Andrejs īsumā atstāstīja ekspedīcijas gaitu, tad piebilda:
— Tur … Mauzolejā … Taņa … Modiniet! Viņa tik ilgi gaidīja… Es gribu redzēt viņu… pirms…
Dažas mokpilnas stundas, kamēr Taņu pamodināja, viņš atpūtās navigatora krēslā. Iedzēris sevišķi spēcīga stimulatora dubultdevu, Andrejs sakopoja visus spēkus, lai tiktos ar mīļoto. Ne mirkli viņš nenovērsa skatienu no bioloģiskā robota, kas bezkaislīgi reģistrēja viņa organisma dzīvības funkciju izdzišanu. Patlaban uz robota ekrāna zaigoja skaitlis «30». Trīsdesmit minūtes līdz agonijai, līdz galam!… Bet Andrejs bija mierīgs. Viņš darījis visu, ko varējis. Kad mikrobiologi izlasīs robota sakopotos materiālus, viņi iegūs skaidru priekšstatu par vīrusa iedarbību uz cilvēka organismu un neapšaubāmi atradīs līdzekļus, lai to uzveiktu. Viņa biedri dzīvos! …
Beidzot viņš ieraudzīja Taņu un izstiepa rokas pret ekrānu, it kā gribēdams viņu apskaut,
— Andrej! … Es toreiz neteicu tev … Mums būs dēls …
— Dēls! — Andrejs priecīgi iekliedzās. — Mūsu dēls . . . Mēs atkal esam kopā … — Pēkšņi viņa seju izķēmoja sāpju grimase. — Piedod, ka tā iznāca! Sargi dēlu! Viņam jākļūst par kosmonautu! … Apsoli man! .Vai tu apsoli?
— Jā . .. — Taņa čukstēja, joprojām smaidīdama. — Es apsolu.
Andreja acis iedzirkstījās.
— Paldies! Pastāsti dēlam par mani. Ticu, ka tieši viņš… — Andrejs sasprindzināja pēdējos spēkus, — pirmais sasniegs Denebu … Tur dzīvo apbrīnojamas būtnes, kas izveidojušas grandiozas celtnes … Paliec sveika … Palieciet sveiki, brāļi!
Pēkšņi attēls pazuda: Andrejs bija izslēdzis sakaru ekrānus. Iekliegušies Taņa zaudēja samaņu.
Viņa vairs neredzēja to, ko ieraudzīja neskaitāmi ļaužu tūkstoši, kas bija sapulcējušies daudzajos Kosmocentra laukumos: tālu projām no zvaigžņu • kuģa pēkšņi uzliesmoja zilgana zvaigznīte. Minūti vēlāk tā nodzisa. Kosmonauti saprata, ko nozīmēja šis uzliesmojums… Andrejs Cešenko sadedzinājis sevi plutonija liesmā, kuras temperatūra pārsniedz četr- simttūkstoš grādu, jo viņa ķermenis, līdz pēdējai iespējai piesātināts ar vīrusiem, visvairāk apdraudētu tos, kuri mēģinās kādreiz iekļūt zvaigžņu kuģī…
Gluži sirma sieviete lēni šķērsoja Bojā gājušo astronautu laukumu. Viņu saudzīgi atbalstīja slaids, tumšmatains jauneklis, kura atklātajā sejā dīvaini izcēlās Andreja bargās, tēraudpelēkās acis.
No visām pilsētas malām laukumā saplūda ļaudis.
— Bojā gājušo astronautu diena… — jauneklis tikko dzirdami teica. — Mana tēva piemiņas diena.
— Jā, — tikpat klusi atbildēja Taņa un neviļus pacēla acis pret debesīm. Taču zvaigžņu kuģa, kas astoņpadsmit gadus bija melnējis Kosmocentra debesīs, tur vairs neredzēja. Pirms diviem gadiem zinātnieki beidzot bija pieveikuši oranžās planētas vīrusu. Lielajā «kaujā par trīsdesmit septiņu astronautu glābšanu» piedalījās visas planētas mikrobiologi. Un, lūk, šajā kaujā
izcīnīta pilnīga uzvara. Bioloģiskās aizsardzības dienesta ļaudis atvēra nedzīvo zvaigžņu kuģi. Trīs mēnešus viņi rūpīgi dezinficēja kuģa telpas. Pēc tam pusgada laikā pakāpeniski «atmodināja» kosmonautus, reizē ievadot viņu organismā aizvien lielākas «antivīrusa» devas. Visus trīsdesmit septiņus izdevās glābt.
Taņas skatiens pievērsās atkal Zemei. Milzīgais laukums šķita pārklāts ar ziediem. Ziedu bija daudz, vesela jūra. Tos mīlēja un labprāt kopa visi Kosmocentra bērni.
— Iesim pie tēva… — viņa satvēra dēla roku, un dziļas skumjas atspoguļojās viņas sejā.
Laukuma pretējā malā, taisni iepretim Padomes ēkai, starp ziedošiem rožu krūmiem pacēlās simt metrus augsts marmora obelisks. Uz pjedestāla stāvēja cilvēks, ko Taņa bija mīlējusi visu mūžu. Viņš vērās debesu tālēs, kuru pētīšanai atdevis dzīvību. Ģeniāls tēlnieks bija atveidojis Andreju skafandrā bez ķiveres. Kosmonauta seju rotāja gaišs, labsirdīgs smaids. Pie viņa kājām sprēgāja mūžīgas ugunsmēles, un likās, ka Andrejs Cešenko ik mirkli no jauna sadeg, lai glābtu biedrus.
Kāds piesardzīgi uzlika Taņai roku uz pleca. Viņa notrīcēja un atskatījās. Tas bija Varens, Andreja vecais draugs, kas, domīgi smaidīdams, stāvēja viņas priekšā.
— Sveika, Taņa … Esmu atnācis pie tevis un … pie Andreja. — Varens pameta acis uz obelisku.
— Un arī pēc viņa? … — sirmā sieviete tikai ar pūlēm izrunāja šos vārdus.
— Jā. Tu taču zini, Padomes locekļi grib iepazīties ar tavu puisēnu, pirms viņš dosies uz Saturna astoto pavadoni, lai tur apgūtu navigācijas pamatus …
Taņa vēlreiz palūkojās uz Varenu. Tad viņas skatiens atkal pievērsās dēlam. Viņa nolieca galvu un rtopūtās.
— Ved viņu uz Padomi… Tā gribēja Andrejs.
A. Dņeprovs
MAKSVELA VIENĀDOJUMS
Viss šis drausmīgais, gandrīz neticamais notikums iesākās sestdienas vakarā, kad, šķirstīdams vietējo laikrakstu, ieraudzīju šādu sludinājumu': «Kraftštuta kompānija pieņem no organizācijām un privātpersonām pasūtījumus visāda veida aprēķiniem un citiem matemātiskiem darbiem. Garantēta augsta izpildījuma kvalitāte. Adrese: Veltštrāse 12.»
Tieši tas man bija vajadzīgs! Jau vairākas nedēļas veltīgi pūlējos atrisināt MaksveJa vienādojumus, kas apraksta elektromagnētisko viļņu svārstības sevišķas struktūras neviendabīgā vidē. Galu galā man izdevās šos vienādojumus pārveidot, lai tālāko risinājumu varētu uzdot elektronu mašīnai. Ne vienu vien reizi iedomājos, kā es braucu uz galvaspilsētu, kaulējos ar skaitļošanas centra administrāciju, lūdzos, lai atļauj izdarīt nepieciešamos aprēķinus. Nav taču noslēpums, ka pašreiz pirmajā vietā ir militārie pasūtījumi un kaut kāda provinces fiziķa teorētiskie pētījumi par radioviļņu izplatīšanos nevienu neinteresē.