Manā priekšā uz galda Zarubina aprēķini. Esmu ārste, un ne viss šajos aprēķinos man saprotams. Taču viens ir skaidrs: te iekalkulētas pašas pēdējās rezerves. Ja ceļā atgadīsies kaut kas neparedzēts, atgriezties uz Barnarda zvaigzni raķete nevarēs. «Risks trešajā pakāpē» — tāds ieraksts atrodams stūrmaņa dienasgrāmatā. Divas rindiņas zemāk lasāms': «Bet tam, kas paliks šeit, — tas būs risks desmitajā vai pat simtajā pakāpē . ..»
Zarubiņam būs jāgaida četrpadsmit gadu. Tikai tad viņam pakaļ atlidos cita raķete. Četrpadsmit gadus būt pilnīgi vienam uz svešas, sasalušas planētas…
Aprēķini seko aprēķiniem. Galvenais — enerģija. Tā nepieciešama gan raķetes tālvadei, gan palicēja vajadzību apmierināšanai. Un atkal viss iekalkulēts līdz pēdējai iespējai, skopi, bez mazākās rezerves.
Kapteiņa mitekļa fotoattēls. Sis miteklis samontēts no oranžērijas sekcijām. Aiz caurspīdīgajām sienām redzama elektroniskā aparatūra un mikroreaktori. Uz jumta samontētas tālvades antenas. Visapkārt ledains tuksnesis. Pelēcīgajās debesīs salti spīd Barnarda zvaigzne. Tās disks — četras reizes lielāks par Saules disku, kādu to redz no Zemes, — liekas, tikai nedaudz spilgtāks par Mēnesi.
Es ātri pāršķirstu kuģa žurnālu. Ierakstu tajā daudz: gan dažādas instrukcijas, gan radiosakaru grafiks, gan kapteinim atstāto priekšmetu saraksts… Un pēkšņi divi vārdi: «Raķete startē».
Ieraksti, kas pēc tam seko, šķiet uzskribelēti ar bērna roku. Rindas krīt cita uz citu. Burti — lauzīti, stūraini. Divpadsmitkārtīga pārslodze nav nekāds joksl
Ar lielām grūtībām izdodas atšifrēt tekstu. Pirmais ieraksts: «Viss kārtībā. Nolādētā pārslodze! Acīs violeti apļi. . .» Divas dienas vēlāk: «Ātrums pieaug precīzi pēc aprēķina. Staigāt nav iespējams. Var tikai rāpot.. .» Vēl pēc nedēļas: «Grūti, ļoti (izsvītrots) … Izturēsim. Reaktors darbojas normāli.»
Nākamās divas lappuses žurnālā ir pilnīgi tukšas. Bet uz trešās — liels tintes traips un pavisam greizs ieraksts: «Tālvade traucēta. Nezināms šķērslis izkliedē starus. Tās (izsvītrots) . . . beigas . . .»
Es aizveru kuģa žurnālu. Traucējumi tālvades sistēmā arī kapteinim droši vien bija negaidīti.
Spalgi un trauksmaini skanēja kontrolierīces signāls. Indikatora bultiņa trīcēdama atkrita līdz nulles iedaļai. Radiostars bija sastapis kaut kādu šķērsli. Tālvades sistēma nedarbojās.
Kapteinis lūkojās oranžērijas caurspīdīgajā sienā. Pie apvāršņa norietēja Barnarda zvaigznes bālais disks. Ledainajā līdzenumā aizvien garākas kļuva rūsganās ēnas. Vējš dzenāja sniega pārslas un uzvirpuļoja tās līdz pat iesārti pelēcīgajām debesīm. Zvans neatlaidīgi džinkstēja. Radioviļņi tika izkliedēti; to jaudas vairs nepietika raķetes vadīšanai. Uz elektroniskā navigatora paneļa drudžaini zibsnīja krāsainas spuldzes.
Zarubins piegāja pie aparātu pults. Indikatora bultiņa nekustējās. Tad kapteinis pagrieza jaudas regulatora rokturi. Oranžēriju piepildīja dzesināšanas sistēmas motoru dūkoņa. Rokturis jau bija pagriezts līdz galam. Taču Zarubins izrāva drošinātājus un vēl divas reizes pagrieza rokturi. Motoru dūkoņa pārvērtās spalgā kaucienā.
Kapteinis nevarīgi atsēdās. Rokas trīcēja. Viņš izņēma kabatas lakatiņu, noslaucīja pieri un piespieda vaigu pie vēsā stikla.
Vajadzēja gaidīt, kamēr jaunie, milzīgas jaudas signāli sasniegs raķeti un atgriezīsies uz šejieni.
Zarubins gaidīja.
Viņš bija zaudējis jebkuru priekšstatu par laiku. Līdz pēdējai iespējai pārslogotie mikroreaktori auroja, dzesināšanas sistēmas motori kauca. Oranžērijas trauslās sienas drebēja . . .
Beidzot nezināms spēks lika kapteinim piecelties un aiziet pie aparātu pults. Jaudas indikatora bultiņa bija pacēlusies līdz zaļajai svītrai. Signālu jaudas pietika, lai vadītu raķeti. Zarubins vāji pasmaidīja un palūkojās uz skaitītāju. Enerģijas patēriņš bija simt četrdesmit reizes lielāks, nekā paredzēts!
Tajā naktī kapteinis negulēja. Viņš sastādīja programu elektroniskajam navigatoram. Vajadzēja koriģēt novirzi, kas bija radusies pēc sakaru pārtrūkšanas.
Pie apvāršņa ievizējās nespodra polārblāzma. Atdodami savu enerģiju, kauca satracinātie reaktori. Tas, kas bija skopi aprēķināts četrpadsmit gadiem, tagad izšķērdīgi aizplūda pasaules telpā …
Sagatavojis programu elektroniskajai mašīnai, kapteinis ilgi staigāja pa oranžēriju. Augstu virs caurspīdīgajiem griestiem mirgoja zvaigznes. Kaut kur tajā pusē viņa zvaigžņu kuģis, uzņemdams ātrumu, strauji tuvojās Zemei.
Vēlu vakarā atkal uzmeklēju arhīva pārzini.
— Es zināju, ka jūs gribēsiet apskatīt gleznas, — viņš sacīja, steidzīgi uzlikdams acenes. — Nāciet, tās ir tepat blakus.
Nelielā istabā, ko apgaismoja fluorescējošas spuldzes, pie sienas bija pakārtas divas gleznas. Pirmaja brīdī es nodomāju, ka pārzinis kļūdījies. Man likās, ka šādas gleznas Zarubins nav varējis radīt. Tās nepavisam neatgādināja to, ko biju redzējusi dienu iepriekš. Nekādu eksperimentu ar krāsām, nekādu fantastisku sižetu. Divas gluži parastas ainavas.
Viena no tām attēloja lauku ceļu lēzenā piekalnē. Ceļa malā — varens, izspūris ozols, drukns un mezglains, pilns nesagraujama dzīvības spēka. Pāri ozola lapotnei vējš dzenā vieglus, gaišus mākonīšus. Bet lejā pie ceļmalas grāvja guļ vecs, apsūnojis akmens. Tā vien šķiet, ka tikko tur atpūties noguris ceļinieks …
Otra glezna nav pabeigta. Tajā attēlots pavasarīgs mežs. No šī audekla pretim dveš neparasts siltums; daudz gaisa un gaismas. .. Apbrīnojami zeltaini toņi. . . Zarubins izprata krāsu dvēseli.