Выбрать главу

Es nolēmu, ka tur plunčājas Kuklings.

—    Ko jūs tur darāt?

—          Esmu šeit! — no jauna atskanēja inženiera balss. — Līdz kaklam ūdenī. Nāciet šurp!

Iebridis jūrā, pēkšņi paklupu pret kaut ko cietu. Tas izrādījās milzu krabis, kas stāvēja dziļi ūdenī.

—          Kāpēc jūs aizkūlāties tik tālu? Ko jūs tur da­rāt? — es jautāju.

—          Viņi dzinās man pakaļ … — inženieris žēli vai­dēja.

—    Dzinās? Kas?

—    Krabji.

—    Kā tas varēja notikt?

—           Pats nesaprotu, — viņš atbildēja drebošā balsī. — Kamēr gulēju, viens no automātiem pēkšņi uzbruka man … Es domāju, ka tā ir nejaušība, un atvirzījos, bet viņš atkal sāka tuvoties un ar spīlēm pieskārās manai sejai… Tad es metos bēgt… Krabis — man pakaļ. Viņam pievienojās vesels bars… Tā viņi ie­dzina mani ūdenī.

—           Savādi. Agrāk nekas tamlīdzīgs negadījās, — es kļuvu domīgs. — Ja jau evolūcijas gaitā krabji sākuši ienīst cilvēkusl tad viņi nežēlotu arī mani.

—           Nezinu, — Kuklings nopūtās. — Bet izkāpt krastā baidos …

—           Muļķības! — es teicu un satvēru viņa roku. — Iesim gar krastu uz austrumiem! Es jūs apsargāšu.

—    Kā?

—           Tūlīt mēs_ būsim pie noliktavas un es paņemšu tur kadu smagāku priekšmetu, kaut vai āmuru,

—    Dieva dēļ, tikai ne to, — inženieris lūdzās. — Pa­ņemiet labāk kādu dēli vai mietu.

Kad sasniedzām noliktavu, es sadzirdēju pazīstamo dūkoņu. Metala nezvēri sagrieza pēdējās konservu kārbas mūsu zemūdens noliktavā.

—    Kukling, mēs esam pagalam! — es iesaucos. — Viņi aprijuši visas konservu kārbas.

—   Tiešām? — viņš nevarīgi pārjautāja. — Ko nu lai dara?

—    Nezinu. Jūs esat izgudrojis šo ieroci. Jums tas patīk. Tagad izstrebiet, lūdzu, putru, ko pats esat ie­vārījis!

Apmetis prāvu līkumu, izkāpu krastā. Šeit, tumsā, sataustīju smiltīs izmētātus gaļas gabalus, konservē­tus ananāsus, ābolus un citus pārtikas produktus un noglabāju tos starp krūmiem. Spriežot pēc izkaisīto priekšmetu skaita, krabji bija visai ražīgi izmantojuši nakts stundas. Katrā ziņā man neizdevās atrast ne­vienu veselu konservu kārbu.

Galu galā mums neatlika nekas cits kā turpināt savu pastaigu ūdenī, pieklājīgā attālumā no krasta.

Kad uzlēca saule, automāti izlīda smiltīs sildīties. Es paspēju ar akmeni sadauzīt paraboliskos spoguļus vismaz pussimtam nezvēru. Tie visi pārstāja kustēties.

Bet tas mūsu stāvokli, diemžēl, neuzlaboja: šos krabjus aprija citi un pārsteidzošā ātrumā izgatavoja jaunus nezvērus. Sadauzīt visas silīcija baterijas man nebija pa spēkam, jo vairākkārt saņēmu stiprus elek­triskus triecienus un tas krietni iedragāja manu ap­ņēmību turpināt bezcerīgo cīņu.

Šajā laikā Kuklings vēl arvien stāvēja ūdenī.

Taču drīz brāļu karš uzliesmoja no jauna, un krabji, liekas, pilnīgi aizmirsa inženieri.

Mēs atstājām kaujas lauku un pārcēlāmies uz salas pretējo pusi. Inženieris bija tā pārsalis no ilgstošās peldes, ka vairs nespēja lāgā parunāt, un, atlaidies augšpēdus, lūdza apbērt viņu ar karstām smiltīm.

Izdarījis to, es devos uz mūsu bijušās apmetnes vietu, lai atnestu drēbes un provianta paliekas. Tur konstatēju, ka mūsu telts savandīta un izjaukta: pazu­

duši smiltīs iedzītie dzelzs mietiņi, bet no brezenta izrauti metala riņķi.

Zem brezenta atradu savas un Kuklinga drēbes. Taču arī tās krabji bija pamatīgi apstrādājuši — visu metala āķīšu, sprādžu un pogu vietā rēgojās audumā izdedzināti caurumi.

Saule svilināja bez žēlastības, un atceļā pāris reižu iebridu jūrā, lai izpeldētos. Laika pietika. Varēja mie­rīgi apsvērt un pārdomāt notikušo.

Lai nu kā, bet viens bija skaidrs: admiralitātes ce­rības uz evolūciju nav attaisnojušās! Pilnveidotu miniatūrkrabju vietā bija radušies neveikli giganti ar milzīgu spēku un palēninātām kustībām. No militārā viedokļa tiem nebija nekādas vērtības . ..

Jau tuvojos smilšu pauguram, zem kura gulēja naksnīgās peldes nogurdinātais Kuklings, kad līdze­numā aiz krūmiem parādījās gigantisks krabis.

Augumā tas bija lielāks par mani un pārvietojās nevienmērīgiem lēcieniem, vilkdams pa smiltīm savas ārkārtīgi garās darba spīles. Sevišķi hipertrofēta bija nezvēra rīkle — darbnīca. Tā aizņēma gandrīz pusi ķermeņa.

«Ihtiozaurs» — tā es domās nosaucu briesmoni, ne­veikli izspraucās no krūmiem un sāka lēni grozīties uz visām pusēm, it kā pētīdams apvidu. Man krabis nepievērsa ne mazāko uzmanību un, apmetis lielu loku, aizstampāja krastmalas virzienā.

Ja varētu paredzēt, ka briesmonis dosies pie inže­niera, es nekavējoties skrietu viņam palīgā. Bet mehā­nisma pārvietošanās trajektorija bija tik nenoteikta, ka sākumā likās — krabis dodas uz jūru. Tikai tad, kad tas, pieskāries ar taustekļiem ūdenim, pagriezās uz inženiera pusi, es nojautu draudošās briesmas.

«Ihtiozaurs» apstājās tieši virs Kuklinga, un tā garo taustekļu gali uzvandīja smiltis pie pašas inženiera sejas.

Nākamajā mirklī tur, kur vēl nupat atradās pau- guriņš, uzšāvās gaisā smilšu mākonis. Kuklings pār­bijies pielēca kājās.

Taču bija par vēlu. Giganta lokanie taustekļi cieši aptvēra inženiera trekno kakla. Kuklings spirinājās gaisā, nevarīgi mētādams rokas un kājas.

Kaut gan ienīdu inženieri, tomēr nevarēju pieļaut, lai viņš ietu bojā cīņā ar šo mehānisko riebekli.

Ilgi nedomādams, satvēru vienu no krabja spīlēm un parāvu to. Bet tas bija tikpat veltīgi kā mēģināt apgāzt dziļi zemē ieraktu tērauda cauruli. «Ihtiozaurs» pat nepakustējās.

Tad es uzlēcu viņam mugurā un ieraudzīju bailēs izķēmoto Kuklinga seju.