… Dažas stundas vēlāk izlūkraķete sasniedza violetās matērijas joslu. Aizsargvairogs — desmitkārt
spēcīgāks nekā pašam zvaigžņu kuģim — ieslēdza raķeti nesagraujamās enerģētiskās bruņās.
— Lūk, atkal «logs»! — Varens pirmais to pamanīja.
— Ievadu izlūku … — Andrejs ātri nospieda vairākas baltas podziņas.
Uz ekrāna parādījās krāsaini attēli; kļuva redzamas vissīkākās celtņu detaļas. Pēkšņi ekrānu šķērsoja bieza, violeta svītra.
— No kā gan varētu sastāvēt šis violetais stars? —1 Ibaņjess, iegrimis pārdomās, jautāja. — Man liekas, tā ir šajās ierīcēs sakoncentrētās enerģijas plūsma. Tāds iespaids, it kā enerģiju pārraidītu uz kādu attālu galaktikas novadu.
— Manuprāt, tā ir dabas parādība, kas tikai nejauši saistīta ar šīm konstrukcijām, — iebilda Žemaits.
Ibaņjess, šķiet, nevēlējās turpināt diskusiju.
— Kas to būtu domājis … — arī Andrejs neslēpa savu izbrīnu. — Tādi mērogi… Kaut kas neaptverams! Bet kāpēc šīs planētas saprātīgie iemītnieki nedod nekādu dzīvības zīmju? Būtu interesanti aplūkot viņus tuvumā. Pamēģināsim nosēdināt mūsu izlūku!
Automātiskā raķete ienira planētas bāli dzeltenīgajā atmosfērā. Uz lokatora ekrāna pavīdēja daži neskaidri plankumi. Tad pēkšņi redzamība uzlabojās, un Andrejs saskatīja pilnīgi gludu, izsvilinātu līdzenumu. Apvārsnis krasi atdalīja sārto līdzenumu no bāli dzeltenajām debesīm, kurās žilbinoši staroja zilā cefeīda.
Cik vien tālu varēja redzēt, uz visām pusēm stiepās milzīgas celtnes, kas šķita vēl dīvainākas par atstarotāju lokiem un planētas mākslīgajiem pavadoņiem. Neskaitāmas resnas kolonas kā sastindzis mežs aptvēra gigantiskas kubveida ēkas, kurās nemanīja ne durvju, ne logu. Gredzeniem līdzīgas konstrukcijas, kas mazliet atgādināja Zemes energouztvērējus, koncentriskiem apļiem izvietojās pa visu līdzenumu.
— Tie droši vien ir enerģijas ģeneratori, — Ibaņjess ieminējās.
— Nevis enerģijas, bet pirmmatērijas ģeneratori! — Varens papildināja. — Lūk, kāpēc mūsu aparāti ziņoja par šīs vielas sablīvējumiem cefeīdas apkaimē.
— Jā, bet kur tad paliek cilvēki, kas visu šo tehniku vada? — brīnījās Žemaits.
— To mēs tūdaļ noskaidrosim, — Andrejs mierīgi atbildēja.
Ar vairākām radiokomandu sērijām viņš tuvināja raķeti kubveida celtnei un ieslēdza gamma staru lokatoru. Uz ekrāna parādījās ēkas iekšējās telpas. Visas sienas klāja paneļi, kuros mirgoja simtiem spuldžu. Cita citai blakus, vairākos stāvos bija izvietotas kibernētiskas mašīnas: šur un tur varēja saskatīt mehānismus, kas likās apveltīti ar simtiem roku. Tie droši vien bija roboti vai automātiski manipulatori.
— Tagad man viss skaidrs! — Ibaņjess gavilēja. — Tā ir enerģētiska sistēma, kas pati sevi vada un regulē. Gigantiska pirmmatērijas fabrika!
— Fabrika veselas planētas mērogā, — Andrejs piebilda. — Un izejvielu tai piegādā cefeīda!
Šī minējuma pārsteigts, Ibaņjess iesita sev pa pieri.
— Nu protams! Kaut kādas nezināmas būtnes iegrožojušas cefeīdu! Mākslīgie pavadoņi uztver šī spīdekļa staru enerģiju un novada to uz planētu. Tur enerģija tiek koncentrēta, un pēc tam atstarotāji to raida kosmosā!
— Visam tam varētu piekrist, — Andrejs domīgi teica. — Bet uz kurieni tiek pārraidīta šī enerģija? Ja to izdotos uzzināt. .. Skaidrs, ka uz šīs nosvilinātās planētas dzīvu būtņu nav. Te mēs atradīsim tikai robotus un automātiskas sistēmas.
Izlūks turpināja lēni riņķot ap kubveida ēku. Andrejs sarauca pieri. Kā uzzināt, uz kurieni tiek pārraidīta gigantiskā enerģijas vai, pareizāk, pirmmatērijas plūsma? Sekot «violetajam staram»? Nav taču izslēgts, ka tas aizvedīs viņus līdz galaktikas pretējai malai — desmitiem tūkstošu gaismas gadu attālumā …
— Skatieties! — Varens izstiepa roku. — Kas tās par pulsējošām liesmiņām?
Andrejs un Ibaņjess cieši ielūkojās ekrānā. Tur uz paneļa, kas bija ielaists milzīga robota priekšpusē (šis robots atradās vissarežģītākajā mehānismu un mašīnu jūklī), ritmiski uzliesmoja un nodzisa krāsainu apļu un spirāļu tīkls.
— Zvēru pie Magelāna mākoņa! Tā ir zvaigžņu karte!
— Un turklāt mūsu apgabala… — astronoms apstiprināja Ibaņjesa minējumu.
Dažas minūtes vēlāk, rūpīgi izpētījuši krāsainos apļus un spirāles, viņi galīgi pārliecinājās, ka uz robota krūtīm pulsē zvaigžņu karte. Tajā atrada cefeīclu, kuras spožums laiku pa laikam mainījās, oranžo planētu, kur viņi nolaidušies, un arī noslēpumaino ierīču planētu. Tai pašā mirklī, kad kosmosā ieurbās kārtējais pirmmatērijas stars, kartē iezīmējās gaiša līnija no šīs planētas uz pieciem krāsainiem aplīšiem Gubja zvaigznājā — tur, kur zaigoja liesmainais Denebg …
— Skaidrs kā diena! — Varens iesvilpās. — Prm- matēriju no cefeīdas pārraida uz Gulbja zvaigznāju!
— Un tur dzīvo mūsu brāļi… — piebilda Andrejs. — Četri simti gaismas gadu . ..
— Nu un tad? — Varens nesaprata.
— Es gribu teikt, — Andrejs turpināja, — ka no Deneba planētām mūs šķir vairāk nekā simt parseku. Šo planētu iedzīvotāji, acīm redzot, sasnieguši ārkārtīgi augstu attīstības līmeni. Citādi viņi nespētu iegrožot cefeīdu un pārraidīt enerģiju tik milzīgā attālumā! Kādas neatsveramas zināšanas mēs, Zemes cilvēki, no viņiem varētu aizgūt!
— Diemžēl, mūsu zvaigžņu kuģim Denebs ii nesasniedzams, — viņu pārtrauca Ibaņjess. — Enerģētiskā vairoga radīšanai esam jau iztērējuši pusi no degvielas krājuma un tagad to samazinām vēl vairāk, — viņš norādīja uz automātisko raķeti. — Laiks atsaukt izlūku …
— Vispirms tomēr jāuzņem zvaigžņu karte, — 2e- maits enerģiski iebilda.