Freds ielika piecus spoguļus seifa, bet divus iebaza kabatā. Pēc tam viņš noslēdza seifu un atstaja laboratoriju.
Kafejnīcā «Sirēna» Freds steidzīgi nocēla telefona klausuli.
— Kaizer? Sveiks, veco zēn. Ceru, ka čeku grāmatiņa tev klāt. Jā, jā. Drāzies tik šurp un saņem preci. Ko? Protams, tas paredzēts! Viņš pats teica, ka daži var kļūt trausli un sasisties. Manējie gan ir kārtībā. Brauc ātrāk! Citādi baidos, ka palikšu bez biksēm. Šie velna paraboloīdi ir smagi kā aviācijas bumbas. Ko? Labi, pagaidām pietiks ar avansu .. .
Kaizers ieradās kafejnīcā ar patiesi kosmisku ātrumu.
— Apsveicu, laimes lutekli! — viņš iečukstēja Fre- dam ausī.
— Saki nu vēl, ka neesmu pamatīgi apstrādājis šo vientiesīgo miera piekritēju, — Freds nekautrēdamies lielījās.
— Lieliski! Es pat nevaru aptvert, kā tas tev tik ātri izdevās. Priekšnieks būs sajūsmā. Bet kur tava prece?
Freds pārlaida skatienu pāri tukšajai kafejnīcai, tad piesardzīgi izvilka no bikšu kabatas abus paraboliskos spoguļus.
— Skaiti nu naudiņu!
Kaizers pasniedza" viņam čeku. Izlasījis to, Freds aiz labpatikas atņirdza zobus.
— Es tikko zvanīju uz ministriju. Rīt galvenais personiski aizvedīs spogulīšus uz poligonu. Ja viss būs kārtībā, prēmijas summu tev palielinās pieckārtīgi.
— Okei! — Freds atdeva kolēģim spoguļus un piebilda. — Tikai neaizmirsti pateikt galvenajam, ka es zinu šo daiktu izgatavošanas noslēpumu un varu apņemties ieviest tos masveida ražošanā. Protams, par attiecīgu maksu . ..
— Pats par sevi saprotams, — piekrita Kaizers. — Bet tagad iemetīsim pa vienai un-—mājup! Rīt tevi, ja nemaldos, gaida spraigs zinātnisks darbs! Divi spoguļi kjuvuši trausli un saplīsuši. Tie jāizgatavo no jauna. Vai ne?
Kaizers un Freds skaļi iesmējās.
Atgriezies laboratorijā, profesors ieraudzīja Fredu pie rakstāmgalda. Viņš bija atzvēlies krēslā, izstiepis kājas un ar baudu sūca resnu cigāru.
— Sveiks, jaunais draugs, —.Kenants laipni uzrunāja^ asistentu.
— A, šef! Kā jūtaties pēc ceļojuma?
— Pateicos, labi. Pat ļoti. Un jūs?
— Viss kārtībā. Esmu tikai mazliet noguris. Šie nolāpītie spoguļi…
— Kaut kas noticis? — Kenants smaidīdams jautāja.
— Jā! Tas, par ko jūs mani brīdinājāt. Divi trauslākie saplīsa …
Kenants vērīgi uzlūkoja jauno cilvēku, pašūpoja galvu un skumji teica:
— Es jau domāju. Tieši šajā trauslumā slēpjas ļaunuma sakne . ..
Freds piecēlās.
— Neuztraucieties, profesor. Esmu izgatavojis divus citus. Varbūt gribat apskatīt?
— Protams!
Freds piegāja pie seifa un plaši atvēra durvis.
Kenants iebāza galvu čuguna kastē, tad izbrīnā palūkojās uz Fredu.
— Kur jūs tos likāt?
— Kur? Tepat. . .
Tālākie vārdi iestrēga Fredam kaklā. Viņš uzmeta skatienu seifam. Spoguļu vietā plauktus klāja sīku metala šķembu un putekļu kārta!
— Spoguļi tur bija … — Freds nevarīgi noplātīja rokas.
Kenants greizi pasmaidīja.
— Diemžēl arī šos spoguļus piemeklējis tas pats liktenis.
— Kāds liktenis? — aizsmakušā balsī pārjautāja Freds.
— Abu trauslāko. .. Labi vēl, ka neesat cietis, — profesors piezīmēja, it kā starp citu. — Varat nešaubīties, jūs izglāba tikai tas, ka stingri ievērojāt manus norādījumus un laikus ieslēdzāt spoguļus seifā.
Freds uzbudināti sekoja profesoram, gaidīdams tuvākus paskaidrojumus.
— Ak, kaut nebūtu šī drausmīgā iekšējā sprieguma! — Kenants rūgti iesaucās. — Tad mēs jau sen būtu uzbūvējuši gamma staru mikroskopu.
— Kāda sprieguma?
— Tā paša, kura dēļ mūsu spoguļi kļūst tik trausli un sasprāgst kā šķembu granātas.
Kenants atbīdīja tintnīcu un parādīja Fredam bezveidīgo caurumu galdā.
— Lūk, mana pirmā eksperimenta rezultāts. Es izgatavoju spoguli un noliku to uz galda. Divas dienas tas mierīgi gulēja, pēc tam sasprāga. Par laimi tobrīd atrados blakusistabā. Atcerieties, es jums stāstīju, ka, pat ar āmuru kaļot metālu, tā virsma reizēm saplaisā. Kaut kas līdzīgs noticis airī šajā gadījumā. Tikai sakarā ar milzīgo sablīvējumu un ārkārtīgi augsto spriegumu metāls nevis saplaisāja, bet burtiski sasprāga. Pēc pirmā izmēģinājuma es iegādājos šo seifu . ..
Nobālējis kā līķis, Freds lūkojās uz Kenantu ar šausmās izvalbītām acīm.
— Nu, tagad vairs nav ko baidīties! Jūs taču laikus ieslēdzāt spoguļus seifā. — Kenants labsirdīgi iesmējās un uzsita Fredam uz pleca. — Saprotu, saprotu. Jaunais cilvēks droši vien iztēlojas, kas notiktu, ja viņš nebūtu stingri ievērojis manus norādījumus.
— Profesor, es nejūtos īsti labi, — Freds pēc brītiņa nogārdzās, — atļausiet…
— Lūdzu, man nav ne mazāko iebildumu, — sacīja Kenants, apsēzdamies pie rakstāmgalda. — Varat iet mājās un atpūsties. Manas prombūtnes laikā jūs esat krietni papūlējies, vai ne? Tātad atpūta pelnīta!
Sakampis galvu, Freds izskrēja no kabineta. Kenants ironiski noskatījās viņam pakaļ. Tad paņēma papīra lapu un uzrakstīja:
«Dārgo August. Šis nepatīkamais starpgadījums beidzies uz mata tā, kā es to paredzēju. Pirms dažām minūtēm Tavs «ieteiktais» panikā atstāja laboratoriju. Es domāju, ka patlaban viņš cenšas par katru cenu iegādāties biļeti uz lidmašīnu, lai aizlaistos kaut kur uz Cīli vai pat vēl tālāk, jo citādi viņam klāsies plāni. Kara ministrija diezin vai piedos savam aģentam šādu joku. Speciālo pētījumu nodaļas priekšnieka traģiskā nāve, kuras cēlonis — viņa automobilī paslēptās šķembu granātas, par ko Tu droši vien jau būsi lasījis avīzē, ir pietiekams pamats, lai apsūdzētu Fredu terorā, diversijā vai spiegošanā. Starp citu, Tu jautā, kā es tik ātri atklāju Freda īsto seju? Ļoti vienkārši': sacerēdami Tavā vārdā vēstuli, viņi, acīm redzot, nezināja, ka Tu esi pārliecināts ateists. Cik bieži, pastrādājot kādu nelietību pret cilvēci, mūsu varas vīri vēl piemin evaņģēliju!