Выбрать главу

Andrejs īsumā atstāstīja ekspedīcijas gaitu, tad pie­bilda:

—    Tur … Mauzolejā … Taņa … Modiniet! Viņa tik ilgi gaidīja… Es gribu redzēt viņu… pirms…

Dažas mokpilnas stundas, kamēr Taņu pamodināja, viņš atpūtās navigatora krēslā. Iedzēris sevišķi spē­cīga stimulatora dubultdevu, Andrejs sakopoja visus spēkus, lai tiktos ar mīļoto. Ne mirkli viņš nenovērsa skatienu no bioloģiskā robota, kas bezkaislīgi reģis­trēja viņa organisma dzīvības funkciju izdzišanu. Patlaban uz robota ekrāna zaigoja skaitlis «30». Trīs­desmit minūtes līdz agonijai, līdz galam!… Bet Andrejs bija mierīgs. Viņš darījis visu, ko varējis. Kad mikrobiologi izlasīs robota sakopotos materiālus, viņi iegūs skaidru priekšstatu par vīrusa iedarbību uz cilvēka organismu un neapšaubāmi atradīs lī­dzekļus, lai to uzveiktu. Viņa biedri dzīvos! …

Beidzot viņš ieraudzīja Taņu un izstiepa rokas pret ekrānu, it kā gribēdams viņu apskaut,

—    Andrej! … Es toreiz neteicu tev … Mums būs dēls …

—    Dēls! — Andrejs priecīgi iekliedzās. — Mūsu dēls . . . Mēs atkal esam kopā … — Pēkšņi viņa seju izķēmoja sāpju grimase. — Piedod, ka tā iznāca! Sargi dēlu! Viņam jākļūst par kosmonautu! … Apsoli man! .Vai tu apsoli?

—    Jā . .. — Taņa čukstēja, joprojām smaidī­dama. — Es apsolu.

Andreja acis iedzirkstījās.

—    Paldies! Pastāsti dēlam par mani. Ticu, ka tieši viņš… — Andrejs sasprindzināja pēdējos spēkus, — pirmais sasniegs Denebu … Tur dzīvo apbrīnojamas būtnes, kas izveidojušas grandiozas celtnes … Paliec sveika … Palieciet sveiki, brāļi!

Pēkšņi attēls pazuda: Andrejs bija izslēdzis sakaru ekrānus. Iekliegušies Taņa zaudēja samaņu.

Viņa vairs neredzēja to, ko ieraudzīja neskaitāmi ļaužu tūkstoši, kas bija sapulcējušies daudzajos Kosmocentra laukumos: tālu projām no zvaigžņu • kuģa pēkšņi uzliesmoja zilgana zvaigznīte. Minūti vē­lāk tā nodzisa. Kosmonauti saprata, ko nozīmēja šis uzliesmojums… Andrejs Cešenko sadedzinājis sevi plutonija liesmā, kuras temperatūra pārsniedz četr- simttūkstoš grādu, jo viņa ķermenis, līdz pēdējai ie­spējai piesātināts ar vīrusiem, visvairāk apdraudētu tos, kuri mēģinās kādreiz iekļūt zvaigžņu kuģī…

Gluži sirma sieviete lēni šķērsoja Bojā gājušo astronautu laukumu. Viņu saudzīgi atbalstīja slaids, tumšmatains jauneklis, kura atklātajā sejā dīvaini iz­cēlās Andreja bargās, tēraudpelēkās acis.

No visām pilsētas malām laukumā saplūda ļaudis.

—    Bojā gājušo astronautu diena… — jauneklis tikko dzirdami teica. — Mana tēva piemiņas diena.

—    Jā, — tikpat klusi atbildēja Taņa un neviļus pa­cēla acis pret debesīm. Taču zvaigžņu kuģa, kas astoņ­padsmit gadus bija melnējis Kosmocentra debesīs, tur vairs neredzēja. Pirms diviem gadiem zinātnieki bei­dzot bija pieveikuši oranžās planētas vīrusu. Lielajā «kaujā par trīsdesmit septiņu astronautu glābšanu» pie­dalījās visas planētas mikrobiologi. Un, lūk, šajā kaujā

izcīnīta pilnīga uzvara. Bioloģiskās aizsardzības die­nesta ļaudis atvēra nedzīvo zvaigžņu kuģi. Trīs mē­nešus viņi rūpīgi dezinficēja kuģa telpas. Pēc tam pus­gada laikā pakāpeniski «atmodināja» kosmonautus, reizē ievadot viņu organismā aizvien lielākas «anti­vīrusa» devas. Visus trīsdesmit septiņus izdevās glābt.

Taņas skatiens pievērsās atkal Zemei. Milzīgais lau­kums šķita pārklāts ar ziediem. Ziedu bija daudz, ve­sela jūra. Tos mīlēja un labprāt kopa visi Kosmo­centra bērni.

—    Iesim pie tēva… — viņa satvēra dēla roku, un dziļas skumjas atspoguļojās viņas sejā.

Laukuma pretējā malā, taisni iepretim Padomes ēkai, starp ziedošiem rožu krūmiem pacēlās simt metrus augsts marmora obelisks. Uz pjedestāla stāvēja cilvēks, ko Taņa bija mīlējusi visu mūžu. Viņš vērās debesu tālēs, kuru pētīšanai atdevis dzīvību. Ģeniāls tēlnieks bija atveidojis Andreju skafandrā bez ķiveres. Kosmo­nauta seju rotāja gaišs, labsirdīgs smaids. Pie viņa kājām sprēgāja mūžīgas ugunsmēles, un likās, ka Andrejs Cešenko ik mirkli no jauna sadeg, lai glābtu biedrus.

Kāds piesardzīgi uzlika Taņai roku uz pleca. Viņa notrīcēja un atskatījās. Tas bija Varens, Andreja ve­cais draugs, kas, domīgi smaidīdams, stāvēja viņas priekšā.

—    Sveika, Taņa … Esmu atnācis pie tevis un … pie Andreja. — Varens pameta acis uz obelisku.

—    Un arī pēc viņa? … — sirmā sieviete tikai ar pūlēm izrunāja šos vārdus.

—    Jā. Tu taču zini, Padomes locekļi grib iepazīties ar tavu puisēnu, pirms viņš dosies uz Saturna astoto pavadoni, lai tur apgūtu navigācijas pamatus …

Taņa vēlreiz palūkojās uz Varenu. Tad viņas ska­tiens atkal pievērsās dēlam. Viņa nolieca galvu un rtopūtās.

—    Ved viņu uz Padomi… Tā gribēja Andrejs.

A. Dņeprovs

MAKSVELA VIENĀDOJUMS

Viss šis drausmīgais, gandrīz neticamais notikums iesākās sestdienas vakarā, kad, šķirstīdams vietējo laikrakstu, ieraudzīju šādu sludinājumu': «Kraftštuta kompānija pieņem no organizācijām un privātperso­nām pasūtījumus visāda veida aprēķiniem un citiem matemātiskiem darbiem. Garantēta augsta izpildījuma kvalitāte. Adrese: Veltštrāse 12.»

Tieši tas man bija vajadzīgs! Jau vairākas nedēļas veltīgi pūlējos atrisināt MaksveJa vienādojumus, kas apraksta elektromagnētisko viļņu svārstības sevišķas struktūras neviendabīgā vidē. Galu galā man izdevās šos vienādojumus pārveidot, lai tālāko risinājumu va­rētu uzdot elektronu mašīnai. Ne vienu vien reizi ie­domājos, kā es braucu uz galvaspilsētu, kaulējos ar skaitļošanas centra administrāciju, lūdzos, lai atļauj izdarīt nepieciešamos aprēķinus. Nav taču noslēpums, ka pašreiz pirmajā vietā ir militārie pasūtījumi un kaut kāda provinces fiziķa teorētiskie pētījumi par radioviļņu izplatīšanos nevienu neinteresē.