs pār mums. Es domāju, ka viņa priecāsies par mani un tūliņ atcerēsies agrākos laikus, bet tāda izturēšanās bija dīvaina.
— Iesim! — es iesaucos, satverdams viņu cieši aiz rokas. — Mums priekša ir tais ceļš tumsā. Jāpasteidzas.
— Kurp? — viņa vaicāja, pieceldamās sēdus un apraudama savus savādos smieklus.
— Uz Akatanu, — es atbildēju, cerēdams, ka, to dzirdot, viņas seja apskaidrosies. Bet tā kļuva līdzīga viņa sejai — ar to pašu smīnu ap lūpām un salto niknumu acīs.
— Jā, — viņa sacīja, — iesim rokrokā uz Akatanu, tu un es. Un dzīvosim netīrajās būdās un ēdīsim zivis un taukus, radīsim sev līdzīgus un leposimies ar tiem visu mūžu. Aizmirsīsim lielo pasauli un būsim laimīgi, ļoti laimīgi. Cik labi, vai, cik labi! Iesim! Jāpasteidzas. Atgriezīsimies Akatanā.
Un viņa parlaida roku milža matiem un nepatīkami smaidīja. Un viņas acīs vairs nebija nekāda solījuma.
Es sēdēju klusēdams un brīnījos par sieviešu dīvainībām. Es atcerējos to nakti, kad šis milzis nesa viņu projām no manis, bet viņa kliedza un plēsa viņa matus — šos pašus matus, kurus tagad glāstīja un no kuriem nevarēja atraut rokas. Tad es atcerējos izpirkumu un ilgo gadu gaidas, un es saņemu Ungu un nesu projām, tāpat kā viņš to reiz bija darījis. Bet viņa pretojās tāpat ka tajā naktī un plosījās ka kaķe, kurai atņem kaķēnus. Un, kad ugunskurs palika starp mums un to, kurš gulēja sniegā, es palaidu viņu, un viņa sēdēja un klausījās. Bet es izstāstīju viņai visu, kas pa šo laiku bija noticis, visu, ko biju piedzīvojis svešajās jūrās, un visu, ko biju darījis svešajās zemēs; par grūto meklēšanu, par bada gadiem un par solījumu, ko viņa man bija devusi pirmajam. Ja, es izstāstīju visu, pat to, kas bija noticis starp mani un milzi šai dienā un vēl nesenajās dienās. Un stāstot es redzēju, kā viņas acīs auga solījums — skaists un gaišs ka rīta ausma. Un es lasīju viņas acīs līdzjūtību, sievišķīgu maigumu, mīlu, Ungas sirdi un dvēseli. Un es atkal kļuvu jauneklis, jo viņas skatiens bija tās Ungas skatiens, kura smiedamās skrēja pa piekrasti uz savas mātes būdu. Aizmirsās viss nemiers, bads un mokošās gaidas. Mana stunda bija klāt. Es jutu, ka Unga aicina mani nolikt galvu viņai uz krūtīm un aizmirst visu. Viņa izpleta man pretī savas rokas, un es metos pie viņas. Tad piepeši viņas acīs uzliesmoja naids, un viņas roka atradās man pie sāniem. Un viņa iedūra ar nazi vienreiz un otrreiz;.,
— Suns! — viņa ņirdza, iegrūzdama mani sniega.
— Cūka! — Un viņas smiekli salauza klusumu, un viņa atgriezās pie mirušā.
Kā jau teicu, Unga iedūra man ar nazi vienreiz un otrreiz, bet viņas roka bija novājējusi aiz bada, un man nebija lemts mirt. Man tomēr gribējās tur palikt un aizvērt acis pēdējā ilgajā miegā līdzās tiem, kuru dzīves ceļi bija krustojuši manējo un likuši man mīt nezināmas takas. Bet es vēl nebiju samaksājis kādu parādu, un tas man nedeva miera.
Ceļš bija garš, aukstums briesmīgs, un pārtikas man bija maz. Pelisu cilts medniekiem nebija laimējies nomedīt briežus, un viņi bija izlaupījuši manus pārtikas krājumus. Tāpat bija darījuši arī trīs baltie, bet viņi gulēja izģinduši un beigti savā būdā, kad pagāju garam. Pēc tam es neko vairs neatceros, līdz nokļuvu šeit un atradu barību un siltumu — daudz siltuma.
Apklusis viņš pievilkās tuvāk krāsnij un kāri noliecās pār to. Labu brīdi valdīja klusums un tikai lampiņa meta pret sienu baigas, kustīgas ēnas.
— Bet kas notika ar Ungu? — stāsta satriekts, iesaucās Prinss.
— Ar Ungu? Viņa neēda sniega irbi. Viņa gulēja, apskāvusi milža kaklu un iespiedusi seju viņa dzeltenajos matos. Es pievirzīju ugunskuru tuvāk, lai viņa nejustu salu, bet viņa aizvilkās no tā projām. Es sakūru ugunskuru otrā pusē, bet arī tas neko nelīdzēja, jo viņa noraidīja ēdienu. Tā viņi vēl arvien tur guļ sniegā.
— Un tu? — Meilmuts Kids vaicāja.
— Nezinu, ko iesākt. Akatana ir maza, un man diez ko negribas atgriezties un dzīvot pasaules malā. Bet kam man vispār dzīvot? Varu aiziet pie policista Konstantina, un viņš saslēgs man rokas dzelžos, bet pēc tam apmetis virvi ap kaklu, lūk, tā, un es cieši aizmigšu. Nē, es pats nezinu, ko iesākt.
— Paklau, Kid, — Prinss uztraucās, — tā taču ir slepkavība!
— Klusē! — Meilmuts Kids stingri sacīja. — Ir lietas, ko mēs nespējam saprast un par kurām nevaram spriest. Kā lai zinām, kurš te vainīgs, kurš nevainīgs? Vai mēs varam kādu tiesāt?
Naass pievirzījās vēl tuvāk ugunij. Iestājās dziļš klusums, un tikai triju cilvēku acu priekšā vēl cita aiz citas slīdēja vīzijas.