Kosmodroms bija izveidots Ieplakā, piecdesmit Iometrus no Apīdas pils. Pilnīgi gludo, nolīdzināto ukumu gar malām iejoza apkausēta akmens bluķi, rukuma caurmērs nepārsniedza divsimt metru. Zeme :ita apsvilināta. Visi augi — zāle, krūmi un divi dkoki bija pārogļoti. Laukumā atrada vienu no aiz- jstajiem automobiļiem — ieeļļotu un nomazgātu, taču iz degvielas, dažus no nezināma materiāla izgatavo- s savādus priekšmetus (nodoti izmeklēšanai) un, ilvenais, Lozovska arheoloģiskās grupas «Apīda» enasgrāmatu ar vadītāja pašrocīgiem ierakstiem. Dienasgrāmata atradās automobiļa kabīnē uz sē- ;kļa un nebija cietusi no saules vai mitruma, bet cai pārklājusies ar putekļu kārtu. Brūnos vākos iestās klades divas trešdaļas saturēja Apīdas pils izkuram un šajā apvidū veikto izlūkošanas darbu >rakstus. Taču pēdējās divpadsmit lappuses aizņēma konisks stāstījums, kas atsver jebkuru romānu un i vienu vien zinātnisku apcerējumu. Šis tas no uz- kstītā nav saprotams, toties pārējais neapšaubāmi ;lna vislielāko ievērību, it īpaši Lozovska secinājumi ir Viesiem.
Lozovska piezīmes dienasgrāmatā ir šādas:
14. augusta.
(Attēlots stipri saplacināts konuss, kaut kas līdzīgs mušmires galviņai. Salīdzinājumam blakus uzzīmēti automobilis un cilvēks. Paraksts: «Kosmiskais kuģis». Konusā atzīmēti daži punkti, uz kuriem norāda bultas ar parakstu':1 «Ieeja». Pie konusa virsotnes uzraksts: «Te notiek iekraušana». Malā piezīme: «Augstums —- 15 m, diametrs pie pamatnes — 40 m».)
«Helikopters atnesa vēl vienu mašīnu — GAZ-69. Viesi (šo vārdu pirmo reizi lietojis tieši Lozovskis) ilgi rosījās ap to, izjauca motoru, tad iekrāva kuģī. Mūsu mašīna pagaidām stāv lejā. Es izņēmu no tās visus produktus, un viņi tos neaiztiek. Man viņi nepievērš ne mazāko uzmanību. Es varētu mierīgi aiziet, bet negribu.
(Tālāk ļoti slikts zīmējums, kas, acīm redzot, attēlo vienu no Viesiem.)
Diemžēl, es neprotu zīmēt. Melns diskveida ķermenis apmēram metru diametrā. Astoņas kājas —- garas un tievas, ar trim locītavām. Ne acu, ne ausu nekur nemana, tomēr nav šaubu, ka viņi lieliski redz un dzird. Pāvietojas neticami ātri. Skraida gandrīz kā mušas pa svērteniskām kraujām.
Helikopters atnesa govi. Seši Viesi to aplūkoja no visām pusēm, čirkstināja un zibsnīja. Apbrīnojams spēks — viens no viņiem satvēra govi aiz pakaļkājām un viegli apvēla uz muguras. Govi iekrāva. Helikopters atnesa siena kaudzi. Arī to iekrāva kuģī. ..
Mēģināju sazināties ar viņiem. Joprojām nepievērš uzmanību.
Pašlaik te darbojas vismaz deviņi Viesi un trīs helikopteri.
Izrādās, mani tomēr novēro. Kad paslēpos aiz akmeņiem, Viesis devās man pakaļ, pačirkstināja, tad apklusa. Es atgriezos …
Vienam, liekas, ir acis — piecas spožas podziņas gar ķermeņa malām. Krāsas dažādas. No kreisās uz labo — zaļganzila, zila, violeta un divas melnas. Tumsā acis spīd . . .
15. augusta.
Nakti gandrīz negulēju. Atlidoja un aizlidoja helikopteri, skraidīja un čirkstināja Viesi. Viss norit pilnīgā tumsā. Tikai reizumis spilgti uzliesmojumi. . .
Ceturtā mašīna, atkal GAZ-69. Un atkal bez šofera. Kādēļ? Laikam izvēlas brīdi, kad šoferis kaut kur aizgājis.
Viens no Viesiem ķēra ķirzakas — ļoti veikli, skrēja uz trim kājām, bet ar pārējām tvēra reizē divas trīs…
Iekrāva veselu aitu baru, kādas desmit, un milzīgu daudzumu siena. Paspējuši jau uzzināt, ko aitas ēd! Prātīgi radījumi! Acīm redzot, grib aizvest govis un aitas dzīvas.
Varbūt arī man aizlidot? Rīt mēģināšu vai nu izskaidroties ar viņiem, vai slepus ielavīties kuģī. Bet ja nu neatļaus? … *
Divi propelleri, dažreiz četri. Mašīnas garums — astoņi metri. Viss no blāva, melna materiāla bez šuvēm. Manuprāt, tas nav metāls. Kā tur iekļūst, nesaprotu: lūku nekur neredz. (Tas, acīm redzot, it helikoptera apraksts.)
Jālido, tāda izdevība gadās reizi mūžā . . .
Atgriezās viens no helikopteriem, sānos iespiedumi dūres lielumā. Pāri kalniem tai brīdī aizšāvās divi mūsu reaktīvie iznīcinātāji. Varbūt bijusi sadursme?
Viesi turpina skraidīt apkārt, it kā nekas nebūtu noticis . . .
Fantastiski! Joprojām nevaru atjēgties no pārsteiguma. Tās ir mašīnas!!! Nupat pāris soļu no jnanis divi Viesi izjauca trešo. Neticēju savām acīm. Ārkārtīgi sarežģīta ierīce, pat nezinu, kā lai to apraksta. 2ēl, ka neesmu inženieris. Nocēla muguras bruņas, zem tām zvaigžņveidīgs . . . (teikums nav pabeigts). Pavēderē rezervuārs, diezgan ietilpīgs, bet kā tur novieto dažādus priekšmetus — nesaprotu. Mašīnas! . . .
Kad šo ierīci samontēja no jauna, tai atstāja tikai četras kājas, toties pielika klāt kaut ko līdzīgu milzīgai spīlei. Tikko pabeidza montāžu, «jaunpiedzimu- šais» aizskrēja uz kuģi. Ķermeņa lielāko daļu aizņem
zvaigžņveidīgs priekšmets no balta materiāla, kas atgādina porainu sūkli.
Bet kas gan ir šo mašīnu saimnieki? Varbūt tās vada no kuģa iekšienes?…
Saprātīgas mašīnas? Nieki! Kibernētika vai tālvadī- šana? Neticami…
Izprot atšķirību starp cilvēku un dzīvnieku. Tāpēc cilvēkus neņem. Humāni… Mani droši vien paņēmuši aiz pārskatīšanās.
Pusnakts. Rakstu kabatas baterijas gaismā. Kad iededzināju to, viens no Viesiem atskrēja, uzzibsnīja un aizskrēja. Visu vakaru viņi būvēja kādu tornim līdzīgu celtni. Sākumā atvēra trīs lūkas un no tām izlaida platas kāpnes. Domāju, beidzot iznāks tie, kas šīs mašīnas vada. Bet pa kāpnēm nolaida dažādas detaļas un metala loksnes. Seši Viesi ķērās pie darba. Ilgi vēroju viņus. Visas kustības bija absolūti drošas un precīzas. Torni uzcēla četrās stundās. Cik saskaņoti strādā! Pašreiz nekā neredz — tumšs, bet es dzirdu, kā Viesi skraida pa laukumu. Viņi tīri labi iztiek arī bez gaismas. Darba troksnis nenorimst ne uz mirkli. Helikopteri lido nepārtraukti.