Gaitenī drūzmējās Maksims, Patriks, Sandro un Torena. Viņu sejas bija pietvīkušas aiz dusmām. Pirmajā mirklī visi četri apjuka, taču kapteinis vēl nebija beidzis, kad viņi klusēdami metās uz priekšu.
— Lo, katapultu! — Novāks komandēja, cenzdamies aizturēt biedrus.
— Skatieties! Skatieties, ko viņas dara! — Lo Vejs pēkšņi iesaucās.
Tagad ne tikai uz radioteleskopa ekrāna, bet arī iluminatoros varēja skaidri redzēt: nekustīgā lode bija atdzīvojusies. «Torpēdas» pašķīda uz visām pusēm. Spiets kļuva par daudzkrāsainu uguns ziedu, kas savukārt pārvērtās spožā gredzenā. Taču drīz vien «torpēdas» atkal savilkās lodē, kurā sāka zibsnīt ritmiski uzliesmojumi.
— Pazūd! — Maksims atviegloti nopūtās.
Pēc brīža ritmiski zibošo punktiņu jau bija grūti atšķirt uz zvaigžņu fona. Vēl mazliet vēlāk to vairs nevarēja saskatīt pat uz radioteleskopa ekrāna. Astronauti klusēdami uzlūkoja cits citu.
— Nobijās, vai? — Patriks neizpratnē nomurmināja.
— Nē, viņas saprata… — Maksims Liho domīgi ierunājās. — Ja vien gribētu, pāris «torpēdu» itin viegli varētu sadragāt mūsu kuģi. Viņas saprata mūs … «Saprata» pat nav īstais vārds … «Torpēdas» droši vien jau pirms laba laika izdibinājušas, ka mēs pārstāvam īpašu dzīvības formu. Bet šoreiz viņas, šķiet, atskārta, ka mēs esam ne tikai dzīvi, bet arī apzinīgi, domājoši radījumi. Viņas saprata, ka mēs attīstāmies pēc saviem likumiem un tiecamies pēc saviem mērķiem. Iespējams, ka viņām tagad radies skaidrāks priekšstats par mūsu kinogramu …
Novāks stāvēja, nodūris galvu.
— Es uzskatu … — viņš teica, — ka vairs nevaru būt jūsu kapteinis. Ievēliet citu!
— Muļķības, Anton! — Patriks saviebās. — Galu galā katrs no mums aizstāvēja savus uzskatus, kā prata.
— Un pagaidām vēl nav zināms, kam bijusi taisnība … — piemetināja Torena.
Pat, ja Novakam šajā brīdī nebūtu iestrēdzis kamols kaklā, viņš tik un tā nespētu bilst ne vārda. Tās nebija domas, bet jūtas, kas saviļņoja viņu līdz sirds dziļumiem. Un izteikt jūtas viņš neprata.
… Ilgi kapteinis klusēdams pētīja zvaigžņu karti pie sienas. Tad pievērsās astronautiem un savā ierasti stingrajā balsī nokomandēja:
— Visi vietās! Pēc piecām minūtēm sāksim pagriezienu, lai ievadītu kuģi inerces trajektorijā…
V. Saparins
TANTALUSA PRĀVA
Cietums pilnīgi atbilda priekšstatam, ko Vargašs bija ieguvis, apskatot fotoattēlus. Apmēram četrdesmit ēku, starp kurām neredzēja ne krūma, ne zāles stiebriņa; vesela zinātniska pilsētiņa, pārsegta ar caurspīdīgu milzu kupolu.
— Aizbēgt no šejienes nav iespējams, — paskaidroja Svensens. — Šeit var tikai ienākt. Tāpat kā Dan- tes ellē . . .
It kā apstiprinot šos vārdus, viņš trieca dūri pret kupola sienu.
— Materiāls ir daudzkārtains, ļoti elastīgs, neplaisā . . . Pat lode tam nekā nepadarīs!
— Un tomēr ieeja šeit ir! — iesaucās Vargašs.
— Jūs gribat teikt, ka tādā gadījumā jābūt arī izejai? Protams, cilvēks var iziet no šejienes. Bet mikrobs — ne.
— Viens tomēr aizbēdzis?
— Mūsu gūstekņu vidū nav tā, ko jūs meklējat.
— Labprāt piekristu jums. Bet tas taču nav ieradies no Marsa vai Venēras!
— Arī šī iespēja izslēgta. Raķetes tiek dezinficētas ļoti pamatīgi.
— Bet dažas baktērijas taču speciāli atgādā šurp no citām planētām!
— Šīs baktērijas atved cieši noslēgtos traukos un turklāt taisnā ceļā uz īpašu korpusu. Vai redzat tālumā dūmaku? Tur ir vēl divi līdzīgi kupoli: papildu izolācija . . . Jūs droši vien zināt, ka šis cietums ir vienīgā vieta uz zemeslodes, — Svensens pēc brīža turpināja, — kur vēl pastāv sardze. Protams, diezin vai kāds iedomāsies apmeklēt mūs bez atļaujas. Tomēr drošibas kontrole prasa to . . . Atveriet! — viņš skaļi piebilda.
Mirkli vēlāk kupolā pavērās šaura eja.
— Dezinfekcija jau sākusies, — teica Svensens, norādīdams uz mazajiem izcilnīšiem un gandrīz mikroskopiskajiem caurumiem grīdā. — Ar apaviem parasti ievazā visvairāk mikrobu.
— Vai tad mikrobiem aizliegta arī ieeja?
— Protams. Nelegāli tie nedrīkst ienākt! Pat jūsu izdaudzinātais tantaluss nevarētu iekļūt pie mums.
— Jūs taču neaicinājāt mani šurp tikai tālab, lai pārliecinātu par to?
Svensens neatbildēja.
Viņi bija sasnieguši gaiteņa galu. Grīda sāka lēni grimt, ievadot abus šahtā, kuras augšējā atvere noslēdzās.
Svensens un Vargašs atģērbās un ielika savas drēbes hermētiskās lādēs. Tad pēc kārtas devās cauri vairākām stingri izolētām telpām, kur viņus mazgāja un apstaroja. Šajās telpās ienācējus brīžiem aptvēra vismelnākā tumsa, brīžiem — zilgana, zaļa vai iesārta gaisma. Beidzot abi uzvilka gluži jaunus virsvalkus un pēc pēdējās kontrolapskates izgāja cietuma pagalmā.
Svensens norādīja uz zemu, garenu ēku.
— Tur atrodas gripas. Visas, kādas vien pastāv. Bet te, lūk, ir mēra korpuss. Kā redzat, arī tas nav no mazajiem.
— Man šķiet, — Vargašs ironiski piezīmēja, — ka jūs par šiem mikrobiem gandrīz vai jūsmojat. Tad jau, domājams, jūs priecātos arī par tantalusu?
— Kāpēc gan ne, — Svensens nekavējoties atsaucās. — Atcerieties atguļas tīfa baktēriju? Pēc ārstu sprieduma to pilnīgi iznīcināja. Un kas notika? Desmit gadus vēlāk kāds mikrobiologs atklāja, ka šī baktērija, protams, attiecīgi pārveidota, varētu labvēlīgi ietekmēt daudzus cilvēkam svarīgus procesus. Bet pamēģiniet tagad kaut kur kosmosa bezgalībā sameklēt taisni šo mikroskopisko organismu!
Vargašs klausījās ar lielu interesi. Taču Svensens jau bija pievērsies citam tematam.
— Pie mums samērā reti ierodas ciemiņi. Tāpēc ikviens, kas šeit nokļūst, pārvēršas savā ziņā par ekskursantu. Ja vēlaties …