Kirss trīcošām rokām iedarbināja izstarotājus un pulverizatorus, kas visus trīs apsmidzināja ar dezinficējošu šķīdumu.
Uz iekšējo sakaru ekrāna parādījās komandiera seja.
— Kā klājas? — viņš jautāja. — Kāpēc jūs tik ilgi kavējaties?
— Viss kārtībā! — Janeks atbildēja, pamirkšķinādams galvenajam mehāniķim. — Te viena glodenīte gribēja iespraukties pārejas kamerā. Bet mēs to izsviedām …
— Rūpīgāk dezinficējieties! — Andrejs viņiem piekodināja. — Drīz startēsim.
… Zvaigžņu kuģis cēlās arvien augstāk oranžās planētas debesīs. Blīvajā atmosfērā tas bija sakarsis gadrīz līdz baltkvēlei un tagad atgādināja izplatījumā dzimušu, jaunu zvaigzni.
Atstājusi oranžo planētu, «Rosija» kā gaismas stars traucās uz dzimto Zemi. Ar ekspedīcijas rezultātiem astronauti bija ļoti apmierināti. Kad apkalpes locekļu lielākā daļa pēc ilgstošā spraigā darba taisījās ieslīgt anabiotiskā miegā, biologs klusi uzaicināja kuģa komandieri ienākt laboratorijā. Janeks šķita neparasti bāls, un Andrejs, mazliet izbrīnījies, sekoja viņam. Biologs aizveda viņu pie bumbierveidīga kristālā balona, kura dibensiena veidoja absolūti melnu fonu. Šis balons bija ļoti sarežģīta aparāta — bioloģiskā robota sastāvdaļa. Robots kontrolēja atmosfēras tīrību zvaigžņu kuģī.
— Kā tu jūties? — Janeks negaidīti vaicāja.
— Lieliski… — Andrejs pārsteigts paskatījās uz biologu.
Tad Janeks klusēdams norādīja uz balonu.
Andrejs ielūkojās tajā ciešāk un nedroši teica':
— Tur… uz melnā fona virmo kaut kādi punktiņi. . .
— Tas ir vīruss no oranžās planētas, palielināts desmit miljonu reižu, — biologs neskanīgi paskaidroja. Viņa sejā tagad skaidri iezīmējās savādi balti plankumi. — Mēs … esam ievazājuši kuģī… drausmīgus svešas dzīvības pārstāvjus.
Iestājās ilgstošs klusums.
— Kas mums draud? — Andrejs centās nezaudēt mieru, taču balss viņam aizlūza.
— Negribēju runāt, iekams nebiju pabeidzis izmeklēšanu. Tagad es zinu… Šis vīruss aprij fosforu mūsu šūnās. Aizsargāties pret to nav iespējams… Tā ir lēna, bet neatvairāma nāve ,.,
— Kā tas varēja notikt? — Andrejs sašutis iesaucās un sāka strauji soļot pa laboratoriju, ik mirkli triekdams labo dūri pret kreiso plaukstu.
Janeks zemu nolieca galvu.
— Pirmās -vīrusa pēdas es atklāju aizvakar… Bioloģiskais robots norādīja man galveno slimības perēkli — pārejas kameras iekšējo kaktu. Un tūlīt es atcerējos… Kad Kirsam uzbruka dīvainais oranžās planētas iemītnieks, viņš nejauši izslēdza ventilācijas sistēmu . .. Tikai uz vienu mirkli! Bet šā mirkļa pietika, lai vīruss iekļūtu kuģī. Kad sistēmu atkal iedarbināja, mikroorganisms jau bija ieperinājies pārejas kameras attālākajā kaktā … un gaisa strāva nespēja viņu tur sasniegt… Man nevajadzēja iziet no kuģa … Nosit mani! Es esmu to pelnījis …
— Kad galva nocirsta, par matiem vairs neraud … — Kādu laiku komandieris turpināja soļot pa laboratorijas zāli. Tad apstājās un plaši iepleta acis. Andreju bija satraukusi doma par Taņu, kas gaidīja viņu Mauzolejā.
— Cik … mums atlicis dzīvot?
— Dažas nedēļas, — Janeks pačukstēja.
— Precīzāk! — Andrejs nepiekāpās.
— Nezinu… Vajadzētu vēl apstrādāt diagnostikas robota datus; šis robots noskaņots uz manu organismu.
… Sešas stundas vēlāk Janeks atkal uzmeklēja Andreju, kas ar sastingušu seju stāvēja pie yadības pults.
— Mēs dzīvosim … četras līdz sešas nedēļas … Atkarībā no katra organisma individuālajām īpašībām.
— Kas tie par plankumiem? — Andrejs vaicāja, pieskardamies Janeka sejai.
— Vīrusa darbības sekas. — Biologs, ar pūlēm kustinādams mēli, atbildēja. Viņa acis drudžaini spīdēja, un slimīgs sārtums klāja baltiem plankumiem izraibinātos vaigus.
— Gulsties anabiozē, — Andrejs draudzīgi uzsita biologam uz pleca.
Janeks vāji pretojās. Taču Andrejam nācās gandrīz ar varu aizvest viņu uz anabiozes zāli. Tur divās rindās stāvēja caurspīdīgas vannas, kurās laistījās smags šķidrums. Šādas vannas iebūvēja visos zvaigžņu kuģos. Protams, astronauti tagad spēja dažās dienās vai nedēļās pēc raķetes laika pārvarēt milzu attālumus un tādēļ lidojot viņiem novecošana parasti nedraudēja. Tomēr anabiotiskās vannas allaž varēja noderēt. Pietika sabojāties kaut vienam dzinējam vai neparedzētu apstākļu dēļ pārtērēt degvielu, un zvaigžņu kuģis vairs nespēja attīstīt ātrumu, kāds nepieciešams, lai tajā palēninātos laika ritums. Šādos gadījumos vienīgi anabiotiskais miegs glāba astronautus no vecuma un nāves…
… Andrejs pamodināja Varenu un pastāstīja viņam par nelaimi, kas piemeklējusi kuģa apkalpi.
— Tas ir drausmīgi! — Varens novērsās un ilgi klusēja. Tā, šķiet, bija pirmā reize, kad viņš nespēja dungot kādu no savām iemīļotajām dziesmiņām. — Vai tiešām nav ne mazākās cerības?
— Nē! — Andrejs strupi atcirta.
Klusumā ik pēc minūtes iedžinkstējās zvaigžņu kuģa pulkstenis. Un ar katru minūti saruka viņiem atvēlētais laiks . ..
— Lai mūsu brāļi guļ anabiozē līdz pašai Zemei … — apsvērdams katru vārdu, lēni sacīja Andrejs. — Tā būs labāk. .. Janeks teica, ka anabioze palēnina vīrusa darbību tādā pašā mērā, kādā tā palēnina visus organisma dzīvības procesus. Arī mēs varētu rast atvieglojumu šādā miegā . .. Gadu tūkstošiem joņotu izplatījumā nedzīvais zvaigžņu kuģis ar kosmonautiem, kuru ķermeņos ieperinājies vīruss .. . Bet kāda tam būtu jēga?
— Ko tad citu mēs varam darīt? — Varens izmisis jautāja.
— Nogādāt mūsu ekspedīcijas rezultātus īļz Zemi! Pastāstīt par domājošām būtnēm, kas dzīvo Deneba sistēmā. Cilvēcei jānodibina ar viņām sakari un jāapmainās ar zināšanām! — Andrejs dedzīgi iesaucās un pēc brīža piebilda: — Mūsu rīcībā ļoti maz laika, tāpēc jālido ar vislielāko ātrumu. Ieslēdz dzinējus!