.. . Novirzi no aprēķinātā kursa pirmais ievēroja observatorijā dežurējošais Sandro Rīds.
— Anton, kas noticis? Mēs esam nomaldījušies no kursa!
Novāks paskatījās uz aparātu skalām: 0,86 gaismas ātruma. «Par agru pamanījis . ..» viņš īgni nodomāja. «Kuģa gaita jāpaātrina vēl trīsdesmit stundas. Nu tikai sāksies …»
— Tūlīt paskaidrošu, Sandro … — Novāks ieslēdza sakaru kanālus, kas saistīja viņu ar visām kabīnēm. — Uzmanību! Klausieties visi! Zvaigžņu kuģis lido ar 42 grādu leņķi pret aprēķināto kursu Lielā Lāča betas virzienā.
— Tas ir trieciens mugurā! — Patriks sašutis iesaucās. — Tu gribi, lai mēs nekad neatgrieztos uz Zemi?!
— Mums neizdevās atkratīties no «torpēdu» spieta. — Novāks mierīgi turpināja. — Pēc trīsdesmit stundām mēģināsim šo spietu iznīcināt. . .
— To tu nedarīsi! — skaļrunī iedārdējās Maksima balss. — Tu esi zaudējis prātu!
— Kauns! Tā ir nedzirdēta nodevība!
«Tātad arī Torena . . .» Novaku uz mirkli pārņēma bailes. «Vai tiešām es palikšu viens? Tad man neatliks nekas cits kā vien saglabāt aplamo kursu, kamēr nebūs izlietota visa degviela! Un tad. .. Tad «Fotons~2» nekad vairs neredzēs Zemi.. .»
Viņš skaļi un lēnāk nekā parasti teica':
— Mūsu rīcībā ir vēl daži desmiti stundu. Ja šajā laikā mēs iznīcināsim spietu, antihēlija krājumu pietiks, lai koriģētu kursu un ievadītu kuģi inerces trajektorijā. Pretējā gadījumā «Fotons-2» nekad nesasniegs Saules sistēmu.
— Nav tiesa! — kliedza Torena. — Mums ir daudz lielāks antihēlija krājums. Mēs varēsim atgriezties arī pēc mēneša!
— Neaizmirstiet, ka daļa antihēlija būs jāpatērē «torpēdu» iznīcināšanai… — Novāks apklusa un pēc brītiņa piebilda. — Ieteicu izbeigt neauglīgo diskusiju. Pēc dzinēju apturēšanas visiem sapulcēties zālē! Tur kopīgi izstrādāsim rīcības plānu.
… Protams, neko jaunu no šādas apspriedes gaidīt nevarēja. Un Novāks arī negaidīja. Pa īpašu vadu viņš sazinājās ar Lo Vēju un palūdza ierasties sanāksmē mazliet vēlāk. Dažas minūtes pēc dzinēju apturēšanas viņi satikās pie zāles durvīm. Lo Vejs izskatījās bāls, bet apņēmības pilns.
— Ko jūs esat nodomājis darīt?
— Vispirms ieslēgt viņus. — Kapteinis ar galvas mājienu norādīja uz durvīm. — Citādi viņi var nepieļaut . .,
— Bet, Novak! … — Lo Vejs sarauca uzacis. — Tā taču … —Viņš ar grūtībām sameklēja gandrīz aizmirsto vārdu, — tā taču ir krāpšana! Un mums vēl vismaz četri gadi jāpavada kopā … Kā mēs varēsim raudzīties viņiem acīs?
— Citas izejas nav… — kapteinis neskanīgi atbildēja. — Varbūt vēlāk viņi sapratīs, ka esam to darījuši cilvēces interesēs . . .
Virs zāles ieejas kuģa starpsienā bija ielaistas hermētiskas «drošības durvis», kuras līdz šim nekad netika izmantotas. Tās bija paredzētas gadījumam, ja kāds meteorīts sadragātu kuģa apvalku un gaiss no gaiteņa sāktu izplūst laukā. Novāks sasita automāta stiklu un nospieda pogu. Mirkli vēlāk spoža bruņu tērauda plāksne nolaidās līdz pat grīdai. Lo Vejs cieši pieskrūvēja abus aizslēgus — augšā un apakšā. Viss bija galā, vēl iekams zālē sapulcējušies apkalpes locekļi paspēja atjēgties.
Un tomēr, kad Novāks atrāva roku no automāta pogas, viņam uzgūlās neparasts smagums. Tur, aiz durvīm, bija ieslēgti biedri, ar kuriem viņš kopā nodzīvojis daudzus gadus, kopā strādājis, domājis, cīnījies, kopā iepazinis briesmas, grūtības un uzvaras prieku. Kapteinis palūkojās uz Lo Vēju un ieraudzīja viņa acīs tādu pašu riebumu un nicinājumu pret sevi…
— Anton, kāpēc jūs tik stipri palielinājāt ātrumu?
— Lai noteikti iznīcinātu spietu. To prasīja aprēķini … — kapteiņa balss šķita aizsmakusi. Viņš tikko bija pabeidzis smagā antihēlija konteinera novietošanu izlūkraķetes priekšgalā.
— Viss kārtībā … — Lo Vejs uzmeta pēdējo skatienu raķetes mehānismiem un neskanīgi atkārtoja: — Viss kārtībā …
Pa sakaru tuneli viņi iegāja gaitenī un devās uz kuģa priekšgalu, kur atradās elektromagnētiskās kata- pultas vadības ierīces. Pēkšņi Lo Vejs apstājās iepretim zāles durvīm.
— Skatieties, Anton!
Bruņu tērauda plāksnē melnēja ovāls caurums ar nelīdzenām, apkusušām malām.
— Izgriezuši ar strāvu … — Novāks tūdaļ konstatēja. — Tagad viņi mūs meklē. Iesim!
. .. «Fotons-2» bija sasniedzis deviņas desmitdaļas gaismas ātruma. Izplatījums aiz zvaigžņu kuģa likās pilns mirgojošu koncentrisku apļu. Šī zvaigžņu virpuļa pašā centrā slēpās neredzamais «torpēdu» spiets. Lo Vejs pavērsa tajā virzienā radioteleskopu paraboliskās antenas. Uz ekrāna atkal iezaigojās lodveidīgs punktiņu sakopojums.
— Vai drīz? — Novāks nepacietīgi vaicāja.
— Tūlīt… — Lo Vejs pabeidza pēdējos mērījumus. Tad pēkšņi atcerējās kaut ko un sacīja: — Anton, vajadzētu viņus brīdināt. Tūlīt būs grūdiens.
— Pareizi… — Kapteinis ieslēdza mikrofonu: — Uzmanību! Maksim, Sandro, Lou, Torena! Tūlīt būs grūdiens. Esiet piesardzīgi. ..
Atbildes vietā atskanēja spēcīgi sitieni pa vadības centrāles durvīm.
Novāks apjucis paskatījās uz Lo Vēju:
— Viņi ir tepat. .. Viņi nedzirdēja. Gaitenī taču nav skaļruņu … — Kapteinis svārstījās tikai mirkli, tad piegāja pie durvīm, atrāva tās un, neļaudams nevienam atjēgties, uzkliedza: — Prom no durvīm! Visiem pieturēties! Atkārtoju — tūlīt būs grūdiens!