Un nu, pavisam negaidot, izrādījās, ka mūsu pilsētiņā atrodas skaitļošanas centrs, kas meklē pasūtītājus.
Steidzos pie tālruņa, lai tūlīt sazinātos ar Kraftštuta uzņēmumu. Bet, pag, laikrakstā taču bija minēta tikai adrese. «Skaitļošanas centrs bez tālruņa? Neticami!» Piezvanīju laikraksta redakcijai.
— Diemžēl, tas tiešām ir viss, ko saņēmām no Kraftštuta, — sekretārs atbildēja. — Tālruņa numurs paziņojumā nebija minēts.
Veltīgi meklēju to arī pilsētas telefona abonentu sarakstā.
Nepacietībā svildams, gaidīju pirmdienu. Manas domas nodarbināja dīvainā Kraftštuta kompānija. «Tie nav muļķi,» es nospriedu, «mūsu gadsimtā, kad ikvienu problēmu cenšas ietvert matemātiskā formā, grūti iedomāties izdevīgāku nodarbošanos »
Jā, bet kas tad īsti bija šis Kraftštuts? Sajā pilsētā dzīvoju sen, bet tādu uzvārdu vēl nebiju sastapis. Un tomēr man likās, ka esmu to jau kādreiz dzirdējis. Taču kur un kad, to nekādi nevarēju atcerēties.
Beidzot pienāca ilgi gaidītā pirmdiena. Noglabāju kabatā lapiņu ar vienādojumiem un devos meklēt Veltštrāsi 12. Līņāja, tādēļ sēdos taksometrā.
— Tas ir diezgan tālu, — noņurdēja šoferis, — aiz upes, blakus psihiatriskajai slimnīcai.
Brauciens ilga apmēram četrdesmit minūtes. Aiz mums palika pilsētas vārti. Pārbraucām pāri tiltam, apliecām loku ap ezeru. Apkārt pletās klajums. Un tad parādījās psihiatriskās slimnīcas sarkanās ķieģeļu sienas. Mūsu pilsētas zobgaļi šo iestādi dažkārt dēvēja par «gudrinieku patversmi».
Ar izdedžiem nobērtais ceļš cieši piekļāvās augstam ķieģeļu mūrim. Vēl daži pagriezieni, un šoferis apturēja mašīnu pie nelielām durvīm.
— Lūdzu, te ir divpadsmitais numurs.
Biju nepatīkami pārsteigts: durvis uz Kraftštuta kompānijas telpām atradās vienā ansamblī ar «gudrinieku patversmi». «Vai tikai Kraftštuts nav mobilizējis trakos, lai izpildītu «visāda veida matemātiskus darbus»?» es nosmīnēju.
Piezvanīju. Gaidīt vajadzēja ilgi, minūtes piecas. Tad durvis atvērās. Ieraudzīju bālu jaunekli ar izspūrušiem, kupliem matiem.
— Klausos, kungs, — viņš godbijīgi paklanījās.
— Vai te ir Kraftštuta matemātiskā kompānija? …
— Jā.
— Jūs ievietojāt laikrakstā sludinājumu . ..
— Jā.
— Atnesu jums pasūtījumu.
— Lūdzu!
Liku šoferim pagaidīt un iespraucos pa zemajām durvīm, kuras tūlīt aizvērās.
— Lūdzu, sekojiet man! Uzmanīgi, šeit ir pakāpieni. Tagad pa kreisi. Atkal pakāpieni. Tagad uz augšu …
Mēs diezgan ilgi soļojām pa tumšiem līkloču gaiteņiem. Beidzot virs galvas pavīdēja blāva, iedzeltena gaisma. Kad uzkāpām pa stāvām akmens kāpnēm, ieraudzīju nelielu telpu, ko stikla šķērssiena sadalīja divās daļās.
Jaunais cilvēks žigli pazuda aiz šķērssienas, tad atvēra lodziņu un teica:
— Lūdzu!
Man pēkšņi likās, ka esmu apmaldījies. Šī pustumsa, pazemes labirints un visbeidzot dīvainā istaba bez logiem un ar vienu vienīgu nelielu elektrisko spuldzīti pie griestiem izraisīja nelabas nojautas.
Stāvēju kā sasalis un mulsi lūkojos apkārt.
— Lūdzu! — jauneklis atkārtoja.
— Ak jā! Tātad Kraftštuta kompānijas skaitļošanas centrs atrodas šeit?
— Jā, jā, — viņš nepacietīgi mani pārtrauca. — Es jau teicu jums, ka tas atrodas šeit.
Izvilku no kabatas papīra lapu ar vienādojumiem un pasniedzu to cilvēkam aiz lodziņa.
— Tas šeit ir parciālā diferenciālvienādojuma lineārs tuvinājums, — mazliet nedroši sāku viņam skaidrot. — Es gribētu, lai jūs to atrisinātu kaut vai skaitliski… Saprotiet, tas ir dispersiju vienādojums, un radioviļņu izplatīšanās ātrums šeit mainās no punkta punktā.
Jaunais cilvēks pakampa lapu un ātri nobēra:
— Viss skaidrs. Kad jums vajadzīgs atrisinājums?
— Kad? — es brīnījos. — Jūs taču labāk zināt, kad varēsiet šo uzdevumu atrisināt.
— Jums nebūs iebildumu, ja atrisinājumu saņemsiet rīt?
— Rīt?
— Jā, rīt. Teiksim, pulksten divpadsmitos diena .. .
— Ak dievs, tā tik ir skaitļošanas mašīna. Tāds darba ātrums!
— Tātad rīt, pulksten divpadsmitos jūs saņemsiet atrisinājumu. Maksa — četrsimt marku, skaidrā naudā.
Neteicis vairāk ne vārda, es pasniedzu viņam naudu.
Izvadīdams mani no pazemes ejas, jaunais cilvēks jautāja:
— Jus esat profesors Rauhs?
— Jā. Bet kādēļ jūs tā jautājat?
— Tāpat. Mēs zinājām, ka agri vai vēlu jūs pie mums atnāksiet.
— Nesaprotu.
— No kā gan cita mēs šajā nomaļajā kaktā varētu gaidīt pasūtījumus?
Patiešām, atbilde šķita pārliecinoša.
Nepaguvu no jaunā cilvēka lāgā atvadīties, kad durvis aiz manis jau bija aizcirtušās.
Visu atceļu domāju par dīvaino skaitļošanas centru, kas atrodas līdzās «gudrinieku patversmei». Bet kur un kad biju dzirdējis Kraftštuta vārdu?
Nākamajā dienā nepacietīgi gaidīju pastu. Kad pusdivpadsmitos pie dzīvokļa durvīm zvanīja, pielēcu kā dzelts un steidzos pretī pastniekam. Man par lielu pārsteigumu, ieraudzīju bālu, sīciņu meiteni ar milzīgu, zilu aploksni rokās.
— Vai jūs esat profesors Rauhs?
— Jā.
— Jums sūtījums no Kraftštuta. Lūdzu, parakstieties!
Viņa pasniedza man burtnīciņu. Tās pirmajā lappusē
bija tikai viens vienīgs uzvārds — manējais. Parakstījies gribēju iedot meitenei mazliet naudas.
— Vai, ko jūs! — viņa pietvīka, tikko dzirdami nomurmināja «Uz redzēšanos!» un aizsteidzās.
Aplūkodams sīkā rokraksta fotokopijas, sākumā gluži apstulbu. Biju gaidījis gluži ko citu: garas skaitļu rindas, pie tam vienā rindā vajadzēja būt argumenta lielumam, bet otrā — vienādojuma skaitliskajam atrisinājumam.