Taču šeit nebija nekā tamlīdzīga. Tas bija precīzs manu vienādojumu atrisinājums!
Ar acīm ātri pārskrēju pāri lappusei pēc lappuses, arvien vairāk un vairāk iedziļinādamies aprēķinos, kas
pārsteidza ar savu skaistumu, asprātību un atjautību. Cilvēks, kas bija risinājis šos vienādojumus, tik labi pārzināja matemātiku, ka viņu varētu apskaust pat vispirmklasīgākie speciālisti. Atrisinājumam bija izmantots gandrīz viss matemātiskais aparāts — lineāro un nelineāro diferenciālo un integrālo vienādojumu teorija, kompleksā mainīgā funkciju teorija, grupu un kopu teorija un pat tādas matemātiskas disciplīnas kā topoloģija, skaitļu teorija un matemātiskā loģika, kam, manuprāt, ar šo uzdevumu nebija nekāda sakara.
Aiz sajūsmas gandrīz vai iekliedzos, kad pēc neskaitāmu teorēmu, starprēķinu, formulu un vienādojumu sintezēšanas galu galā parādījās arī pats atrisinājums — matemātiska formula, kas aizņēma veselas trīs rindas.
Taču tas vēl nebija viss. Nezināmais matemātiķis bija parūpējies arī par to, lai šo garo formulu padarītu, tā sakot, «pārskatāmu». Viņš bija atradis tuvinātu, bet ļoti precīzu, īsu un skaidru matemātisko pierakstu, kas sastāvēja tikai no elementārām algebriskām un trigonometriskām izteiksmēm.
Pašās beigās, nelielā pielikumā, vienādojuma atrisinājums bija izteikts grafiski.
Vairāk neko nevarēja vēlēties. Vienādojums, ko uzskatīju galīgā veidā par neatrisināmu, bija atrisināts!
Atjēdzies no pirmajiem izbrīna un sajūsmas uzplūdiem, sāku vēlreiz pārlasīt fotokopiju žūksni. Tikai tagad ievēroju, ka tas, kas risināja manu uzdevumu, rakstījis steigā, sīkiem burtiem, it kā taupīdams katru milimetru papīra un katru sekundi laika. Pavisam tur bija divdesmit astoņas lappuses, un es centos kaut aptuveni novērtēt, cik milzīgu darbu nezināmais matemātiķis veicis. Pamēģiniet diennaktī uzrakstīt ar roku divdesmit astoņas lappuses garu vēstuli, pamēģiniet vienkārši, nemaz nedomājot, nesaprotot nevienu vārdu, pārrakstīt divdesmit astoņas lappuses no jebkuras grāmatas, un jūs pārliecināsieties, kas tas par elles darbu!
Bet te taču nebija runa par vēstuli draugam vai veca romāna norakstu. Tas bija ārkārtīgi sarežģīta matemātiska uzdevuma atrisinājums! Vairākas stundas no vietas cilāju aprakstītās lappuses, un mans izbrīns kļuva arvien lielāks.
Kur Kraftštuts atradis tādu matemātiķi? Kas viņš tāds? Varbūt kāds nezināms ģēnijs? Varbūt viens no tiem fenomeniem, kas jau svārstās uz ārprāta robežas? Varbūt Kraftštuts to izokšķerējis «gudrinieku patversmē»?
Vēsture zina ne vienu vien gadījumu, kad ģeniāli matemātiķi savu dzīvi beiguši trako namā. Varbūt arī cilvēks, kas tik spīdoši atrisinājis manu uzdevumu, pieskaitāms pie šīs kategorijas?
Visu dienu veltīgi lauzīju galvu. Taču fakts bija neapstrīdams. Uzdevumu atrisinājis cilvēks!
Nākamajā rītā, mazliet nomierinājies, vēlreiz pārlasīju atrisinājumu un sajutu tādu pašu baudu, kā klausoties labu muziķu. Tas bija tik skaists, tik noteikts, tik skaidrs, ka nolēmu atkārtot eksperimentu un dot Kraftštuta kompānijai vēl vienu uzdevumu.
Par laimi, tādu man netrūka. Izvēlējos kādu vienādojumu, ko vienmēr biju uzskatījis par pilnīgi bezcerīgu. Arī šis vienādojums attiecās uz radioviļņu izplatīšanās teoriju, taču gadījums bija ārkārtīgi sarežģīts. Šādus vienādojumus fiziķi teorētiķi parasti sastāda tikai tādēļ, lai patīksminātos ap tiem un tad aizmirstu tos, tāpēc ka savas komplicētības dēļ tie praktiskai lietošanai galīgi neder . ..
Arī šoreiz mani sagaidīja tas pats jaunais cilvēks. Atvērdams durvis, viņš greizi pasmīnēja.
— Man ir vēl viens uzdevums … — iesāku.
Jauneklis pamāja ar galvu un, tāpat kā pirmo reizi,
veda mani pa tumšajiem gaiteņiem uz savu drūmo istabu.
Tagad es jau zināju šejienes kārtību un, piegājis pie lodziņa, sniedzu viņam uzdevumu.
— Tātad šos vienādojumus jums nerisina mašīnas?
— Kā redzat, — viņš norūca, lūkodamies uz papīra loksni.
— Tas, kurš atrisinājis manu pirmo uzdevumu, ir talantīgs matemātiķis.
Jaunais cilvēks neatbildēdams joprojām pētīja rokrakstu.
— Vai tādu jums vairāk? — nerimos.
— Šim jautājumam, liekas, nav nekāda sakara ar jūsu pasūtījumu. Firma garantē . ..
Viņš nepaspēja nobeigt frāzi. Kapa klusumu, kas valdīja telpā, saplosīja necilvēcīgs brēciens. Es nodrebēju un ieklausījos. Tepat līdzās, kaut kur aiz sienas kāds kliedza, pareizāk sakot, skaļi vaimanāja, it kā viņu drausmīgi spīdzinātu. Jauneklis saņurcīja papīra lapiņu un steidzīgi izstūma mani pa durvīm.
— Kas tur notiek? — gandrīz bez elpas vaicāju.
Atbildes vietā viņš ātri nobēra:
— Atrisinājumu saņemsiet parīt, pulksten divpadsmitos. Naudu samaksājiet kurjerei.
Lieki runāt, ka pēc šī notikuma es pilnīgi zaudēju mieru. Ne mirkli nevarēju aizmirst drausmīgo kliedzienu, kas, šķiet, līdz pamatiem satricinājis skaitļošanas centra velves. Turklāt mani joprojām mulsināja tas, ka viens cilvēks diennakts laikā atrisinājis tik sarežģītu matemātisku uzdevumu. Un visbeidzot drudžaini gaidīju sava otrā pasūtījuma izpildi. Ja arī šis uzdevums būs atrisināts, tad . ..
Divas dienas vēlāk ar drebošām rokām saņēmu paciņu, ko atnesa Kraftštuta kompānijas kurjere. Spriežot pēc sūtījuma apjoma, nevarēja būt šaubu, ka tajā atrodas arī otrā ārkārtīgi sarežģītā uzdevuma atrisinājums. Pavēros kalsnajā būtnē, kas stāvēja uz sliekšņa, un pēkšņi man iešāvās prātā kāda doma.
— Ienāciet, lūdzu, tūlīt sameklēšu naudu.
— Nē, nē, nevajag, — viņa bailīgi vairījās. — Pagaidīšu tepat.