— Nāciet droši, kādēļ jums jāstāv uz kāpnēm? — es teicu un gandrīz vai ar varu ievilku viņu istaba. — Man taču darbs jāapskata un jāpārliecinās, vai vispār vērts par to maksāt.
Meitene piespiedās ar muguru pie durvīm un platām acīm vēroja katru manu kustību.
— Tas ir aizliegts … — viņa čukstēja.
— Kas ir aizliegts?
— Ieiet pasūtītāja dzīvoklī… Tāda ir instrukcija, Rauha kungs . ..
— Pie velna visas instrukcijas! Šeit es esmu saimnieks, un neviens nekad neuzzinās, ka jūs te bijāt.
— Vai, Rauha kungs … Viņi uzzina visu, un tad …
— Un tad?
— Ak, tas ir tik briesmīgi…
Meitene nolieca galvu un iešņukstējās, tad pēkšņi nodrebēja.
— Tūlīt samaksājiet septiņsimt markas un ļaujiet man iet!
Pasniedzu naudu, ko viņa gandrīz raušus izrāva man no rokām.
Kad kurjere bija aizskrējusi, atplēsu aploksni. Dažas minūtes stulbi blenzu uz fotokopiju žūksni un neticēju pats savām acīm. Aprēķini bija rakstīti citā rokrakstā!
Tātad vēl viens ģeniāls matemātiķis! Vēl ģeniālāks par pirmo! Piecdesmit trijās lappusēs viņš bija atrisinājis nesalīdzināmi komplicētāku vienādojumu. Apskatot integrāļus, summas, variācijas un citus matemātiskās zinātnes visaugstāko nodaļu simbolus, man pēkšņi likās, ka atrodos pilnīgi svešā, dīvainā pasaulē, kur nekā sarežģīta vai neiespējama vispār nav.
Šķita, ka matemātiķis atrisinājis šo uzdevumu tikpat viegli, kā mēs saskaitām un atskaitām divzīmju skaitļus . ..
Vairākas reizes es pārtraucu rokraksta lasīšanu, lai ieskatītos matemātikas rokasgrāmatās. Mani pārsteidza apbrīnojamā prasme rīkoties ar vissarežģītākajām teorēmām un pierādījumiem. Ja visu laiku un tautu ģeniālākie matemātiķi — Ņūtons, Leibnics, Gauss, Eilers, Lobačevskis un daudzi citi redzētu, kā atrisināts šis uzdevums, viņi noteikti brīnītos ne mazāk par mani!
Pabeidzis lasīt, atkal iegrimu domās.
Kur Kraftštuts atradis šādus ģēnijus? Tagad biju cieši pārliecināts, ka viņam tādu droši vien vesela brigāde. Patiešām, nevarēja taču dibināt firmu, ekspluatējot tikai dažus cilvēkus. Bet kādēļ viņa uzņēmums atrodas līdzās ārprātīgo namam? Kas un kādēļ kliedza tik drausmīgā balsī?
«Kraftštuts, Kraftštuts…» — šis vārds neatlaidīgi urbās smadzenēs. Kur un kad biju to dzirdējis? Kas aiz tā slēpjas?
Nē, šī asociācija tomēr nebija nejauša! Spīdzināta cilvēka kliedziens un Kraftštuts! Tie taču ir vienas ķēdes locekļi. Otrā pasaules kara laikā kāds Kraftštuts strādājis par izmeklētāju hitleriešu koncentrācijas nometnē Gracā. Nirnbergas procesā viņam par slepkavošanu un spīdzināšanu piespriests mūža ieslodzījums . ..
Atmiņā pavīdēja šī vīra portrets, ko bija ievietojuši visi laikraksti. SS oberšturmfīrera forma, degunkniebis, plati ieplestas, izbrīna pilnas acis, tukla seja. Neviens toreiz negribēja ticēt, ka šis cilvēks ir bende. Taču daudzas liecības un neapstrīdami pierādījumi izgaisināja visas šaubas.
Kas ar viņu noticis vēlāk? Varbūt tagad viņš atbrīvots tāpat kā daudzi kara noziedznieki?
Jā, bet kāds gan tam sakars ar matemātiku? Šeit minējumu ķēde acīm redzami pārtrūka, un es nevarēju to atkal sasaistīt. Kaut kā pietrūka, kaut kur bija noslēpums.
Jutos kā drudzī un tomēr neko nespēju izdomāt. Turklāt šī meitene, kas teica «viņi uzzina visu.. .». Cik tā iebiedēta un bikla!
Pagāja vairākas mokpilnas dienas. Un tad pēkšņi es skaidri sapratu: ja neatklāšu šo noslēpumu, noteikti sajukšu prātā!
Vispirms nolēmu pārliecināties, vai Kraftštuts no matemātiskās kompānijas un Kraftštuts — kara noziedznieks ir viena un tā pati persona.
Nokļuvis trešo reizi pie Kraftštuta firmas zemajām durvīm, sajutu, ka nupat notiķs kaut kas tāds, kas pašos pamatos izmainīs manu dzīvi. Nezinu pats, kādēļ, bet es atlaidu taksometru un piezvanīju tikai tad, kad mašīna bija pazudusi aiz ceļa līkuma.
Jaunais cilvēks ar sagurušo, gandrīz vecīgo fizio- nomiju, liekas, jau gaidīja. Neko nejautādams, viņš aizveda mani uz to pašu istabu, kurā agrāk bija pieņēmis manus pasūtījumus.
— Ko jūs šodien vēlaties? — viņš zobgalīgi apvaicājās.
— Gribu sastapt Kraftštuta kungu!
— Vai mūsu firmas pakalpojumi jūs neapmierina, profesor?
— Es gribu sastapt Kraftštuta kungu, — ietiepīgi atkārtoju un centos neskatīties melnajās acīs, kurās zibēja ļaunas, ņirdzīgas uguntiņas.
— Kā jums tīk! — jauneklis paraustīja plecus. — Pagaidiet šeit!
Gaidīju vairāk nekā pusstundu un biju gandrīz vai iesnaudies, kad pēkšņi sadzirdēju soļu švīkoņu. No puskrēslas iznira cilvēks baltā uzsvārcī ar stetoskopu rokā. «Laikam ārsts,» nodomāju. «Tūlīt mani izmeklēs. Vai tiešām tas nepieciešams, lai sastaptu Kraftštuta kungu?»
— Iesim! — baltajā uzsvārcī tērptais sacīja, un es viņam paklausīgi sekoju pa garu gaiteni.
Nonācis gaišā telpā ar platiem logiem, es neviļus piemiedzu acis.
— A, profesors Rauhs!
Pagriezos pa labi un tūdaļ ieraudzīju Kraftštutu, to pašu Kraftštutu, ko pazinu no daudzajiem fotoattēliem laikrakstos.
— Jūs gribējāt mani sastapt? — viņš teica. — Ar ko varu pakalpot?
Atri saņēmos un, norijis siekalas, piegāju cieši pie galda, aiz kura viņš sēdēja.
— Jūs, kā rādās, esat mainījis nodarbošanos? — teicu un cieši palūkojos viņā. Aizritējušajos piecpadsmit gados šis cilvēks bija krietni novecojis.
— Ko jūs ar to domājat, profesor? — viņa skatiens bija vērīgs, gandrīz caururbjošs.
— Es, Kraftštuta kungs, domāju vai, pareizāk, cerēju, ka jūs vēl joprojām …
— Aha, lūk, kur tas suns aprakts!
Un Kraftštuts iesmējās.
— Laiki mainījušies, Rauh! Jā, jā. Bet kādēļ jūs mani meklējāt?