— Variants ar palīdzības gaidīšanu pats par sevi atkrīt, — kapteinis pēc brīža turpināja. — Paliek divas iespējas. Pirmā — bez kavēšanās griezties atpakaļ. Otrā — turpināt lidojumu… un tomēr atgriezties mājās. Atgriezties par spīti degvielas trūkumam!
— Kā? — vaicāja inženieris.
Zarubins kādu laiku klusēja.
— To es pagaidām nezinu. Bet laika mums daudz. Līdz Barnarda zvaigznei jālido vēl vienpadsmit mēnešu. Ja nolemsiet atgriezties, mēs tūlīt dosimies atpakaļ. Bet, ja jūs ticat, ka vienpadsmit mēnešos es spēšu izdomāt, izgudrot kaut ko tādu, kas dos mums iespēju izkulties no šīs ķibeles, tad . .. Tad, par spīti neiespējamībai, uz priekšu! … Ko teiksiet par šādu priekšlikumu? Kaut vai jūs, Ļenočka?
Meitene viltīgi piemiedza acis.
— Kā jebkurš vīrietis, jūs esat ļoti viltīgs. Varu saderēt, ka jums kaut kas jau ir padomā.
Kapteinis iesmējās.
— Šīs derības zaudēsiet! Es nekā vēl neesmu izdomājis. Bet izdomāšu. Noteikti izdomāšu!
— Mēs ticam, — inženieris sacīja. — Nešaubīgi ticam. — Viņš uz mirkli apklusa. — Kaut gan, patiesību sakot, man pagaidām nav ne jausmas, kā mēs varētu izkulties. Zvaigžņu kuģī paliks tikai astoņpadsmit procentu degvielas. Astoņpadsmit un nevis piecdesmit! Bet, ja jūs to ierosināt, tad viss ir kārtībā! Lidojam uz Barnarda zvaigzni! Kā teica Georgijs: par spīti neiespējamībai, uz priekšu! …
Nākamajā rītā es lūdzu pārzini parādīt man Zarubina gleznas. Pirmais iespaids, jāatzīstas, bija ļoti dīvains. Katrs audekls likās apgleznots ar vienu vienīgu krāsu — vai nu zilu, vai zaļu, vai sarkanu …
— Tās ir etīdes, — pārzinis sacīja. — Tehnikas izmēģinājumi, ne vairāk. Lūk, piemēram, «Etīde zilos toņos».
Debesu zilgmē lidinās divas trauslas būtnes ar piespraustiem spārniem — vīrietis un sieviete. Gleznā izmantota tikai zilā krāsa. Bet toņu un nokrāsu bagātība šķiet gluži neticama. Gleznas apakšējā stūrī debesis naksnīgas, zilgani melnas. Toties pretējā pusē gaiss ir dzidrs un svelmains. Cilvēki un viņu spārni laistās daždažādos zilganos, zilos un violetos toņos. Vietām krāsas ir blīvas un žilbinoši spožas, citur atkal — maigas, dzidras, klusinātas.
Kad biju apskatījusi arī citas etīdes, pārzinis teica:
— Lasiet tālāk, — un skumji piebilda': — Vēlāk es parādīšu jums citas gleznas. Tad jūs sapratīsiet…
Raķete lidoja uz Barnarda zvaigzni. Tā jau bija sasniegusi maksimālo ātrumu, un pakāpeniski sāka darboties bremžu dzinēji. Spriežot pēc īsajiem ierakstiem kuģa žurnālā, viss ritēja normāli. Nebija ne avāriju, ne arī slimību. Neviens neatgādināja kapteinim viņa solījumu. Un arī pats kapteinis bija mierīgs un jautrs kā vienmēr. Viņš joprojām daudz laika veltīja krāsu izgatavošanas tehnoloģijai, gleznoja etīdes …
Par ko gan domāja kuģa komandieris, kad palika viens savā kajītē? Kuģa žurnāls un stūrmaņa dienasgrāmata nedod atbildi uz šo jautājumu. Bet, lūk, interesants dokuments — inženieru ziņojums. Tajā runāts par bojājumiem, kas atklāti dzesināšanas sistēmā.
Sausa, precīza skaitļu valoda. Taču starp rindām lasāms: «Draugs, ja esi pārdomājis, tad mēs varam vēl griezties atpakaļ. Tā teikt, atkāpties ar godu . . .» Un tepat ar kapteiņa roku rakstīta rezolūcija: «Dzesinā- šanas sistēmu remontēsim uz Barnarda zvaigznes planētas.» Bet tas, acīm redzot, nozīmē: «Nē, draugi, es neesmu pārdomājis.»
Deviņpadsmit mēnešus pēc starta raķete sasniedza Barnarda zvaigzni. Blāvi sārtajam spīdeklim bija tikai viena planēta — izmēru ziņā gandrīz tāda pati kā Zeme, tikai viscaur pārklāta ar ledu.
Zvaigžņu kuģis nolaidās uz planētas, un, sākot ar šo mirkli, ieraksti kuģa žurnālā izdarīti ar sarkano tinti. Saskaņā ar tradīcijām, tā mēdza atzīmēt atklājumus.
Planēta bija nedzīva. Tās atmosfēra sastāvēja gandrīz no tīra skābekļa, taču nevienas dzīvas būtnes, neviena auga tur nebija. Termometrs rādīja mīnus piecdesmit grādu. «Drūma, bezcerīga planēta,» ierakstīts stūrmaņa dienasgrāmatā. «Toties kāda zvaigzne! Atklājumu lavīna .. .»
Jā, tā tiešām bija atklājumu lavīna. Pat tagad, kad zinātne par zvaigžņu attīstību un uzbūvi spērusi milzīgu soli uz priekšu, pat tagad šīs ekspedīcijas atklājumi daudzējādā ziņā nav zaudējuši savu nozīmi.
Kuģa žurnāls … Zinātniskā darba pārskats … Astrofiziķa rokraksts ar zvaigžņu evolūcijas paradoksālo hipotēzi… Un beidzot tas, ko es meklēju, — komandiera pavēle par atgriešanos. Tā skan pārsteidzoši, gandrīz neticami.
Kādā dienā kapteinis itin vienkārši pateica:
— Pietiek! Tagad jādodas mājup.
Pieci cilvēki klusēdami uzlūkoja kuģa komandieri. Viņi gaidīja.
— Jā. Laiks posties mājup, — kapteinis turpināja. — Jūs zināt, mums atlikuši tikai astoņpadsmit procenti degvielas. Bet izeja ir. Vispirms mums jāatvieglina raķete. No tās jāizceļ visa elektroniskā aparatūra, izņemot kursa koriģēšanas iekārtu. Jāizjauc un jāatstāj šeit iztukšoto tvertņu starpsienas un daļa oranžērijās. Bet tas vēl nav viss. Lielākais degvielas patēriņš saistīts ar samērā niecīgo paātrinājumu lido- dojuma pirmajos mēnešos. Vajadzēs samierināties ar zināmām neērtībām. Raķetei jāstartē nevis ar trīskāršu, bet gan ar divpadsmitkārtīgu paātrinājumu.
— Tāda paātrinājuma apstākļos nav iespējams vadīt kuģi, — inženieris iebilda. — Pilots nespēs …
— Zinu, — kapteinis viņu skarbi pārtrauca. — Zinu. Tāpēc pirmajos mēnešos raķeti vadīs no šīs planētas. Viens no mums paliks šeit. Klusāk! Es teicu — klusāk! Iegaumējiet — citas izejas nav. Tā tam jābūt, un tā tas būs. Tagad tālāk. Jūs, Ņina Vladimirovna, un jūs, Nikolaj, nevarat palikt. Jums būs bērns. Jūs, Ļenočka, esat ārste, jums jālido. Sergejs ir astrofiziķis. Arī viņš lidos. Georgijam nepietiks izturības. Tāpēc palikšu es. Klusāk! Būs tā, kā es teicu.