Ar pūlēm pierunājis komandieri iemigt kaut uz dažām stundām, Varens ieņēma viņa vietu pie vadības pults.
Andrejs atgriezās savā kajītē. Neciešami sāpēja galva. Sajūta bija tāda, it kā smadzenēs kausētu svinu. Visās ķermeņa šūnās notika neredzama cīņa. Organisms izmisīgi pretojās nāvējošo vīrusu uzbrukumam. Andrejs atlaida galvu uz krēsla atzveltnes un aizvēra acis. Viņš nespēja samierināties ar domu, ka visam pienācis gals. Vai tiešām viņam nekad vairs nav lemts klaiņot pa Kosmocentra platajiem bulvāriem, uzkāpt zaļajā paugurā, kur viņi bija stāvējuši kopā ar Taņu šī pēdējā lidojuma priekšvakarā? Vai tiešām nekad vairs viņš neizbaudīs brīnišķo, diženo pacilātību, ko izraisa vienotība ar mūžīgo dabu?
Gluži neviļus Andreja domas pievērsās pagātnei…
Viņš atkal ieraudzīja sevi uz tālas planētas, kur vēroja pasakainu svešas saules — Gulbja sešdesmit pirmās — norietu. Tas tiešām bija neatkārtojams saulriets. Zvaigzne it kā izsvilināja sev ceļu caur mākoņu grēdām, saplosot tās un pārvēršot liesmainā purpurā. Tad plaisas mākoņos ieguva zeltainu nokrāsu un debesu zilgmi pāršķēla fantastiski gaismas un ēnas vēdekļi. Pēkšņi ainava mainījās. Ar retu, dzeltenīgu zāli apaugušās oranžās klintis, sārti spīdīgās peļķes un strautiņi, tālumā vizmojošais jūras līcis, kurā atspoguļojās debesis, — viss ieguva jaunu spožumu. Pasaule šķita tikko pamodusies. Tā uzsmaidīja viņam kā mīļš draugs, kas gatavs atklāt savus rūpīgi glabātos noslēpumus . . . Andrejs sajuta klusumu, kurā izgaist ikviena skaņa. Viss likās teiksmaini caurspīdīgs, brīnumains. Zvaigznes noriets un svešās debesis, visa redzamā pasaule, tālie spīdekļi un viņa domas — viss saplūda vienkopus. Šajā mirklī viņš apbrīnojami skaidri sadzirdēja tālai atbalsij līdzīgo Kosmosa aicinājumu …
Ik pēc pāris stundām nomainīdams Varenu, Andrejs vadīja zvaigžņu kuģi mājup. Kad raķetē bija pagājušas trīs nedēļas, viņi sasniedza Saules sistēmas robežas. Bremžu dzinēji darbojās ar vislielāko jaudu, jo tikai tādējādi «Rosijas» milzīgo ātrumu divu nedēļu laikā varēja samazināt līdz parastajam starpplanētu satiksmes ātrumam — trīsdesmit kilometriem sekundē.
Šķērsodams apgabalu starp Zemes un Venēras orbītām, komandieris vairs tikpat kā neturējās uz kājām. Nu jau otro diennakti viņš nemodināja Varenu. Andrejs stingri ticēja zinātnes varenībai; plašais materiāls, ko bija sakopojis bioloģiskais robots, kurš nepārtraukti vēroja slimības gaitu viņa organismā, noteikti palīdzēs Zemes mikrobiologiem atrast līdzekli pret oranžās planētas vīrusu. Viņš, Andrejs Cešenko, protams, ies bojā. Toties tiks izglābti viņa biedri! Ja zvaigžņu kuģis riņķos ap Zemi, tad, iegrimuši anabio- tiskā miegā, viņi var gaidīt kaut vai simt gadus, kamēr zinātnieki atradīs nepieciešamo pretindi un, atvēruši kuģi, iznīcinās neredzamo ienaidnieku.
… Beidzot pienāca brīdis, kad zvaigžņu kuģi varēja ievadīt pastāvīgā orbītā un «Rosija» it kā apstājās debesīs tieši virs Kosmocentra. Andrejs ieslēdza visus ekrānus. Viņš likās nedabiski mierīgs, kaut gan apzinājās, ka pēdējo reizi skata šo pilsētu — tās prospektus, ēkas, dārzus un kanālus. Ciešāk ielūkojies ekrānos, viņš pamanīja, ka Bojā gājušo astronautu laukumā sapulcējusies milzīga ļaužu masa. Tur lejā visus, acīm redzot, satrauca zvaigžņu kuģis, kas nekustīgs stāvēja zenītā un neatbildēja uz raidstaciju signāliem. Pāri planētai nedzirdami sakļāvās elektromagnētiskos viļņos ietērpti jautājumi. «Kāpēc zvaigžņu kuģis klusē? Tā taču ir «Rosija»? Jā, jā! Tas ir Andreja Cešenko kuģis, kas pirms divi simti piecdesmit gadiem startējis lidojumam uz cefeīdu …»
Pēkšņi Andreju pārņēma neatvairāma vēlēšanās ienirt Zemes atmosfēras glāstošajā siltumā, nolaisties centrālajā lidlaukā, bet pēc tam izkāpt no zvaigžņu kuģa, iejukt pūlī, lai atkal savienotos ar saviem brāļiem — darba un domu biedriem. Taču tūdaļ pat viņš ar nicināšanu atteicās no šīs domas; viņa mirstošais ķermenis, kurā perinājās miljardiem vīrusu, varēja radīt cilvēkiem neaptveramas briesmas. Tiklīdz viņš spers kāju uz dzimtās Zemes, neredzamu ienaidnieku pulki izraisīs drausmīgu epidēmiju, un, iekams zinātnieki spēs atklāt šī vīrusa darbības mehānismu, tas aprīs visu domājošo matēriju — dzīvības augstāko ziedu uz Zemes.
Pārvarēdams neaprakstāmo nogurumu, Andrejs izsauca Kosmosa apgūšanas padomi un vienlaikus ieslēdza zvaigžņu kuģa raidītājus, kuriem iepriekš bija sastādīta pēdējās pārraides programa. Mirkli vēlāk visa planēta dzirdēja viņa vārdus:
— Zemes cilvēki! . .. Dārgie brāļi! … Runā zvaigžņu kuģis «Rosija», kas startējis no Ziemeļaustrumu kosmocentra lidojumam uz zilo cefeīdu … Mūs piemeklējusi nelaime: uz oranžās planētas — septītās, skaitot no cefeīdas, — kuģī iekļuvis nāvējošs vīruss, svešas, neizpētītas dzīvības produkts. Šis vīruss ieperinājies mūsu ķermeņos. Mēs nevaram nolaisties. Lai apturētu vīrusa postošo darbību, esam iegūlušies ana- biozē un gaidīsim, kamēr zinātnieki atradīs zāles, kas spēs mūs izglābt. Kuģa komandieris Andrejs Cešenko.
Šajā mirklī uz ekrāna parādījās Padomes priekšsēdētāja skarbā seja. Majestātisks, cēls sirmgalvis, šķiet, lūkojās Andrejam taisni acīs.
— Kas ar jums noticis, dārgie brāļi? … — Andrejs kā caur vati sadzirdēja priekšsēdētāja jautājumu, kurā skanēja dziļas rūpes un līdzjūtība. — Kā notikusi šī nelaime?