Gorčinskis piecēlās un neatskatīdamies izgāja. Ribņikovs vēlreiz pievērsa uzmanību laboranta pakausim, kur dīvainā kārtā iezīmējās nevis viens, bet divi nelieli plikumi.
— Sakiet, biedri Lēman, — vai neitrīno akupunktūra nevar kaitīgi ietekmēt psihi? — inspektors jautāja.
— Komļins apgalvoja, ka tas esot izslēgts, — direktors teica un brīdi vēlāk piemetināja: — Gorčinskis šodien vairs nevarēs strādāt. Diezin vai tā vajadzēja…
— Tikai tā! — inspektors atcirta. — Un varbūt vēl stingrāk . .. Bez tam, piedodiet, biedri Lēman, cik plikumu pakausī, pēc jūsu domām, var būt normālam cilvēkam? Un tad vēl šīs rētas… Neko teikt, profesora cienīgs skolnieciņš!
— Cilvēki mīl savu darbu … — direktors mēģināja iebilst.
Dažus mirkļus inspektors, sakodis zobus, uzlūkoja sarunu biedru, tad sacīja:
— Slikti viņi to mīl! Un arī jūs šos cilvēkus nemīlat. Mēs esam bagāti. Valsts dod jums aparatūru, izmēģinājuma dzīvniekus — jebkurā daudzumā .. . Strādājiet, meklējiet, pētiet! Bet neesiet vieglprātīgi, neriskējiet ar cilvēka dzīvību! Mūsu apstākļos tam nav nekāda attaisnojuma!
— Lūdzu, neaizmirstiet, ka mūsu institūtā tas ir pirmais gadījums . . .
— Jūsu institūtā. .. Bet citos? Un uzņēmumos? Komļins — astotais pēdējā pusgadā! Barbarisms! Barbariska varonība! Cilvēki paši lien automātiskās raķetēs, automātiskos ^batiskafos, atomu reaktoros… — viņš piespiestHpfsmaidīja. — Meklē īsākos ceļus uz patiesību, cenšas iespējami ātrāk pieveikt dabu un nereti iet bojā … Lūk, jūsu Komļins — astotais! Vai tad to var pieļaut, profesor Lēman?
— Zināmos apstākļos tas ir neizbēgami. Atcerieties kaut vai ārstus, kas paši sev iepotēja koleru un mēri! Starp citu, — direktors pēkšņi mainīja sarunas temu, — esmu devis rīkojumu atvērt Komļina seifu. Man atnesa viņa piezīmes. Domāju, ka arī jums būs interesanti iepazīties ar tām.
— Protams, protams, — inspektors tūlīt piekrita.
— Diemžēl šajās piezīmēs izmantota pārāk . . . hm, hm . . . speciāla terminoloģija. Es tās jau pāršķirstīju un baidos, ka jums vienam būs grūti… Ja vēlaties, pamēģināšu šovakar sastādīt konspektu . ..
Inspektors pateicās. Varbūt Komļina piezīmes tiešām palīdzēs viņam tikt pie skaidrības? Viņš iztēlojās laboratoriju, kur profesors svēra sērkociņus. Nē, tā nav akupunktūra! Tas ir kaut kas pilnīgi jauns! Komļins, acīm redzot, neticēja pats sev, ja slēpa šos eksperimentus pat no tuvākajiem līdzstrādniekiem.
Atvadījies no direktora, Ribņikovs smagi piecēlās. Viņš gāja nesteigdamies. Šāds temps atbilda, pirmkārt, viņa vecumam, otrkārt — ieradumam, treškārt — steigties viņam nejāva klibā kāja.
«Sūrst vecās brūces,» inspektors nodomāja, lēni klibodams pa institūta tukšajiem gaiteņiem.
Nakamajā rīta, kad ārsti, kuriem joprojām vel nebija izdevies noskaidrot Komļina slimības cēloņus, ar prieku konstatēja, ka slimniekam pakāpeniski kļūst labāk, Ribņikovs un Lēmans atkal satikās direktora kabinetā. Inspektors turēja uz ceļiem bloknotu, bet direktors bija izlicis uz galda profesora piezīmes — rokrakstus, diagramas un rasējumus.
Direktors runāja ātri. Inspektors klausījās, un notikumu kopsakars kļuva viņam aizvien skaidrāks. Lūk, ko viņš uzzināja.
… Tā nebija nejaušība, ka profesors Komļins sāka eksperimentus ar smadzeņu apstarošanu. Šajā virzienā līdz šim bija darīts samērā maz. Iegūt praktiski izmantojamus neitrīno kūlīšus cilvēki iemācījās tikai nesen, un, saņēmis jauno aparatūru, Komļins nolēma to nekavējoties izmēģināt.
Lielas enerģijas starojums, kā zināms, izjauc vielas molekulāro struktūru. Tas būtībā sagrauj smadzenes un tāpēc spēj izraisīt organismā tikai slimīgas pārmaiņas. Cita lieta — neitrīno, kam nav elektriskā lādiņa un miera masas. Komļins cerēja, ka šīs daļiņas neizjauks smadzeņu struktūru, bet, mēreni kairinot tās, ļaus atklāt jaunas likumsakarības nervu sistēmas darbībā. Izmēģinājumi spoži apstiprināja Komļina paredzējumu.
— Šajās piezīmēs es vēl daudz ko nesaprotu, — direktors uz brīdi pārtrauca savu stāstījumu, — bet dažam labam secinājumam vienkārši nespēju ticēt. Tāpēc runāšu tikai par galveno — to, kas zināmā mērā var apgaismot nelaimes cēloņus. Lai gan, patiesību sakot, arī tas skan diezgan neticami. . .
Eksperimentēdams ar dzīvniekiem, Komļins izdarīja atklājumu, kas drīz vien ļāva viņam izstrādāt neitrīno akupunktūras metodi. Kāds izmēģinājuma pērtiķis nejauši bija ievainojis ķepu. Brūce sadzija neparasti ātri. Tikpat ātri dzīvnieka plaušās izzuda tumšie plankumi — tuberkulozes pēdas, kas tik raksturīgas pērtiķiem mērenajā klimatā.
Savā referātā Komļins izteica minējumu, ka cilvēka un dzīvnieku organismos apslēpti līdz šim nezināmi dziednieciski spēki. Turpat viņš izklāstīja programu pakāpeniskai pārejai no eksperimentiem ar dzīvniekiem uz eksperimentiem ar cilvēkiem. Šīs programas īstenošanā bija paredzēts iesaistīt daudzus ievērojamus ārstus un psihologus. Bet…
Inspektora aizdomas apstiprinājās. Profesoru Kom- ļinu nodarbināja arī cita problēma. Izrādās, ka organisma dziedniecisko spēku aktivizācija nebija vienīgais smadzeņu apstarošanas rezultāts. Apstarotie dzīvnieki palaikam uzvedās ļoti neparasti. Tiesa, ne vienmēr un ne visi. Tie, kurus ārstēja īsu laiku, savā uzvedībā neatšķīrās no citiem, neapstarotiem dzīvniekiem. Taču «mīluļi», kas bieži piedalījās eksperimentos, ne vienu reizi vien sagādāja pētniekiem pārsteigumus. Un tur, kur laborants Gorčinskis saskatīja tikai jocīgus ctabas untumus, liela zinātnieka intuīcija rādīja Komļinam ceļu uz jauniem atklājumiem.
Suns Ģenerators pēkšņi bez jebkāda redzama iemesla sāka demonstrēt akrobātiskus trikus, kurus neviens tam nebija mācījis: staigāja uz priekškājām, meta kūleņus, «sasveicinājās» un vispār uzvedās ļoti dīvaini.