Aparatūra nekavējoties uztvēra mēmo komandu. Traucējumu sistēma sāka darboties. «Torpēdai» uz- brāzās radioviļņu haoss. Uz niecīgu sekundes daļiņu zaudējusi orientēšanās spēju, tā ar milzīgu ātrumu ietriecās akmeņos. Klintis nodrebēja. Zaigojot rietošās zvaigznes staros, uz visām pusēm pašķīda lauskas.
Novāks strauji pielēca kājās.
— Ātrāk! — viņš uzsauca Rīdām. — Līdz tumsai mums jāatrod kaut dažas šķembas!
Nakti Novāks un Rīds pavadīja izlūkraķetes laboratorijā. Novāks aplūkoja savāktās šķembas ar elektronu mikroskopu. Sandro palīdzēja viņam, veicot ķīmiskās analīzes, bet pēc tam, noguruma mākts, ie- snaudās sēdeklī.
Novāks vēl un vēlreiz aplūkoja šķembu nelīdzenās, spīdīgās šķautnes. Zem mikroskopa tās pārvērtās par rūsganām sešstūrainām šūnām, kas savijās sarežģītos mozaīkas rakstos, par zibošām balta metala dzīslām un dzelteniem caurspīdīgiem kristāliem. Kapteinis joprojām negribēja ticēt savām acīm …
Kad žilbinoši sārtā zvaigzne atkal parādījās pie melnā apvāršņa, Novāks beidzot atrāvās no mikroskopa, ieraudzīja aizmigušo Rīdu un saudzīgi uzlika viņam roku uz pleca.
— Paklau, Sandro, mēs esam … nogalinājuši. .. dzīvu būtni… Turklāt daudz sarežģītāku un pilnīgāku par mums.
— Kā?! Ko?! — Sandro plaši iepleta acis. — Vai tiešām «torpēdā»? .. .
— Nē, nevis «torpēdā»! — Novāks viņu pārtrauca. — To mums vajadzēja iedomāties jau agrāk. . . Pašas «torpēdas» ir dzīvas būtnes … Un nekādu citu uz šīs planētas droši vien nav!
… Ekrāns nodzisa. Kinograma bija izskatīta. Lo un Patriks klusēdami sēdēja zvaigžņu kuģa aptumšotajā kabīnē. Abi domāja par Zemi. Un abi baidījās ar vārdiem izjaukt svinīgo, mazliet skumjo noskaņojumu. Nemitīgā darbā, nepārtrauktā jaunu iespaidu plūsma astronautiem bieži neatlika vaļas domāt par Zemi. Bet tagad, kad viņi bija noskatījušies pašu sastādīto raidījumu, abus pārņēma neizsakāmas ilgas … Nē! Nekāds kondicionēts gaiss nevar aizstāt sveķainu celmu, vēja apdvestu skuju un saules sasildītu zāļu smaržu; nekādi miljardi kosmisko kilometru, kas nolidoti gandrīz vai ar gaismas ātrumu, nespēj aizstāt ielu, pa kuru var soļot vienkārši, nesteidzīgi un tāpat vien uzsmaidīt pretimnācējiem; nekāds, pat visracionālākais un glītākais zvaigžņu kuģu iekārtojums nevar aizvietot cilvēkam Zemes maigo un neapvaldīto, kluso un spilgto, izšķērdīgo un vareno skaistumu . . .
— Nez kā tur klājas manam dēlēnam? … — Patriks sapņaini ierunājās. — Kad atgriezīšos, viņš taču būs jau pieaudzis ..,
— Atmet šīs domas, — Lo neiecietīgi attrauca. — Labāk padomāsim, vai kinograma dos viņiem pietiekamu priekšstatu par mums? Vai to nevajadzētu vēl papildināt?
— Liekas, pietiks… — Patriks piecēlās. — Interesanti, kāpēc kapteinis neļāva pārraidīt Saules sistēmas kosmiskās koordinātes?
Kinograma, kuru abi astronauti skatījās veselu stundu, Dīvainās planētas iemītniekiem tika pārraidīta nepilnā minūtē. «Fotona-2» antenas izstaroja elektromagnētiskos viļņus uz visām planētas malām. Lo Vejs, kas pēc daudziem novērojumiem zināja, cik straujš ir šo dīvaino būtņu dzīves ritms, vairākas reizes atkārtoja raidījumu, tad ieslēdza uztvērēju un sāka gaidīt.
Pagāja" dažas minūtes, bet ekrāni joprojām palika tukši. Pēkšņi kabīnes grīda viegli sašūpojās. Lo Vejs palūkojās pulkstenī. Acīm redzot, zvaigžņu kuģa elektromagnētiskā katapulta uzņēmusi Novaka un Rīda izlūkraķeti, kurai tieši šajā laikā vajadzēja atgriezties no kārtējā lidojuma.
Tikko Patriks un Lo paspēja apmainīties domām par biedru atgriešanos, uztvērēja kreisajā ekrānā iezaigo- jās neskaidrs attēls. Lo Vejs iedarbināja pierakstīšanas iekārtu. Attēls pavīdēja no jauna. Šoreiz tas likās ievērojami skaidrāks': pie klintīm piespiedušies divi skafandros tērpti cilvēki. Virs viņu galvām — «torpēda». Tad nesaprotami simboli. Un atkal ekrāns satumsa.
Viss tālākais norisinājās burtiski tajā laika sprīdī, kas bija nepieciešams, lai izslēgtu un tūdaļ pat otrreiz iedarbinātu pierakstīšanas iekārtu. Vienlaikus iedegās divi vidējie ekrāni. Uz kreisā parādījās vienkāršots, gandrīz shematisks zvaigžņu kuģa siluets. Atbildes vietā uz otrā ekrāna pazibēja atsevišķi kinogra- mas kadri: sastinguši jūras viļņi, pilsētu ielas, ļaužu sejas, kalni, raķetes. . . Attēli brīžiem sajaucās, uzplūda cits citam, veidojot dīvainus gaismas režģus.
Mirkli vēlāk abi ekrāni nodzisa. Saruna bija beigusies. Lo Vejs gaidīja vairākas stundas, taču nekā vairs neieraudzīja.
Pirms došanās atceļā, zvaigžņu kuģa apkalpes locekļi sapulcējās, lai apspriestu ekspedīcijas svarīgakos rezultātus. Par paveikto runāja īsi. Priekšā taču bija veseli četri lidojuma gadi, kuros vajadzēs sīki apstrādāt un izanalizēt datus, ko ekspedīcijas dalībnieki divu mēnešu laikā ieguvuši uz Dīvainās planētas. Sājos četros gados varēja paspēt gan izstrīdēties, gan precizēt secinājumus un aprēķinus.
Sandro Rīds — visjaunākais kolektīvā — uzskaitīja savus ģeoloģiskos atradumus. Maksims Liho — iesirms milzis ar skaidrām, zilām acīm, Novaka līdzgaitnieks vēl no pirmās ekspedīcijas, referēja par agrāk nezināmām elementārdaļiņām, kuras atklājis šīs planētas spīdekļa izstarojumā. Lo Vejs un Patriks Lou informēja klātesošos par planētas iemītnieku, raidījumiem un «torpēdu» kustības dinamiku. Kalsnais tumšmatis Jūlijs Torena pastāstīja par jaunu magnētisku un gravitācijas efektu novērojumiem.
Novāks ziņoja pēdējais.
— Mēs šeit esam sadūrušies ar kristālisku dzīvību. Jā, burtiski «sadūrušies», tāpēc ka . .. nebijām šādai iespējai sagatavoti! Pārāk ilgi uz Zemes valdīja uzskats, ka iespējama vienīgi organiska dzīvība, kuras augstākais, pilnīgākais pārstāvis ir cilvēks. Zinātnieki pieņēma, ka saprātīgas būtnes, ko mēs varētu sastapt citās planētās, atšķirsies no cilvēka tikai nenozīmīgās detaļās': teiksim, ar ausu, acu vai deguna formu.