— Labprāt. . .
— Tādā gadījumā, varbūt, sāksim ar mēra korpusu!
Šajā korpusā apmeklētājus ielaida bez sevišķām ceremonijām. Acīm redzot, uzskatīja, ka zem kupola vairs nekādu mikrobu nav.
Plats gaitenis šķērsoja visu ēku. Abās pusēs tam bija šauras durvis ar uzrakstiem. Melni burti uz dzeltena fona ik uz soļa atgādināja par vienu vai otru mēra paveidu.
— Lūk, te, — Svensens, apstājies pie kādām durvīm, teica. — Pestis mortis!
Laboratorijā, šķiet, nebija nekā ievērības cienīga. Vienkāršs galds ar kolbām un mēģenēm. Termostatu baterijas gar sienām. Divi vīri virsvalkos, baltās maskās un cimdos strādāja galda galā.
— Gribat apskatīt? — Svensens aicināja ciemiņu pie mikroskopa.
Vargašs pieliecās pie okulāra un nodrebēja: viņa acu priekšā konvulsīvi raustījās bezgalvainai čūskai līdzīgs radījums. Svensens satvēra manipulatora rokturi, un Vargašs ieraudzīja, kā baktērijai tuvojas fantastiski asa smaile. Čūska mēģināja izlocīties, bet asmenis veikli pāršķēla tās ķermeni.
Vargašam daudzkārt bija gadījies vērot mikroskopiskos briesmoņus un to postošās darbības ainas. Viņš nebija gļēvulis. Tomēr šis palielinātais bacilis, kas it kā grasījās satvert un aprīt operatora nazi, atstāja ļoti nepatīkamu iespaidu.
«Patiesi bezbailīgi ļaudis strādā šai laboratorijā,» Vargašs nodomāja. «Viņi meklē bioloģiskās aizsardzības līdzekļus, kas varbūt noderēs astronautiem uz kādas tālas, svešas planētas. Un cik aukstasinīgi šie cilvēki rīkojas ar kolbās ieslēgto nāvi, visdrausmīgāko no visām, kādas Zeme jebkad pazinusi!»
— Iesim! — Svensens viņu skubināja. — Pagaidu maskas uz sejas un rokām drīz vairs nespēs mūs pasargāt.
Tātad pārejas kamerā atsegtās ķermeņa daļas, acīm
redzot, bija pieriācīgi apstrādātas! Vargašam kļuva vieglāk ap sirdi.
Taču prieks izrādījās pāragrs. Mēra korpusa durvis joprojām palika slēgtas. Tikai pēc vairākām dezinfekcijas procedūrām un rūpīgas kontrolapskates viņi varēja atstāt drūmo ēku.
Svensens aizveda ciemiņu uz vīrusu nodaļu. Vargašs jau bija zaudējis cerību atrast šeit tantalusu vai kādu tā radinieku. Un tomēr cietumā ieslodzītie vīrusi saistīja viņa uzmanību.
Vienā no laboratorijām viņš ilgi vēroja, kā dalās un vairojam sīkas, atsperēm līdzīgas būtnes. Tas bija īsts formu jaunrades kaleidoskops, pie tam laboratorijas darbinieki paskaidroja, ka šis process izraisīts mākslīgi…
/— Pateicos jums par laipno ielūgumu, — Vargašs . atvadīdamies sniedza Svensenam roku. — Man liekas, es šeit neesmu veltīgi izšķiedis laiku.
— Neko citu es arī negaidīju, — Svensens mīklaini pasmaidīja.
Viņa smadzenēs, šķiet, bija ieperinājusies kāda apslēpta doma. Kādēļ gan citādi viņš būtu pierunājis Vargašu atbraukt šurp? Kādēļ būtu tik cītīgi vadājis viņu pa daudzajām laboratorijām?
Atgriezies no lidojuma, Vargašs sēdēja pie verandas loga. Smailās, parasti zaļās cukurniedru lapas šodien likās apsvilinātas un plankumainas, šur tur it kā neredzamu grauzēju apgrauztas.
No Jamaikas cukurniedru plantācijām slimības neskarta palikusi tikai viena trešā daļa! Kur un kā radies šis nolādētais vīruss? Līdz šim neviens nebija redzējis nekā tamlīdzīga! Un vispār XXI gadsimtā tik negaidīti atklājumi jau sen šķita neiespējami…
Vargašam, bioloģiskās aizsardzības veterānam, bija uzticēts grūtais uzdevums — noskaidrot tantalusa izcelšanos. Bet visas viņa pūles šajā virzienā izrādījās nesekmīgas.
Vargašs joprojām vēroja skumjo ainu, kad pēkšņi atskanēja izsaukuma signāls un i lz sakaru aparata ekrāna parādījās bioloģiskās aizsairdzIba s priekšnieka Kerija seja.
— Paklausieties, Vargaš, — Kerijs' smaidīja kā cilvēks pagājušā gadsimta konservu reklāmas plakātā. — Vai jūs vēl arvien noņematies ar saVu tantalusu? Izklaidējieties mazliet! Aizmirstiet to kau\f uz divām trim dienām . .. Centrālajā Āfrikā ziloņieni uzbrukusi jauna, nezināma slimība. Vajag rīkoties āt ri, kamēr tā nav ieguvusi epidēmisku raksturu. Tādēļ b'i^z kavēšanās dodieties turp! Pēc tam varēsiet atgriezties pie tantalusa un, es galvoju, jūs atradīsiet problērīias atslēgu, ko tagad nespējat saskatīt. Es vienmēr tā daru. Vai esat ar mieru?
— Esmu!
— Carlijs un Zdeneks jau izlidojuši. Viens no Īrijas, otrs — no Nikaragvas. Jūs būsiet trešais. Uzturiet sakarus tieši ar mani.
Kerijs nosauca koordinātes. Ekrāns nodzisa.
Piecas minūtes vēlāk Vargašs pacēlās gaisā. Vēl pēc divām stundām viņš ieraudzīja niedrēm apaugušu ezera krastu un mazu mājiņu pļavas malā. Tas bija ziloņu rezervāts. Vargašs iedarbināja nolaišanās automātu. Lidmašīna strauji metās lejup. Pļavas vidū jau bija nosēdusies cita «ātrās palīdzības» mašīna. Vargašs nobremzēja tai cieši blakus un tikko paspēja sasveicināties ar Carliju, kad debesīs iedūcās Zdeneka lidaparāts.
Slimniekus viņi sastapa smilšainajā krastmalā. Šie pelēkie milzeņi ar neproporcionāli lielajām galvām neizrādīja tikpat kā nekādu dzīvības pazīmju. Platās ausis ļengani karājās, snuķi bezspēcīgi skāra zemi.
— Ko viņi ēda? — vaicāja Carlijs.
— To pašu, ko vienmēr, — atbildēja rezervāta darbinieks. — Lūk, tur, — viņš pameta ar galvu uz niedrēm. — Viņu mīļākais gardums.
Atstājis slimos dzīvniekus Zdeneka un Carlija ziņā, Vargašs aizsteidzās uz niedru biezokni, nogrieza dažus augus un tos rūpīgi apskatīja. Nekā aizdomīga. Viņš nosoļoja gar krastu pāris kilometru. Niedres visur
bija vienādas. Paņēmis vairākās vietās paraugus, Vargašs devās atpakaļ. Carlijs un Zdeneks viņu sagaidīja pie lidaparātiem.