Выбрать главу

—    Anēmija, — Zdeneks paziņoja. — Turklāt visai ļaundabīgā formā . ..

Vargašs iekāpa savā mašīnā, sagrieza atnestās niedres un atdeva tās automātiskajiem laborantiem, bet pats, nezaudēdams laiku, sēdās pie mikroskopa. Aplūkodams niedru šķērsgriezumus, viņš nemanīja nekā sevišķa. Tad pēkšņi maigi zaļajā fonā iezīmējās sīki, tikko saskatāmi plankumiņi. Vargašs ieslēdza maksimālo palielinājumu. Tagad plankumiņš mikro­skopā izskatījās kā vulkāns ar krāteri vidū.

Laboratorijas automāti signalizēja, ka beiguši darbu. Vargašs izstiepa roku un paņēma veidlapas. Pirmajā bija pelnu analizē: viss atbilda normai, izņemot prāvo mangāna daudzumu. Otrajā — protoplazmas sastāvs': arī tajā varēja konstatēt dažas anomālijas.

Toties Vargašs gandrīz palēcās gaisā, kad saņēma veidlapu, ko bija sagatavojis trešais automāts. Tā attēloja niedrēs atrastos mikroorganismus un tai skaitā — Vargašs neticēja savām acīm — arī tantalusu. Tiešām, nolādētais vīruss viņam sācis rēgoties visur!

Vēlreiz rūpīgi pārskatījis analižu rezultātus, Vargašs izsauca bioloģiskās aizsardzības centru. Vajadzēja no­skaidrot veselu virkni jautājumu.

Uz jautājumu par plankumiņiem atbilde bija pavi­sam negaidīta. Šādus plankumus radot vīruss, ko pirms pusgadsimta atklāja Amazones upes baseinā. Šis vī­russ esot gluži nekaitīgs un ne ar ko sevišķu neizce­ļoties. Pilnajā mikrobu enciklopēdijā tam veltītas tikai piecas rindas. Dzīvības procesus augos Amazones vīruss, acīm redzot, neietekmē. Nejauši atklāts, tas ne­esot saistījis pētnieku uzmanību līdz pat šim brīdim, kad Vargašs sācis par to interesēties.

Saņēmis šo atbildi, Vargašs palūdza savienot viņu ar Keriju.

—    Pamēģiniet izbarot ziloņiem ar tantalusu aplipi­nātās niedres!

—    Labi. Bet kas īsti noticis?

Vargašs pastāstīja.

Kerija platā seja uz ekrāna kjuva vēl platāka. Viņš skaļi iesvilpās. Acīm redzot, tik negaidīts pavērsiens pilnīgi atbilda viņa gaumei. Ne velti par Keriju mēdza teikt, ka tad, kad bioloģiskās aizsardzības dienestam vairs nebūs ko darīt, viņš pats laikam sasirgs ar kādu neizpētītu, bīstamu slimību .. .

Pret vakaru Vargašs vēlreiz izsauca Keriju. Priekš­nieks paziņoja, ka divi ziloņi, kuriem izbarotas Jamai­kas niedres, joprojām jūtas spirgti un veseli.

—    Vajadzētu vēl dažiem ziloņiem izbarot niedres, tikai iepriekš tās apstrādājot ar mangānu, — ierosi­nāja Čarlijs.

—    Jūsu eksperimentiem drīz nepietiks ziloņu, — Kerijs norūca. — Ja izdosies iegūt serumu, atsūtīsim.

—    Ziloņus derētu pārvest uz citu iecirkni, kur augsne un barība nav saindēta, — piebilda Zdeneks.

Viņa priekšlikumu bez ierunām pieņēma. Tūlīt pēc tam Vargašs startēja, lai izraudzītos vispiemērotāko vietu.

Pārējie palika pie ziloņiem. Milzīgie dzīvnieki bija tik vāji, ka daudzus no viņiem neizdevās piecelt kājās. Nācās izsaukt transporta helikopterus. Stundu vēlāk gigantiskie vagoni cits pēc cita nolaidās klajumā. Ziloņus iekrāva tajos ar celtņiem.

Carlijs, Zdeneks un rezervāta darbinieki strādāja visu nakti, kamēr pārvietoja ziloņus uz jaunajiem iecirkņiem. Tikai rīta pusē viņi varēja atļaut sev mazu atpūtu.

Vargašs bija gulējis tikai dažas stundas, kad viņu pamodināja Kerija balss.

—    Paklausieties, — priekšnieks, kā parasti smai­dīdams, teica, — te jums patiesībā vairs nav ko darīt. Jūsu specialitāte taču ir augu un nevis dzīvnieku pasaule. Lai Čarlijs un Zdeneks gādā par ziloņiem! Bet jūs atlieciet visu pārējo un aizlidojiet uz Tuamotu salām, kur nupat atrasts vīruss, kas ārkārtīgi pa­ātrina bambusa augšanu. Tā vien šķiet, ka musu planētai kaut kas lēcies! Lai nu kā, šis ir pēdējais

uzdevums. Pēc tam verēsiet atgriezties pie sava tantalusa . ..

Nu jau pagājušas divas dienas, kopš viņš atgriezies, bet uzmācīgās domas par tantalusu joprojām nedod viņam miera. Vargašs vēl un vēlreiz cenšas rekon­struēt notikumu gaitu, sīki izanalizēt ikvienu faktu. Tagad viņam netrūkst laika, kura tik ļoti trūka ie­priekšējās, spraiga darba un nemitīgu pārsteigumu dienās.

Un tad Vargašam negaidot uzaust gaisma. Kā zibens uzliesmojumā viņš ierauga visu tantalusa vēsturi. Kā gan varēja agrāk to neredzēt? Svensens taču norādījis viņam gandrīz vai ar pirkstu!

Nu, protams, tantaluss radies kāda sen zināma vīrusa ātras un daudzkārtējas formu maiņas rezultātā. Vargašam liekas, ka jau toreiz, aplūkojot neskaitāmās «atsperīšu» variācijas, šis minējums viņam uz mirkli iešāvies prātā. Viņš pat atceras, ka tieši tur, vīrusu laboratorijā, Svensens viņu uzlūkoja sevišķi vērīgi…

Bet kāpēc Svensens negribēja izteikt savu viedokli? Varbūt cerēja tādējādi pats sevi pārbaudīt? Vai arī baidījās uztiept savu hipotēzi, lai nenovirzītu biedru no cita, iespējams, pareizāka un drošāka ceļa? Kā zinātnieks Svensens bija ļoti piesardzīgs. Viņš nemek- lēja_ vieglus, vienkāršus ceļus un pētnieka gaitās ne­atstāja bez ievērības pat visniecīgāko sīkumu …

Tagad Vargašam viss šķiet skaidrs. Jaunie vīrusi, kas sacēluši tik lielu ievērību, patiesībā ir viens un tas pats vai, pareizāk, viena un tā paša vīrusa pēcteči!

Sīs attīstības sācējs, bez šaubām, bija gluži nekai­tīgais mikrobs, kas daudzus gadu tūkstošus, neviena neievērots, mita Dienvidamerikas tropiskajos džungļos. Tas tad arī ir tantalusa un ziloņu slimības izraisītāja kopīgais ciltstēvs. Un vīruss, kas paātrina bambusa augšanu, domājams, cēlies no tās pašas saknes…

Tikpat skaidri Vargašs tagad saprata, ka ar man­gānu vajadzēja apstrādāt nevis tantalusu, bet gan Amazones baseinā atrasto vīrusu. Tad noteikti iegūtu arī to mikroba formu, kas izraisījusi ziloņu slimību …

Cik žēl, ka šīs domas viņam ienākušas prātā tik veļu!

Tradīcija prasīja, lai tiesas dalībnieki personiski ierastos sēdē. Pēc tiem pašiem nerakstītajiem liku­miem aizstāvji un apsūdzētāji valkāja melnus tērpus. Vēsturnieki apgalvoja, ka šī paraša radusies vēl tajos laikos, kad tiesāja cilvēkus un tiesneši ģērbās mel­nās mantijās.