Tomēr pēc dažiem gadu desmitiem, kad cilvēce sāka gatavoties starpzvaigžņu lidojumiem, astronautu personiskajās lietās atkal uzpeldēja tas pats jautājums. No kuģa vadīšanas viedokļa starpzvaigžņu reisā pavadītā laika 99,99% pagāja piespiestā bezdarbībā. Zemes televīzijas raidījumus varēja uztvert tikai pirmajās lidojuma dienās. Apmēram pēc mēneša pārtrūka radiosakari. Bet astronautiem vajadzēja pavadīt ceļā vēl daudzus gadus …
Vārdu sakot, es atbraucu uz Centrālo astronautikas arhīvu, lai iepazītos ar divpadsmitā punkta vēsturi.
Jau pirmajā dienā aprunājos ar pārzini. Tas bija ne visai vecs cilvēks, kuram raķetes degvielu sprādziens gandrīz pilnīgi laupījis redzi. Viņš valkāja īpašas brilles ar trīskāršiem zilganiem stikliem, kas neļāva saskatīt viņa acis, un tādēļ likās, ka pārzinis nekad nesmaida.
— Saprotu, — viņš sacīja, uzklausījis manus paskaidrojumus, — jums derētu iepazīties ar pirmo ekspedīciju uz Barnarda zvaigzni. Šīs ekspedīcijas komandiera Alekseja Zarubina dzīves stāsts atbildēs uz daudziem jautājumiem, kuri jūs interesē. Pēc pusstundas saņemsiet visus materiālus. Vēlu sekmes.
Aiz loga — Sibīrijas jūra. Dobji dūc krasta bangas, šļakst viļņi, un vējš koku galotnēs švīkst, it kā šķirstīdams lapas …
Ekspedīcija uz Barnarda zvaigzni tajos laikos bija neapšaubāmi pārdrošs pasākums. Gaismas stars no šīs zvaigznes līdz Zemei ceļo veselus sešus gadus. Lidojumam turp un atpakaļ vajadzēja ilgt apmēram četrpadsmit gadu.
Zvaigžņu kuģa apkalpes locekļiem laiks, protams, saruka': četrpadsmit gadi kļuva par četrdesmit mēnešiem. Pats par sevi šis laika posms nebija sevišķi garš. Briesmas radīja gluži cits apstāklis — trīsdesmit astoņus mēnešus raķetes dzinējiem bija jāstrādā ar maksimālu jaudu!
Tagad tas liekas neattaisnojams risks — doties kosmosā bez prāvām degvielas rezervēm. Toreiz citādi nevarēja. Zvaigžņu kuģis nespēja uzņemt vairāk degvielas, nekā inženieriem izdevās novietot tilpnēs . . . Tāpēc visniecīgākā aizkavēšanās ceļā parasti nozīmēja ekspedīcijas nenovēršamu bojā eju.
… īpaša komisija atlasīja šīs ekspedīcijas dalībniekus. Protokolos minētas vairāku kapteiņu kandidatūras. Bet ik reizi komisija teica: «Nē!» Prasības bija pamatotas, kaut arī neparastas. Zvaigžņu kuģa kapteinim jābūt lieliskam navigatoram un izcilam inženierim, aukstasinīgam un vienlaikus pārdrošam cilvēkam.
Es pāršķiru lappusi. Šeit sākas kapteiņa Alekseja Zarubina personiskā lieta.
Komisija izraudzījās kuģa komandieri. Un saskaņā ar tradīciju komandieris pats izvēlējās apkalpes locekļus. Patiesību sakot, Zarubins neko daudz neizvēlējās. Viņš vienkārši uzaicināja piedalīties šai ekspedīcijā piecus astronautus, kas jau bija lidojuši kopā ar viņu.
Pēc apkalpes dokumentiem iepazīstos ar_ divpadsmito punktu. Stūrmanis — komponists. Ārstes vājība — mikrobioloģija. Astrofiziķis neatlaidīgi studē valodas: viņš jau apguvis piecas modernās un tagad sācis mācīties divas senās valodas. Inženieri, vīrs un sieva — kaislīgi šahisti. Turklāt viņi aizraujas nevis ar veco, bet gan ar jauno šahu, kurā ir divas baltās un divas melnās dāmas un dēlis ar astoņdesmit vienu lauciņu.
Arī komandierim ir sava vājība. Kopš bērnības viņš jūsmo par gleznošanu. Tas saprotams — viņa māte bijusi māksliniece. Bet kapteinis pats tikpat kā ne- glezno. Nē, viņu interesē kas cits. Aleksejs Zarubins cer no jauna atklāt viduslaiku meistaru sen zudušos krāsu izgatavošanas noslēpumus. Ar zinātnieka neatlaidību un mākslinieka temperamentu viņš diendienā veic vissarežģītākos ķīmiskos pētījumus.
… Starts. Raķete atstāj Zemi, lai dotos uz Barnarda zvaigzni. Ar pilnu jaudu darbojas kodolreaktors. No raķetes sprauslām izplūst neredzamas jonu strūklas. Pastāvīgi jūtama pārslodze. Pirmajās dienās grūti paiet pat dažus soļus. Vēl grūtāk strādāt. Ārste raugās, lai visi ievērotu noteikto režīmu.
Pamazām astronauti pierod pie grūtajiem apstākļiem. Tiek samontēta oranžērija, uzstādīts radioteleskops. Sākas normāla dzīve. Reaktora un aparātu darbības kontrole neprasa daudz laika. Četras stundas dienā katram obligāti jāmācās. Pēc tam katrs dara, ko grib. Jaunā ārste lasa biezas monogrāfijās par mikrobioloģiju. Stūrmanis sacerējis dziesmiņu, ko dungo visi apkalpes locekļi. Inženieri stundām ilgi sēž pie šaha galdiņa. Astrofiziķis lasa oriģinālā Plutarhu …
Kuģa žurnālā parādās īsi ieraksti: «Lidojums turpinās. Reaktors un mehānismi darbojas nevainojami. Pašsajūta teicama.» Un piepeši gandrīz kliedziens: «Televīzijas sakari pārtrūkuši. Vakar noskatījāmies Zemes pēdējo raidījumu. Cik grūti šķirties no dzimtenes!» Pēc kāda laika jauns ieraksts: «Mums izdevies uzlabot antenu. Ceram, ka Zemes radioraidījumus varēs uztvert vēl septiņas astoņas dienas.» Viņi priecājās gluži kā bērni, kad uztverošā iekārta darbojās vēl veselas divpadsmit dienas . . .
Nemitīgi palielinot ātrumu, raķete lidoja Barnarda zvaigznes virzienā. Pagāja mēneši. Kodolreaktors darbojas ārkārtīgi precīzi. Degviela tika patērēta stingri pēc grafika — ne miligrama vairāk. Katastrofa iestājās negaidīti.
Kādu dienu — tas bija lidojuma astotajā mēnesī — pēkšņi mainījās reaktora darba režīms. Degvielas patēriņš krasi pieauga. Kuģa žurnālā to atzīmēja ar šādu ierakstu: «Nezināms cēlonis izraisījis papildreakciju.» Jā, toreiz vēl nezināja, ka visniecīgākie piejaukumi degvielai spēj būtiski ietekmēt kodolreakcijas gaitu . ..