— Šīs gleznas es atvedu … — teica arhīva pārzinis.
— Jūs?!
— Jā, es.
Pārziņa balsī jautās skumjas.
— Tajos dokumentos, ar kuriem jūs iepazināties, trūkst beigu. Tās jāmeklē materiālos par citām ekspedīcijām . ..
Kad Zarubina zvaigžņu kuģis atgriezās, uz Barnarda zvaigzni tūdaļ nosūtīja glābšanas ekspedīciju. Astronauti darīja visu, lai raķete sasniegtu mērķi pēc iespējas ātrāk. Viņi lidoja ar seškārtīgu paātrinājumu! Taču, sasnieguši planētu, ekspedīcijas locekļi oranžēriju neatrada. Desmitiem reižu viņi riskēja ar savu dzīvību un tomēr neatrada …
Pēc tam — tas notika daudzus gadus vēlāk — uz turieni nosūtīja mani. Ceļā notika avārija… Redziet, — pārzinis norādīja uz savām acenēm. — Bet planētu mēs tomēr sasniedzām, atradām oranžēriju un šīs gleznas . . . Atradām arī kapteiņa rakstītu zīmīti.
— Kas tad bija šai zīmītē?
— Tikai pieci vārdi: «Par spīti neiespējamībai, uz priekšu!»
A. Dņeprovs
PROFESORA KENANTA EKSPERIMENTS
Kenants atplēsa aploksni un izlasīja:
«Dārgais draugs! Puisi, kas nodos Tev šo vēstuli, es labi pazīstu. Viņa ģimeni piemeklējusi liela nelaime. Pirms vairākiem mēnešiem pēkšņi nomiris viņa tēvs — trūcīgs fermeris. Māte aiz bēdām smagi saslimusi un, acīm redzot, vairs neatspirgs. Ģimenē septiņi bērni. Freds Alisons ir vecākais un tagad, pēc tēva nāves, — vienīgais ģimenes apgādnieks. Atceros, Tu meklēji krietnu palīgu. Pieņemot Fredu, Tu ne vien iegūsi tādu, bet arī izdarīsi svētīgu darbu. Mēs diemžēl pārāk bieži aizmirstam evaņģēliju, kas prasa allaž palīdzēt saviem tuvākajiem . . . Tavs Augusts.»
— Tātad jūs šķērsojāt visu kontinentu, lai atrastu šeit darbu? — Kenants jautāja mazliet -sakumpušam gara auguma gaišmatim.
— Jā, profesor. Man to ieteica jūsu draugs Augusts Šrēders.
— Labi. Bet ko jūs protat?
— Es darīšu visu, ko vien liksiet. Grūtības mani nebaida.
— Jūsu izglītība?
— Diemžēl tikai trīs kursi dabas zinību fakultate. Tālāk pietrūka naudas un . . .
— Skaidrs.
Iegrimis pārdomās, Kenants kādu brīdi knaibīja neskūto zodu.
— Kā klājas Augustam? — viņš beidzot apvaicājas.
— Pateicos. Labi. Joprojām krāj markas.
— Un kā ar veselību?
— Pagaidām nesūdzas. Tiesa, sirds dažkārt liek sevi manīt. It īpaši pavasarī un rudenī…
— Sirds, jūs sakāt?
— Jā, — atbildēja Freds. — Arī manam nelaiķa tēvam bija sirdskaite.
— Lai notiek! Es jūs pieņemu. Pieņemu uz rekomendācijas pamata. Varat pateikties manam draugam Šrēderam.
— Ak profesor… — Freds mēģināja satvert Kenanta roku. Taču sirmgalvis izvairīgi atkāpās.
— Nē, nē, nevajag… — viņš nomurmināja. — Savu pateicību apliecināsiet Augustam.
Puisis mulsi noplātīja garās rokas. Dažas minūtes abi klusēja. Tad Freda uzmanību saistīja kāda dīvaina ierīce. Tā atgādināja ar melnu izolācijas kārtu aptītu cauruli. Ievērojis jaunā palīga interesi par šo aparātu, Kenants tikko manāmi pasmīnēja:
— Starp citu, vai jūs vispār zināt, ar ko mēs nodarbosimies?
— Pagaidām ne, — Freds kautri atzinās.
— Aparāts, ko jūs redzat, ir lineārs elektronu paātrinātājs, — Kenants paskaidroja un pavilka spožu svirslēdzi. Tai pašā mirklī uz marmora dēļa aizdegās sarkana spuldzīte un ieklaudzējās neliels vakuuma sūknis.
— Tagad mums jāpāriet otrā istabā. Izlaužoties no paātrinātāja kameras caur plānu alumīnija plāksnīti, elektroni rada gamma starus, kas apdraud dzīvību.
Atstājis laboratoriju un cieši aizvēris smagās, svina bruņām pārklātās durvis, Kenants apsēdās pie rakstāmgalda un iedziļinājās papīros. Freds tikmēr pārlaida vērīgu skatienu pār profesora kabinetu. Uz diviem nelieliem galdiem bija novietoti metalogra- fisks mikroskops un projekcijas aparāts. Pie durvīm atradās masīvs čuguna seifs ar vismaz desmit centimetru biezām sienām.
— Jums derētu iepazīties ar elektronu āmura darbu, — Kenants beidzot sacīja.
— Elektronu āmurs? — Freds izbrīnījies jautāja.
—• Jā. Par āmuru to, protams, var saukt tikai pārnestā nozīmē. Un tomēr šis nosaukums precīzi izteic ierīces galveno ideju. Jo, redziet, arī elektronus var izmantot metālu kalšanai. Pēc būtības jūs pašreiz esat nokļuvis atomu gadsimta kalvē . ..
— Es labprāt kļūtu par kalēja mācekli, — Freds smaidīdams piebilda.
— Vēlēšanās nav peļama. Taču vispirms nāksies apgūt šī procesa teorētiskos pamatus. Jūs droši vien būsiet jau dzirdējis, ka metālus kaļ ne tikai tādēļ, lai tiem piešķirtu vajadzīgo formu. Kalšanas galvenā īpatnība ir tā, ka spiedes vai āmura sitieni izveido metala virspusē blīvāku vielas kārtu, kas padara detaļu daudz izturīgāku.
— Skaidrs! — sacīja Freds.
— Bet kalšana diemžēl iespējama tikai līdz zināmai robežai. Ja šo robežu pārkāpj, iekšējais spriegums kļūst tik liels, ka metāls sāk plaisāt. Tās visas ir tīri ārējas pazīmes. Daudz svarīgāks tas, kas notiek kaļamā metala iekšienē. Vai zināt, kas tur īsti notiek?
Freds enerģiski pakratīja galvu.
— Nu, tad paklausieties! Amūra sitieni iedragā metala kristālisko struktūru. Atomi tuvinās cits citam, un viela sablīvējas . ..
— Saprotu.
— Tādā gadījumā teorijas pagaidām pietiks. Es aiziešu pusdienās, bet jūs tikmēr palasiet, lūk, šo. — Un Kenants pasniedza Fredam kādu zinātnisku sacerējumu.
Kad soļu troksnis gaitenī bija norimis, Freds dažas minūtes vēl turpināja šķirstīt biezo sējumu. Tad enerģiski atbīdīja to un sāka aplūkot galdu, pie kura sēdēja. Nejauši izkustinājis no vietas grezno bronzas un marmora tintnīcu, viņš pamanīja zem tās galda platē lielu, nenoteiktas formas caurumu.